Prezidents pacēla roku. Priekšlaicīga grēku nožēlošana un to atlaide bija doktrīnas, ko pētīja un pilnveidoja Konsistorija tiesa, bet kas Baznīcā plašāk nebija zināmas. Tās ietvēra grēku nožēlošanu par vēl neizdarītu grēku, dedzīgu un jusmīgu nožēlošanu, ko pavadīja pārspīlēta sevis pēršana un šaustīšana, lai nodrošinātos ar kredītu. Kad nožēla par konkrētu grēku bija sasniegusi pienācīgu līmeni, nožēlnieks avansā saņēma grēku atlaidi, kaut arī viņam nekad nerastos vēlme šādi grēkot. Piemēram, dažreiz bija nepieciešams nonāvēt cilvēkus, slepkavam bija daudz mazāk raižu, ja viņš to varēja darīt nožēlnieka statusā.
- Tieši par jums es domāju, tēvs Makfeils laipni teica. Vai man ir tiesas piekrišana? Jā. Kad tēvs Gomess ar mūsu svētību dosies ceļā, viņš būs neatkarīgs, viņš nebūs sasniedzams vai atsaucams atpakaļ. Lai arī kas un ar ko atgadītos, viņš kā Dieva bulta mēros savu ceļu tieši pie bērna un to nobeigs. Viņš būs neredzams; viņš ieradīsies naktī, gluži kā eņģelis, kas sodīja asīriešus; viņš būs kluss. Cik daudz labāk mums visiem būtu klājies, ja Ēdenes dārzā būtu atradies tēvs Gomess! Mēs nekad neatstātu Paradīzi.
Jaunais priesteris no lepnuma gandrīz vai raudāja. Tiesa viņam bija devusi svētību.
Bet vistumšākajā griestu stūrī, noslēpies starp tumšām ozola sijām, sēdēja vīriņš, ne lielāks par plaukstu.
Viņa papēži bija bruņoti ar dzelkšņiem, un viņš dzirdēja katru vārdu.
Ģērbies tikai netīrā, baltā kreklā un vaļīgās biksēs bez siksnas, pagrabā zem kailas griestu spuldzes stāvēja vīrs no Bolvangaras, ar vienu roku cieši satvēris bikses un ar otru savu dēmonu-trusi. Viņa priekšā vienīgajā krēslā sedeja tevs Makfeils.
- Doktor Kūper, prezidents ierunājās, — apsēdieties jel!
Telpā nebija citu mebeļu, izņemot krēslu, koka lāvu un
spaini. Prezidenta vārdi netīkami atbalsojas baltajās flīzēs un atdūrās pret sienām un griestiem.
Doktors Kūpers apsēdās uz lāvas. Nespēdams novērst ne acu no kalsnā, sirmā prezidenta, viņš aplaizīja izkaltušās lūpas un gaidīja, kādas nepatikšanas nāks.
- Tātad jums gandrīz izdevās atšķelt bērnu no viņa dēmona? tēvs Makfeils vaicāja.
Doktors Kūpers nedroši atbildēja: — Mēs uzskatījām, ka nebutu lietderīgi nogaidīt, jo eksperimentam tik un tā vajadzēja notikt, un ievietojām bērnu eksperimentu kambarī, bet tad Koulteres kundze iesaistījās pati un aizveda viņu uz savu mājokli.
Dēmons-trusis atvēra apaļās acis un bailīgi paskatījās uz prezidentu, un, no jauna tās aizvēris, paslēpa purniņu.
- Tam vajadzēja būt briesmīgi, tēvs Makfeils sacīja.
- Visa programma bija ārkārtīgi sarežģīta, Kūpers steigšus piekrita.
- Esmu pārsteigts, ka jūs nemeklējāt Konsistorija tiesas palīdzību, mums ir stipri nervi.
- Mēs… es… mēs sapratām, ka programmu licencējusi… Izrādījās, ka tā bija Ziedojumu padomes lieta, bet mums teica, ka to akceptējusi Konsistorija Disciplinārā tiesa. Citādi mēs tajā nekādā ziņā nebūtu piedalījušies. Nemūžam!
- Nē, protams, ne. Un tagad cits jautājums. Vai jums ir kāda doma, tēvs Makfeils jautāja, pievērsdamies patiesajam pagraba apmeklējuma iemeslam, par lorda Ezriela pētījumu objektu? Kāds varētu būt tās vienreizējās enerģijas avots, ko viņam izdevies atbrīvot Svalbārā?
Doktors Kūpers norīstījās. Saspringtajā klusumā no viņa zoda uz betona grīdas nopilēja sviedru lāse, un abi vīrieši to skaidri dzirdēja.
- Nu… viņš ierunājās, viena no mūsu komandām ievēroja, ka atšķelšanas procesā atbrīvojas enerģija. Tās vadīšana prasītu milzu spēkus, bet, gluži tāpat kā atomsprādzienu detonē parastās sprāgstvielas, to var izdarīt, koncentrējot jaudīgu dzimtera strāvu… Taču viņš netika ņemts nopietni. Es viņa idejām nepievērsu uzmanību, Kūpers nopietni piebilda, zinādams, ka bez autoritāšu akcepta tās varētu būt ķecerīgas.
- Ļoti prātīgi. Un kur tas kolēģis atrodas patlaban? Kur viņš ir?
- Viņš bija viens no tiem, kas uzbrukumā mira.
Prezidents pasmaidīja. Viņa sejā parādījās tik laipna
izteiksme, ka doktora Kūpera dēmons pie viņa krūtīm nodrebēja un paģība.
- Drosmi, doktor Kūper, tēvs Makfeils teica. Mums nepieciešams, lai jūs būtu stiprs un drošsirdīgs! Priekšā stāv liels darbs, jāizcīna liela cīņa. Jums jāizpelnās Visvarenā piedošana, pilnīgi sadarbojoties ar mums, neko neslēpjot, pat ne nepārdomātus pieņēmumus, pat tenkas ne. Tagad es gribu, lai jūs koncentrētu visu savu uzmanību un atsauktu atmiņā, ko jūsu kolēģis sacīja. Vai viņš veica kādus eksperimentus? Vai atstāja kādas piezīmes?
Vai savu noslēpumu kādam uzticēja? Kādu aprīkojumu izmantoja? Padomājiet par visu, doktor Kuper! Jūsu rīcibā bus spalva un papīrs, un laiks, cik vien to vajadzēs.
Ši telpa nav pārāk ērta. Vajadzēs jus pārvietot kādā piemērotākā vietā. Vai jums vajadzīgs kaut kas, piemēram, no mēbelēm? Vai dodat priekšroku rakstīšanai pie galda vai pie pults? Varbūt jūs vēlētos rakstāmmašīnu? Varbūt jūs labprātāk diktētu stenogrāfīstei?
Dariet to zināmu sargiem un dabūsiet visu, kas vajadzīgs. Bet es vēlos, doktor Kūper, lai jūs ik brīdi domātu par savu kolēģi un viņa teoriju. Jūsu galvenais uzdevums ir atsaukt atmiņa un, ja vajadzīgs, atklāt to, ko zināja viņš. Tiklīdz būsit izlēmis, kādi instrumenti jums vajadzīgi, dabūsiet arī tos. Tas ir svarīgs uzdevums, doktor Kūper! Jūs varat būt laimīgs, ka jums tas uzticēts. Sakiet paldies Visvarenajam.
Es to darīšu, tēv prezident! Es to darīšu!
Sagrābis savu bikšu vaļīgo jostu, filozofs piecēlās un klanījās atkal un atkal, gandrīz pats to neapjauzdams, kamēr Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidents atstāja viņa celli.
Tajā vakarā Gallivespiānu izlūks kavalieris Taielijs pa Ženēvas takām un alejām mēroja ceļu, lai satiktos ar savu kolēģi lēdiju Salmekiju. Tas viņiem abiem bija bīstams ceļojums, bīstams arī ikvienam un jebkuram, kas mestu viņiem izaicinājumu, bet neapšaubāmi briesmu pilns mazajiem Gallivespiāniem. Ne viens vien klaiņojošs kaķis bija ņēmis galu no viņu piešiem, bet vēl tikai pirms nedēļas kavalieris gandrīz bija zaudējis roku kašķaina suņa zobos; viņu bija glābusi vienīgi lēdijas ātrā rīcība.
Viņi satikās septītajā no nozīmētajām tikšanās vietām, nekoptā skvēriņā starp platānas saknēm, un dalījās jaunumos. Lēdijas Salmekijas konlaktpersona no Apvienības iepriekš tajā pašā vakarā bija viņai pastāstījusi, ka viņi no Konsistorija tiesas prezidenta saņēmuši draudzīgu uzaicinājumu ierasties, lai apspriestu savstarpēji interesējošus jautājumus.
- Ašs darbiņš, kavalieris atzina. Tomēr simts pret vienu, ka viņš nav tiem stāstījis par savu algoto slepkavu.
Taielijs pastāstīja lēdijai Salmekijai par plānu nogalināt Liru. Viņa nebija pārsteigta.
- Ta ir loģiska ricība, lēdija atteica. Ļoti loģiski cilvēki. Taielij, kā tu domā, vai mēs vel jelkad redzēsim šo bērnu?
- Nezinu, taču es to vēlētos. Laimīgi, Salmekij! Rīt pie strūklakas.
īsaja sarunā palika neminēts tas, par ko viņi nekad nerunāja, viņu īsais mūžs salīdzinājumā ar cilvēku mūža gammu. Gallivespiani dzīvoja deviņus desmit gadus, reti kad ilgāk, un Taielijs ar Salmekiju vadīja savu astoto mūža gadu. No vecuma viņi nebaidījās Gallivespiānu jaudis nomira pilnā spēka un enerģijas plaukumā, ziedu laikos, pēkšņi, un bērnība viņiem bija loti īsa. Salīdzinājuma ar Gallivespianiem tada bērna kā Liras mūžs stiepās tiktai nākamībā, ciktāl raganu mūža ilgums parsniedza Liras dzīves garumu.