Kavalieris atgriezās Sv. Džeroma koledžā un sāka sacerēt ziņojumu, ko lordam Rokem nosūtīt ar magnetīta rezonatoru.
Bet, kamēr kavalieris Taielijs runāja ar Salmekiju, prezidents aizsūtīja pēc tēva Gomesa. Viņa kabinetā viņi kādu stundu kopīgi lūdzās, un pec tam tēvs Makfeils jaunajam priesterim priekšlaicīgi atlaida grēkus, lai Liras slepkavība nemaz neskaitītos slepkavība. Tēvs Gomess likās pārvērties; noteiktība, pluzdama viņa vēnās, šķita darām viņa acis gaužām dzirkstošas.
Viņi diskutēja par praktiskiem pasākumiem, par naudu un daudz ko citu, un tad prezidents teica: Tiklīdz pametisit šo vietu, tēv Gomes, jūs būsiet uz visiem laikiem pilnīgi nošķirts no jebkuras palīdzības, ko mēs varam sniegt. Jūs nekad nevarēsit atgriezties; jūs nesaņemsiet no mums nekādas vēstis. Nevaru jums dot labāku padomu par šo: nemeklējiet bērnu. Tas neattaisnosies. Labāk meklējiet kārdinātāju. Sekojiet kārdinātājai, un viņa jūs aizvedīs pie bērna.
- Viņa? tēvs Gomess satriekts pārvaicāja.
- Jā, vina, tēvs Makfeils atteica. Tik daudz mēs uzzinājām no aletiometra. Tā pasaule, no kuras nāk kārdinātāja, ir dīvaina. Jūs redzēsiet daudz ko, kas jūs satrieks un pārsteigs, tēv Gomes. Neļaujiet šīm dīvainībām sevi atraut no svētā uzdevuma, kas jums jāveic. Es uzticos, viņš laipni piebilda, jūsu ticības spēkam. Ļaunu spēku vadīta, šī sieviete ceļo uz vietu, kur viņa galu galā var sastapt bērnu, lai laikus viņu kārdinātu. Tas ir, protams, ja mums neizdosies meiteni aizvākt no viņas pašreizējās atrašanās vietas. Tas paliek mūsu pirmais uzdevums. Jums, tēv Gomes, tiek dota mūsu maksimālā garantija, ka izgāšanās gadījumā pekles spēki tomēr neuzvarēs.
Tēvs Gomess palocīja galvu. Viņa dēmons, liela, zaigojoša zaļa vabole, noklikšķināja cietos spārnus.
Prezidents atvēra atvilktni un sniedza jaunajam priesterim salocītu papīru žūksni.
- Šeit ir viss, kas mums zināms par šo sievieti, viņš teica, par pasauli, no kuras viņa nāk, un par vietu, kur viņa beidzamo reizi redzēta. Izlasiet kārtīgi, mans dargais Luis, un ejiet ar manu svētību.
Agrāk viņš nekad nebija lietojis priestera priekšvārdu. Tēvs Gomess juta acīs iedzeļam prieka asaras un ardievodamies noskūpstīja prezidentu.
tu esi Lira.
Tad vina saprata, ko tas nozimē, un jutās apskurbusi, pat sapnī; vina juta pleciem uzgulām milzīgu nastu. Darot to vēl smagāku, ap meiteni atkal saklāvās miegs, un Rodžera seja atkāpās ēnā.
Labi, es… es saprotu… Mūsu pusē ir visvisādi cilvēki, piemēram, doktore Malone… Vai zini, ka ir vēl otra Oksforda, Rodžer, tieši tāda kā mūsējā? Nu, vina… Es vinu atradu… Vina palīdzēs… Bet patiesībā ir tikai viena persona, kura…
Saskatīt mazo zēnu tagad bija gandrīz neiespējami, un viņas domas pletās un traucās prom kā aitas pļavā.
Bet mēs viņam varam uzticēties, Rodžer, es zvēru, vina teica, saņēmusi beidzamos spēkus,
7 Mērija vienatnē
KĀ DEJĀ BEIDZOT CĒLĀS DIŽENIE KOKI,
PLEZDAMI ZARUS, BAGĀTĪGI PIEBĒRTUS AR AUGļIEM…
DŽONS MILTONS
Gandrīz vienlaikus kārdinātāja, kuru tēvam Gomesam bija likts izsekot, pati tika kārdināta.
Paldies, nē, nē, tas ir viss, kas man vajadzīgs, paldies, doktore Merija Malone teica vecajam pārim olīvu birzī, kad viņi centās viņai dot vairāk pārtikas, nekā viņa varēja panest.
Viņi šeit dzīvoja izolēti un bez bērniem, baidīdamies no Rēgiem, ko bija manījuši starp sudrabaini zaļajiem kokiem; taču, Mērijai Malonei nākot pa ceļu, Rēgi bija izbijušies un aizlidojuši. Vecais pāris bija Mēriju laipni uzņēmis savā mazajā, vīnogulājiem apaugušajā lauku mājiņā, cienājis ar vīnu, sieru, maizi un olīvām un nu negribēja laist prom.
Man jāiet tālāk, Mērija atkārtoja, paldies, jūs esat ļoti laipni… es nevaru to panest… nu labi, vēl vienu mazu gabaliņu siera… paldies…
Acīmredzot viņi saskatīja Mērijā talismanu, kas sargā no Rēgiem. Viņa vēlējās, kaut tā būtu. Savā Čitagaces pasaulē pavadītajā nedēļa viņa bija redzējusi pietiekami daudz postījumu, pietiekami daudz Regu apēstu pieaugušo un mežonīgu bērnu, kas rakņājas atkritumos, tāpēc šie eteriskie vampīri iedzina viņa šausmas. Sieviete vienīgi zināja, ka Regi tiešām beg, tiklīdz viņa parādas, bet viņa nevarēja palikt kopā ar katru, kas to vēlējās, jo vajadzēja iet tālāk.
Atradusi vietu pēdējam mazajam, vīnogulājā lapā ietītajam kazas siera gabaliņam, viņa pasmaidīja, vēlreiz palocījās un beidzamo reizi padzērās no avotiņa, kas burbuļoja starp pelēkajiem akmeņiem. Tad viņa liegi sasita plaukstas, tāpat kā mēdza darīt vecais pāris, apņēmīgi pagriezās un devās prom.
Doktore Malone izskatījās izlēmīgākā nekā jutās. Beidzamie sakari ar subjektiem, kurus viņa dēvēja par Ēnu daļiņām, bet Lira par Putekļiem, bija notikusi uz viņas datora ekrāna, un pēc to instrukcijas viņa bija datoru iznīcinājusi. Tagad Mērija bija neziņā. Putekļi bija mācījuši, lai doktore iziet caur spraugu Oksforda, kur viņa bija dzīvojusi, uz Oksfordu Vila pasaulē, un viņa bija to darījusi lai šajā unikālajā citā pasaulē justos apreibusi un drebētu, skatot brīnumus. Pēc tam viņas vienīgais uzdevums bija uzmeklēt zenu un meiteni un tad tēlot kārdinātāju čūsku, lai ko tas arī nozīmētu.
Un tā viņa gāja, pētīja un taujāja, un neko neatrada. "Bet tagad," viņa domāja, pa mazo taciņu nogriezdamās prom no olīvu birzs, "vajadzēs meklēt padomu".
Aizgājusi pietiekami tālu no mazās lauku mājiņās lai būtu droša, ka netiks iztraucēta, viņa apsēdās zem priedēm un attaisīja mugursomu. Somas dibena, ietīta zīda šallē, gulēja grāmata, kas viņai piederēja jau divdesmit gadus: komentāri par ķiniešu pareģošanas metodi I Ching.
To viņa bija ņēmusi līdzi divu iemeslu dēļ. Mērija bija sentimentāla: gramatu viņai bija dāvājis vectētiņš, un skolas gados viņa bieži bija to lasījusi. Otrs iemesls bija tads, ka, pirmo reizi ienākusi Merijas laboratorijā, Lira bija jautājusi: "Kas tas ir?" un rādījusi uz plakātu pie durvīm, uz kura bija attēloti I Ching simboli. Drīz pēc tam, aizrautīgi lasīdama datora, Lira uzzinaja (viņa to vēlējās), ka Putekļiem ir daudz citu veidu, kā sarunāties ar cilvēciskām būtnēm, un viens no tiem ir Ķīnas metode, kur tiek izmantoti šie simboli.
Tāpēc, steigā kravādamās, lai atstātu savu pasauli, Merija bija paņēmusi līdzi tā saukto "Pārmaiņu grāmatu" un mazus pelašķu stiebriņus, ar kuriem viņa to lasīja. Nu bija pienācis bridis tos pielietot.
Izklājusi uz zemes zīdu, viņa uzsāka šo procesu, dalīdama un skaitīdama, dalīdama un skaitīdama un atlīkdama sānis būdama ziņkārīgā, emocionāla pusaudze, viņa to bija darījusi visai bieži, bet diezin vai vēlāk pēc tam. Mērija gandrīz bija aizmirsusi, kā tas darāms, bet drīz rituāls atgriezās atmiņā un kopā ar to arī miers un koncentrēta uzmanība, kam bija ļoti liela loma, runājot ar Ēnām.
Galu galā viņa nonāca pie skaitļiem, kuri norādīja viņai uz doto heksagrammu, sešu lauztu vai nelauztu līniju grupu, un uzmeklēja tās nozīmi. Tā bija grūtākā daļa, jo grāmatā bija izmantots ļoti mīklains izteikšanās stils.
Mērija lasīja:
Vēršanās pie virsotnes
Pēc rezervēm vai uztura
Nes izdošanos.
Ass skatiens spiegojot
Ir kā tīģeris ar neapslāpējamām alkām.
Tas šķita pamudinoši. Zinātniece lasīja tālāk, sekodama samudžinātām komentāru taciņām, kas viņu vadīja uz priekšu, un nonāca līdz: Mierā palikšana ir kalns; tas ir sānceļš; tas nozīmē mazus akmentinus, durvis un spraugas.