- Grummans nav dzimis jūsu pasaulē. Turklāt viņa īstais vārds nebija Grummans. Mani un manu biedru pie viņa aizveda viņa paša vēlme atrast nazi. Mēs viņam sekojām, saprazdami, ka viņš mus aizvedīs pie naža un tā nēsēja, nolūkā atvest viņu pie jums. Taču zens atteicās…
Baručam vēlreiz nācās apklust. Lords Ezriels atkal apsēdās, sodīdamies par savu nepacietību, un iemeta ugunī vēl dažus augus. Viņa dēmons apgūlās netālu, lēni vēzēdams asti pār ozolkoka grīdu; tā zeltainas acis ne mirkli nenovērsās no eņģeļa sāpjpilnās sejas. Baručs vairākas reizes gausi ievilka elpu, un lords Ezriels klusumu nepārtrauca. Vienīgā skaņa bija virves plīkšķi augšā pie karoga masta.
- Nesteidzieties, ser, lords Ezriels maigi teica. Vai zināt, kur ir mana meita?
- Himalajos… viņas pašas pasaulē, Baručs čukstēja.
- Lieli kalni. Ala pie ielejas, kas pilna varavīksnēm…
- Garš ceļš no šejienes abās pasaulēs. Jūs esat ātri lidojis.
- Tā ir vienīgā balva, kas man dota, Baručs teica,
- izņemot Baltamosa, ko es vairs nekad neredzēšu, mīlestību.
- Un ja jās viņu tik viegli atradāt…
- Tad to varēs arī jebkurš cits eņģelis.
Lords Ezriels pakampa no karšu plaukta lielu atlantu un, to atšķīris, meklēja lappuses, kurās norādīti Himalaji.
- Vai varat precizēt? viņš lūdza. Vai varat man parādīt, tieši kur?
-Ar nazi… Baručs mēģināja stāstīt, un lords Ezriels saprata, ka eņģeļa domas klejo: Ar nazi viņš var ieiet jebkurā pasaulē un, ja vēlas, to atstāt… Viņa vārds ir Vils. Bet viņi ir briesmās, Vils un Baltamoss… Metatrons zina, ka esam atklājuši viņa noslēpumu. Viņi mūs vajā… Viņi notvēra mani vienu uz jūsu pasaules robežas… Es biju viņa brālis… Tā mēs atradām ceļu pie viņa uz Mākoņos tīto kalnu. Metatrons reiz bija Ēnohs, Jareda dēls, Maleleēla dēls… Ēnoham bija daudz sievu. Viņam patika miesa… Mans brālis Ēnohs mani padzina, jo es… Ak, mans dārgais Baltamoss…
- Kur ir meitene?
- Jā. Jā. Ala… viņas māte… ieleja pilna vēju un varavīkšņu… skrandaini karogi pie svētnīcas…
Viņš pacēlās, lai paskatītos uz atlantu.
Tad dēmons-sniega leopards, pielēcis kājās, ar strauju kustību metās uz durvīm, bet bija par vēlu: dienestnieks, kas bija klauvējis, atvēra nenogaidījis. Tā bija parasts; tur neviens nebija vainīgs; bet, ieraudzījis zaldāta sejas izteiksmi, kurš raudzījās viņam garām, lords Ezriels pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Baručs sasprindzis dreb, cenzdamies saturēt kopā savu savainoto veidolu. Pūles bija pārcilvēcīgas. Caurvējš no atvērtajām durvīm virpuļiem plūda pār gultu, eņģelim zuda spēki, un viņa veidola daļiņas, tikušas brīvībā, izklīda kā pagadās, uzvirpuļoja gaisā un izzuda.
- Baltamos! nāca čuksts no gaisa.
Lords Ezriels uzlika plaukstu uz sava dēmona kakla; tas juta, ka viņš dreb, un nomierināja viņu. Lords Ezriels pagriezās pret dienestnieku.
- Mans lord, es lūdzu jūsu…
- Nav jūsu vaina. Nododiet no manis labdienas karalim Ogunvem. Es priecātos, ja viņš un citi mani komandieri varētu uzreiz ierasties te. Es vēlētos arī, lai mani apmeklē misters Beislaids ar aletiometru. Visbeidzot es vēlos, lai otrais helikopteru eskadrons tiktu apbruņots un nodrošināts ar degvielu un tūlīt izlidotu cisternas cepelīns, uzņemot kursu uz dienvidrietumiem. Turpmākus norādījumus es nosūtīšu gaisā.
Dienestnieks militāri sveicināja un, uzmetis vēl vienu ašu, neveiklu skatienu tukšajai gultai, izgāja, aizvērdams durvis.
Pieklaudzinājis galdam ar misiņa cirkuli, lords Ezriels šķērsoja istabu un atvēra logu dienvidu pusē. Dziļi lejā nedziestoši ugunskuri raidīja krēslainajā gaisā savu kvēli un dūmus, un pat šajā lielajā augstumā varēja dzirdēt, kā asajā vējā klaudz āmuri.
- Tā, esam uzzinājuši ļoti daudz, Stelmarij, viņš klusi sacīja.
- Bet ne pietiekami.
Pie durvīm atkal klauvēja, un ienāca aletiometrists. Tas bija bāls, vājš vīrietis, tuvu pusmūžam; viņu sauca Teikross Beislaids, un viņa dēmons bija lakstīgala.
- Labvakar, mister Beislaid, lords Ezriels viņu uzrunāja. Šī ir mūsu problēma, un es gribētu, lai jūs atliekat visu citu, kamēr strādājat pie tās…
Viņš pastāstīja, ko bija uzzinājis no Baruča, un parādīja vīrietim atlantu.
- Precīzi nosakiet šīs alas atrašanās vietu, viņš teica. Dodiet man tās koordinātes, cik precīzi vien varat. Tas ir vissvarīgākais uzdevums, pie kāda jebkad esat ķēries. Sāciet uzreiz, ja jums labpatīk.
un tik stipri piesita kāju, ka viņai sapni tā pat iesāpējās. Tu netici, ka es to izdarīšu, Rodžer, lai tā būtu, bet nesaki to. Es pamodīšos, un es neaizmirsīšu, tas arī viss.
Vina palūkojās apkārt, bet ieraudzīja tikai plati atvērtas acis un bezcerīgas, bālas, satumsusas, vecas un jaunas sejas; visi mirušie blīvējās kopā un spiedās cits citam tuvāk, klusi un noskumusi.
Rodžera seja atšķīrās. Vina sejas izteiksme vienīgā glabāja cerību.
Vina jautāja: Kāpēc tu izskaties tāds ? Kāpēc tu neesi tikpat bēdīgs kā vini? Kāpēc tu vēl neesi beidzis cerēt?
Viņš atbildēja: Tāpēc, ka
6 Priekšlaicīga grēku atlaide
RELIKVIJAS. ROŽUKROŅI. IECIETĪBA. PIECIEŠANA. GRĒKU ATLAIDES. BULLAS. VĒJU ROTAĻA…
DŽONS MILTONS
Tagad, fra Pāvel, teica Konsistorija Disciplinārās tiesas klaušinātājs, es gribu, lai tu precīzi atceries, ja vien vari, vārdus, kurus dzirdēji no raganas uz kuģa.
Divpadsmit tiesas locekļi nespodrajā pēcpusdienas gaismā lūkojās uz liecinieka krēslā sēdošo klerikāli. Tas bija viņu beidzamais liecinieks, erudīta izskata priesteris, kura dēmonam bija vardes veidols. Tiesa senajā Sv. Džeroma augsttorņu koledžā liecības klausījās jau astoņas dienas.
- Nevaru precīzi atsaukt atmiņā raganas teikto, fra Pāvels garlaikoti atbildēja. Ka jau vakar tiesai pavēstīju, es nekad agrāk nebiju redzējis spīdzināšanu un sapratu, ka šada aina man izsauc ģīboni un nelabumu. Tāpēc nevaru atcerēties viņas sacīto precīzi, tomēr atminos tā jēgu. Ragana teica, ka šajā bērnā — Lirā ziemeļu klani pazinuši sev sen zināma pravietojuma subjektu. Viņai būšot dota liktenīgas izvēles iespeja, no kuras atkarīgs visu pasauļu liktenis. Turklāt esot kāds vārds, kas atsaukšot atmiņā līdzīgu gadījumu, tas Baznīcai likšot meiteni ienīst un bīties no viņas.
- Vai ragana šo vārdu atklāja.
- Nē. Pirms viņa paguva to izpaust, otra klātesošā ragana, kļuvusi neredzama, pamanījās viņu nogalināt un aizlaisties.
- Tad jau tā sieviete, Koultere, nebūs šo vārdu dzirdējusi?
- Tā gan.
- Un drīz pēc tam Koulteres kundze aizbēga?
- Tā gan.
- Ko jūs atklājāt pēc tam?
- Es uzzināju, ka bērns caur lorda Ezriela atvērtu spraugu devies uz citu pasauli un tur viņai palīdzējis kāds zēns, kuram pieder vai kurš ir iemantojis ar īpašu spēku apveltītu nazi, fra Pāvels stāstīja, nervozi noklepojās un turpināja: Vai drīkstu šajā tiesā izteikties pavisam brīvi?
- Pilnīgi brīvi, fra Pāvel, prezidents skaidrā balsī skarbi atteica. Jūs netiksit sodīts par to, ka atklāsit mums to, kas savukārt stāstīts jums. Lūdzu, turpiniet!
Klerikālis iedrošināts turpinaja:
- Zēna īpašumā esošais nazis spēj atvērt spraugas starp pasaulēm. Turklāt tam piemīt an vēl lielāks spēks lūdzu, es atkal bīstos no saviem vārdiem… Tas spēj nonāvēt visaugstākos eņģeļus un ari to, kas par eņģeļiem augstāki. Nav itin nekādas iespējas šo nazi iznīcināt.