Laiks ritēja. Gaisma dzisa, uzlēca mēness, un sieviete un viņas dēmons iegrima miegā.
Stīva un sāpošiem locekļiem, Ema izlīda no paslēptuves un uz pirkstgaliem aizlavījās garām gulētājiem. Meitene neizdvesa ne skaņas, līdz pa taku nebija nogājusi pusi ceļa.
Bailes deva kājām ziņu viņa traucās pa šauro celiņu, un viņas dēmons klusiem spārniem pūces veidolā viņai līdzās. Tīrais, dzestrais gaiss, mēness apspīdēto mākoņu spožums tumšajās debesīs un miljoni zvaigžņu viņu mazliet nomierināja.
Ieraudzījusi akmens māju kopu, meitene apstājās, un dēmons uzlaidās viņai uz rokas.
Viņa meloja! Ema iesaucās. Viņa mums melojal Ko lai mēs darām, Kulang? Vai varam to stāstīt tētim? Ko mēs varam darīt?
Nestāsti, dēmons deva padomu. Vairāk uztraukumu. Mēs esam dabūjuši zāles. Mēs varam viņu pamodināt. Varam uz turieni aiziet, kad sieviete atkal būs prom, pamodināt meiteni un aizvest viņu.
Šī doma viņiem abiem iedvesa bailes. Bet pateikts tas bija, mazā papīra paciņa Emas kabatā atradās drošībā, un viņi zināja, kā to lietot.
pamosties, es vinu neredzu man šķiet, ka vina ir loti tuvu vina man dara pāri…
- Ak, Lira, nebaidies! Ja ari tu baidīsies, es sajukšu prātā…
Vini pūlējās viens otram cieši pieķerties, bet rokas izgāja cauri tukšam gaisam. Lira mēģināja pateikt, ko domā, tumsā čukstēdama pie vina mazās, bālās sejiņas:
- Es tikai pūlos pamosties es tik loti baidos, ka nogulēšu visu savu dzīvi un tad nomiršu, man vispirms jāpamostas! Man būtu vienalga, ja arī tas būtu tikai uz stundu, vēl esmu pa īstam dzīva un nomodā es nezinu, vai tas ir reāli vai nav -, bet es tev palīdzēšu, Rodžer! Zvēru, ka palīdzēšu!
- Bet, ja tu sapņo, Lira, tad pamodusies tam nenoticēsi. Tā būtu ar mani es vienkārši nodomātu, ka tas bijis tikai sapnis.
- Nē! vina dedzīgi iesaucās un
5 Adamantīna tornis
…ar ambiciozu mērķi cīnīties pret dieva troni un monarhiju debesīs izcēlās bezdievīgs un augstprātīgs karš.
DŽONS MILTONS
Visā milzīgā kanjona garumā stiepās izkusušā sēra ezers, spējos grūdienos un izvirdumos atbrīvodams savus kaitīgos izgarojumus un aizsprostodams ceļu vientuļam, spārnotam stāvam, kas stāvēja tā malā.
Ja viņš paceltos debesīs, ienaidnieka izlūki, kas viņu bija pamanījuši un pazaudējuši, uz karstām pēdām to atkal atrastu; bet, ja viņš paliktu uz zemes, paietu ļoti ilgs laiks, kamēr viņš tiktu garām šai indes bedrei, un nogādajamā vēsts varētu nākt par vēlu.
Vajadzēs uzņemties lielāko risku. Nogaidījis, līdz no dzeltenās virsmas paceļas smirdošs dumu mākonis, viņš metās uz augšu tajā iekšā.
Visi četri acu pāri dažādās debesu pusēs pamanīja mirklīgo kustību, un četri spārnu pāri tūlīt sāka spēcīgi vēcināties dūmu pilnajā gaisā, nesot vērotājus uz mākoņiem.
Tad sākās gūstīšana, kurā vajātāji nespeja saskatīt upuri, bet upuris vispār neko neredzēja. Pirmajam, kas izlauztos no mākoņa ezera viņā pusē, būtu priekšroka, un tas varēja nozīmēt vai nu izdzīvošanu, vai veiksmīgu nogalināšanu.
Par nelaimi vientuļajam lidotājam, viņš izkļuva dzidrā gaisā dažas sekundes vēlāk nekā viens no vajātājiem. Viņi uzreiz saķērās, velkot aiz sevis mākoņsliedes,
apreibuši no pretīgajiem izgarojumiem. Upurim sākumā veicās labāk, bet tad no mākoņa izlidoja otrs vajātājs, un straujā un niknā cīņā vīdamies gaisā kā liesmu strēles, tie visi trīs cēlās, grima un atkal cēlās, lai beidzot nokristu tālākajā malā starp klintīm. Abi pārējie vajātāji no mākoņa vispār nekad neparādījās.
Zāģzobainās kalnu grēdas rietumu pusē, virsotnē, no kuras skatienam lejāk pavērās klajumi un aizmugurē ielejas, no kalna šķita izaugam bazalta cietoksnis, it kā pirms miljoniem gadu to augšā būtu uztriecis kāds vulkāns.
Plašajās alās zem stāvajām sienām tika glabātas un marķētas visāda veida rezerves; ieroču ražotnēs un pulvera pagrabos kalibrēja, bruņoja un testēja kara mehānismus; tēraudlietuvēs zem kalna vulkāniskas liesmas baroja varenas ēzes, kurās fosforu un titānu kausēja un kombinēja tādos sakausējumos, kādi nekad agrāk nebija pazīstami vai nebija izmantoti.
Cietokšņa neaizsargātākajā pusē dziļi izvirzījuma ēnā, kur no senajām lavas straumēm vertikāli slējās varenas sienas, bija mazas, slepenas durtiņas, pie kurām dienu un nakti sardzē stāvēja sargkareivis, pārbaudīdams visus, kas mēģināja iekļūt iekšā.
Kamēr pie augšējiem vaļņiem mainījās sardze, sargkareivis pāris reižu nodauzīja kājas un ar cimdotajām rokām papliķēja sev pa augšdelmiem, lai sasildītos, jo tā bija visaukstākā nakts stunda, bet mazā petrolejas liesmiņa uz kronšteina viņam blakus nekādu siltumu nedeva. Maiņai vajadzēja ierasties pēc desmit minūtēm, un viņš ilgojās pēc šokolādes krūzes un smēķa, bet visvairāk pēc gultas.
Vismazāk viņš bija sagatavojies izdzirdēt klauvējienus pie durtiņām.
Tomēr sargs bija modrs un aši pavēra durvju actiņu, vienlaikus atgriezdams krānu, kas petrolejas plūsmai ļāva piekļūt signāllampiņai. Pametis skatienu, viņš ieraudzīja trīs stāvus kapucēs vidū nesam ceturto, kurš bija nenoteiktas formas un šķita slims vai ievainots.
Priekšējais nācējs atmeta kapuci. Viņa seju sargkareivis pazina, taču nācējs tik un tā pateica paroli un sacīja: Mēs viņu atradām pie sēra ezera. Saka, ka viņu saucot Baručs un viņš nesot lordam Ezrielam steidzamu ziņu.
Sargkareivis atšāva bultu, un viņa dēmons-terjers nodrebēja, trim nācējiem ar pūlēm iebīdot savu nešļavu pa šauro ieeju. Tad dēmons neviļus izdvesa klusu kaucienu, ātri apraudamies, un sargkareivis ieraudzīja, ka atnestais ir ievainots eņģelis zema ranga un nespēcīgs, bet tomēr eņģelis.
Novietojiet viņu sardzes telpā, sargkareivis teica, un, kad atnācēji to izdarīja, viņš pagrieza telefona aparāta kloķi un ziņoja apsardzes virsniekam, kas ir atgadījies.
Uz cietokšņa augstākā vaļņa slējās adamantīna tornis; tikai viens kāpņu posms veda uz telpām, kuru logi raudzījās uz visām četrām debespusēm. Lielākajā telpā stāvēja krēsls, galdi un kartes statīvs, vidējā saliekamā gulta. Beidzamā bija maza vannasistaba.
Lords Ezriels sēdēja adamantīna tornī, pāri izkaisītu papīru grēdai vērdamies sejā savam izlūku kapteinim. Virs galda karājās petrolejas lampa, un ogļu pannā kvēloja ogles, cīnīdamās pret nakts skarbo dzestrumu. Durvju iekšpusē uz konsoles tupēja mazs, zils vanadziņš.
Izlūku kapteini sauca lords Roke. Viņš izskatījās impozants: garumā nepārsniedza lorda Ezriela plaukstu un bija slaiks kā spāre, taču pārējie lorda Ezriela kapteiņi pret viņu izturējās ar dziļu cieņu, jo lorda Rokes papēžu pieši bija bruņoti ar indīgiem, dzelkšņainiem piešiem.
Viņš mēdza sēdēt uz galda un ar asu mēli vīzdegunīgi atvairīt ikvienu, kas neizturējās ar vislielāko cieņu. Viņam un viņam līdzīgajiem, Gallivespiāniem, piemita dažas labiem izlūkiem raksturīgas īpašības, izņemot, protams, neparasti mazo augumu; viņi bija tik lepni un ātri aizvainojami, ka, būdami lorda Ezriela augumā, nekādā ziņā nepaliktu neievēroti.