Nācās minēt. "Spraugu" pieminēšana atsauca atmiņā noslēpumaino logu gaisā, caur kuru viņa bija ienākusi šajā pasaulē, un pirmie vārdi it kā teica, ka viņai jādodas uz augšu.
Neizpratnē un pamudināta, Mērija ietina grāmatu un pelašķu stiebriņus un sāka iet pa taku.
Pēc četrām stundām viņa bija ļoti sakarsusi un nogurusi. Saule bija nolaidusies zemu pie apvāršņa. Nelīdzenā taka, pa kuru viņa gāja, beidzās, un ar aizvien lielāku neērtības sajūtu Merija kāpelēja starp krītošiem laukakmeņiem un mazākiem akmentiņiem. No nogāzes viņai pa kreisi pavērās skats uz olīvu un citronu birztalam, slikti koptiem vīna dārziem un pamestām vējdzirnavām, kas dūmakaini iezīmējas vakara gaismā. Labajā pusē uz drupošas plienakmens klints pusi bira mazi akmentiņi un grants.
Pagurusi sieviete atkal pacēla mugursomu un novietoja kāju uz nākama plakanā akmens, bet, vēl neparvietojusi svaru, apstājās. Bija izgaismojies kaut kas interesants, un, aizklājusi acis no žilbinošajām nobirām, viņa mēģināja to ieraudzīt atkal.
Tur tas bija: līdzīgs gaisā bez atbalsta pakārtai stikla plāksnei, tikai šim stiklam nebija uzmanību piesaistošu atspulgu vienkārši no gaisa atšķirīgs taisnstūrains ielāps. Mērija atcerējās, ko bija vēstījis 1 Ching: sānceļš, mazi akmentini, durvis un spraugas.
Tas bija tāds pats logs kā Šķeltzemes avēnijā. Viņa to varēja saskatīt tikai gaismas dēļ ja saule butu augstāk, tas, iespējams, neatklātos vispār.
Mērija tuvojās mazajam ielāpiņam gaisā ar dedzīgu interesi, jo viņai nebija pieticis laika apskatīt iepriekšējo vajadzēja tikt projām, cik drīz vien iespējams. Bet šo viņa izpētīja sīki, pieskārās tā malai, apgāja tam riņķī, lai redzētu, kā ielāps no otras puses kļuvis neredzams. Viņa ievēroja neapšaubāmo atšķirību starp so un to un juta pratu gluži vai eksplodējam satraukumā, ka kaut kas tads ir iespejams.
Naža nesējs, kurš logu bija izveidojis aptuveni Amerikas revolūcijas laikos, bija bijis pārāk paviršs, lai to aizvērtu, bet viņš vismaz bija izgriezies cauri uz vietu, kas ļoti līdzinājās šīs puses pasaulei, blakus klints skaldnei. Taču otrā pusē klints bija citādāka — nevis plienakmens, bet granīts, un, Mērijai sperot soli cauri jaunajā pasaulē, viņa atradas nevis augstās klints piekājē, bet gandrīz pašā zema atseguma virsotnē, kas slejās virs plaša klajuma.
Bija jau ari klat vakars, un viņa apsēdās ieelpot gaisu, atpūtināt locekļus un bez steigas izbaudīt brīnumu.
Plaša zeltaina gaisma un bezgalīga savannas prērija, kadu viņa nekad nebija redzējusi savā pasaulē. Pirmkārt, lai gan klajuma lielāko daļu sedza īsa zāle bezgala daudzveidīgos dzeltenbrūnos, brūnos, zaļos, okera dzeltenos un zeltainos toņos, un vakara gaismā skaidri varēja redzēt tās liego viļņošanos, prērija šķita caur un cauri izrotātā ar kaut ko mežģīnēm līdzīgu, kas atgadināja gaišpelekas upes.
Otrkārt, šur un tur klajuma auga visgarakie koki, kādus Mērija jelkad bija redzējusi. Reiz piedalīdamās galveno enerģijas veidu fizikas konference Kalifornijā, viņa bija izbrīvējusi laiku, lai palūkotos uz lielajiem sarkankokiem, un bija brīnījusies par tiem; bet, lai kas šie bija par kokiem, tie slietos sarkankokiem pāri vismaz par pusi. To lapotne bija bieza un tumši zaļa, un resnie stumbri vakara gaismā izskatījās zeltainsarkani.
Un beidzot, parak tālu, lai varētu tos skaidri saskatīt, prērija ganījās dzīvnieku bari. To kustībām piemita kaut kas dīvains, ko viņa nevarēja izprast.
Mērija bija briesmīgi nogurusi, turklāt arī izslāpusi un izsalkusi. Tomēr kaut kur tuvumā varēja saklausīt tīkamu avota urdzēšanu, un jau pēc minūtes viņa to atrada no apsūnojušas plaisas sūcās skaidrs ūdens, sīka straumītē tecēdams lejup pa nokalni. Viņa dzēra ilgi un ar pateicību, piepildīja pudeles un tad sāka iekārtoties ērtāk, jo strauji tuvojās nakts.
Atbalstījusies pret klinti un ietinusies guļammaisā, Mērija apēda nedaudz rupjmaizes ar kazas sieru un iegrima dziļa miegā.
Viņu uzmodināja rīta saules stari, spīdēdami tieši sejā. Gaiss bija dzestrs, un Mērijas matos un uz guļammaisa sīkās pērlītēs bija nosēdusies rasa. Dažas minūtes viņa gulēja, kāri tverdama spirgtumu un juzdamās kā pirmā cilvēciskā būtne, kas jelkad dzīvojusi.
Mērija piecēlās sēdus, nožāvājās, izstaipījās, nodrebinājusies nomazgājās saltajā avotā, apēda pāris žāvētu vīģu un kritiski novērtēja šo vietu.
Aiz nelielā uzkalna, kur viņa atradās, zeme pakāpeniski slīga lejup un tad atkal pacēlās; visaptverošākais skats bija priekšā, pāri milzīgajai prērijai. Koku garās ēnas tagad krita uz Mērijas pusi, un viņa redzēja tiem priekšā riņķojam putnu barus tik niecīgus, salīdzinot ar augsto, zaļo lapotni, ka tie izskatījās pēc sīkiem puteklīšiem.
Atkal sakārtojusi mugursomu, viņa devās lejup uz prērijas raupjās, kuplās zāles pusi, cenzdamās sasniegt tuvāko, četras vai piecas jūdzes attālo koku audzi.
Zāle sniedzās līdz ceļiem; pa starpām auga zemu noliekušies krūmiņi, ne garāki kā līdz potītēm, līdzīgi kadiķiem, un ari dažādas puķes, kas atgādināja magones, gundegas un rudzupuķes, pārklādamas ainavu ar plīvuru dažādas krāsās; un tad viņa ieraudzīja lielu biti, tik lielu kā īkšķa augšējā falanga. Bite nosēdās uz zilas ziedkopas, to noliekdama un sašūpodama. Bet, kad tā izlīda no ziedlapiņām un atkal pacēlas gaisā, Mērija saprata, ka tas nav kukainis, jo pec mirkļa radījums pielidoja viņai pie plaukstas un uzmetās uz pirksta, ar vislielāko smalkjūtību tuvinādams garo, adatai līdzīgo knābi viņas ādai, un, neatradis nektāru, atkal aizlidoja. Tas bija ļoti sīks kolibri, un tā bronzas krāsas spārni kustējās pārāk ātri, lai viņa spētu izšķirt to vēzienus.
Kā ikviens biologs uz zemes Mēriju apskaustu, ja zinātu, ko viņa redz!
Sieviete devās tālāk un redzēja, ka ir pienākusi tuvāk tam zālēdaju dzīvnieku baram, kurus bija ievērojusi iepriekšējā vakarā un kuru kustības nezin kāpēc šķita mulsinošas. Dzīvnieki bija aptuveni briežu vai antilopju lielumā, arī krāsa bija līdzīga, taču to kāju izvietojums lika viņai apstāties un berzēt acis. Kājas bija izvietotas rombiski: divas centrā, viena priekšā un viena zem astes, tāpēc dzīvnieki pārvietojās neparasti līgani. Mērija vēlējās izpētīt to skeletu, lai redzētu, kā šāda ķermeņa uzbūve darbojas.
Dzīvnieki no savas puses viņu uzlūkoja ar lēnīgām, vienaldzīgām acīm, neizrādīdami nemieru. Viņa labprāt vēlējās pieiet un aplūkot tos tuvāk, taču kļuva karsts, lielo koku paēna izskatījās aicinoša, un galu galā laika būs diezgan.
Visai drīz viņa no zāles iznāca pie vienas no akmens upēm, ko bija redzējusi no kalna, un te atkal bija ko brīnīties.
Kādreiz šeit laikam bija plūdusi lava. Pamatā virsmas krāsa bija tumša, gandrīz melna, bet pati tās augšpuse bija bālaka, it kā būtu noslīpēta vai nomīdīta. Tā bija tikpat gluda kā labi asfaltēts ceļš Mērijas pasaulē, un pa to neapšaubāmi bija vieglāk iet nekā pa zāli.
Viņa sāka iet pa ceļu, lidz kuram bija nonākusi, un tas platā līkumā veda uz koku pusi. Jo tuvāk sieviete tiem nāca, jo pārsteigtāka bija par milzīgajiem stumbriem tik platiem viņa vērtēja kā māja, kurā viņa bija dzīvojusi -, un tik gariem tik gariem kā… Viņa pat nespēja atrast salīdzinājumu.
Nonākusi līdz pirmajam stumbram, Mērija uzlika plaukstas uz dziļi rievainās, sarkanzeltainās mizas. Zemi klāja brūnu, sakaltušu lapu paklājs, tas sniedzās līdz pat potītēm, un iešana pa to bija tīkami mīksta. Drīz ap viņu riņķoja knišļiem līdzīgu lidoņu mākonis, kā ari niecīgs bariņš kolibri, dzeltens tauriņš ar spārnu atvērumu plaukstas platumā un ļoti daudz lodātāju, kas meklēja omulīgāku vietu. Gaiss bija pilns dūkoņas, sanēšanas un čirkstēšanas.