Koulteres kundze atgriezās pie ūdens uz plītiņas; tas teju grasījās vārīties.
Notupusies viņa ūdenī iedrupināja mazliet kaltētu lapu divas šķipsniņas no vienas, vienu no citas tūtas un piepilināja trīs pilienus bāli dzeltenas eļļas. Ņipri visu samaisījusi, sieviete domās skaitīja, kamēr pagāja piecas minūtes. Tad viņa no uguns noņēma kastroli un apsēdās nogaidīt, līdz šķidrums atdziest.
Visapkārt Koulteres kundzei mētājās lietas no nometnes pie zilā ezera, kur bija miris sers Čārlzs Letroms: guļammaiss, mugursoma ar maiņas drānām un mazgāšanās piederumiem un daudz kas cits. Tur stāvēja arī ar zīdainu kokvilnu oderēta brezenta soma izturīgā koka karkasā, kurā glabājās dažadi instrumenti, arī pistole makstī.
Retinātajā gaisā novārījums atdzisa strauji, un, tiklīdz tas bija miesas temperatūrā, Koulteres kundze ielēja to metāla biķerī un ienesa alas dibenā. Demons-pertiķis nometa priedes čiekuru un nāca viņai līdzi.
Rūpīgi nolikusi biķeri uz zema akmens, Koulteres kundze nometās ceļos pie aizmigušās Liras. Zeltainais pērtiķis notupās otrā pusē, gatavs sagrābt Panteleimonu, ja tas pamostos.
Liras mati bija mikli, un acis zem aizvērtajiem plakstiņiem kustējās. Viņa sāka atdzīvoties; skūpstīdama meitu, Koulteres kundze bija jutusi notrīsam viņas skropstas un saprata, ka, necik ilgi, un Lira pamodīsies pavisam.
Viņa palika plaukstu zem meitenes pakauša un ar otru atvirzīja no meitas pieres miklās matu šķipsnas. Liras lupas pavērās, un viņa klusi iestenējās; Panteleimons pārvietojās mazliet uz viņas krūšu pusi. Zeltainā pērtiķa skatiens ne mirkli nenovērsās no Liras dēmona, un viņa mazie, melnie pirksti paraustīja guļammaisa malu.
Viens Koulteres kundzes acu skats, un viņš, palaidis guļammaisu vaļā, atvirzījās par plaukstas tiesu tālāk. Sieviete maigi pacēla meitu, lai viņas pleci neskartu zemi un galva nekarātos, un tad Lira ievilka elpu un, pa pusei pavērusi acis, smagi samirkšķināja plakstus.
- Rodžer, viņa nomurmināja. Rodžer… kur tu esi… es neredzu…
- Kuš, čukstēja māte, kuš, mana mīļā, izdzer šo.
Turēdama biķeri Lirai pie mutes, viņa to pielieca, ļaudama vienai lāsei samitrināt meitenes lūpas. Liras mēle, sajutusi ūdeni, tiecās to nolaizīt, un tad Koulteres kundze ļāva mazliet lielākam šķidruma daudzumam ietecēt viņas mutē, ar lielu uzmanību atvēlēdama norit ik malku, iekams atvēlēja vēl.
Tas aizņēma vairākas minūtes, bet beidzot biķeris bija tukšs, un Koulteres kundze atkal nolaida meitu guļus. Tiklīdz Liras galva pieskārās zemei, Panteleimons pārvietojās atpakaļ pie viņas kakla. Viņa sarkani zeltainā vilna bija tikpat mikla kā meitenes mati. Viņi atkal gulēja ciešā miegā.
Zeltainais pērtiķis viegli līkumoja uz alas izeju un atkal apsēdās vērot ceļu. Koulteres kundze auksta ūdens bļodā samērcēja flaneļa drānu un slaucīja ar to Liras seju, pēc tam atsēja guļammaisu un nomazgāja viņas rokas, kaklu un plecus, jo Lira bija sakarsusi. Tad viņa paņēma ķemmi un maigi sukāja Liras savēlušos matus, atglauzdama tos no pieres un kārtīgi pāršķirdama celiņu.
Atstājusi guļammaisu vaļā, lai meitene varētu atvēst, viņa attina Emas atnesto sainīti: pāris plakanu maizes klaipu, gabalu presētas tējas un lielā lapā ietītu mazumiņu lipīgu rīsu. Laiks kurt uguni. Naktī no kalniem nāca negants dzestrums. Metodiski darbodamās, viņa sagrieza mazliet sausas posās, sakrava ugunskuru un uzšķīla sērkociņu. Atkal bija par ko domāt: sērkociņi gāja uz beigām, tāpat arī petroleja plītiņai; tagad vajadzēs uzturēt uguni visu dienu un nakti.
Koulteres kundzes dēmons bija neapmierināts. Tam nepatika tas, ko viņa darīja te, alā, un, kad viņš mēģināja izpaust savas rūpes, viņa to atvairīja. Pērtiķis pagrieza muguru un, mezdams čiekura zvīņas tumsā, ar katru ķermeņa līniju pauda nicinājumu. Viņa nelikās to redzam, bet nemitīgi un prasmīgi darbojās, kurdama uguni un uzlikdama vārīties ūdens kastroli tējai.
Lai nu kā, dēmona skepticisms viņu iespaidoja, un, drūpinadama tumšpelēko teju ūdenī, sieviete prātoja, ko īsti dara un vai nav sajukusi prātā, un atkal un atkal pārlika prātā, kas notiks, kad visu atklās Baznīca. Zeltainajam pērtiķim bija taisnība. Viņa neslēpa Liru vien viņa slēpa pati savas acis.
No tumsas iznāca mazs puisēns, cerību pilns un nobijies, čukstēdams atkal un atkaclass="underline"
- Lira Lira Lira…
Aiz puisēna nāca vēl citi stāvi, vēl ēnai līdzīgāki nekā viņš un pat vēl klusāki. Šķita, ka vini nāk no vienas sabiedrības, ka vini ir viena veida būtnes, bet tiem nebija seju, ko varētu redzēt, un balsu, kas runātu; zēna balss nebija skaļāka par čukstu, un vina seja bija ēnaina un neskaidra kā kaut kas pusaizmirsts.
- Lira Lira Lira…
Kur vini bija?
Lielā līdzenumā, kur no tēraudtumšajām debesīm neiespīdēja gaisma un kur apvārsni no visām pusēm aizplīvuroja migla. Tur pletās kaila, miljoniem kāju nomīdīta zeme, lai gan šīs kājas bija vieglākas par pūkām; tātad droši vien to plakanu bija padarījis laiks, kaut arī šeit laiks bija sastindzis; tātad droši vien tā tam vajadzēja būt. Šis bija visu vietu gals, šī bija beidzamā no pasaulēm.
- Lira…
Kāpēc vini tur atradās?
Vini bija ieslodzīti. Kāds bija kaut ko noziedzies, lai gan neviens nezināja, ko, kurš un kāda vara spriedusi tiesu.
Kāpēc mazais puisēns nemitīgi sauca Liras vārdu?
Cerība.
Kas vini bija?
Veļi.
Un Lira nevarēja tiem pieskarties, lai kā centās. Viņas neklausīgās rokas atkal un atkal izgāja viņiem cauri, un mazais zēns joprojām tur stāvēja un lūdzās.
Rodžer! Lira sauca, bet iznāca vienīgi čuksts. Ak, Rodzer, kur tu esi? Kas ši ir par vietu?
Vins atbildēja: Tā ir Nāves zeme, Lira. Es nezinu, ko darīt, es nezinu, vai esmu te uz mūžiem, un nezinu, vai esmu izdarījis kaut ko sliktu; es centos būt labs, bet es to ienīstu, mani tas viss biedē, es to ienīstu -
Un Lira sacīja: Es…
2 Baltamoss un Baručs
TAD MANU ACU PRIEKŠĀ AIZSLĪDĒJA KĀDS GARS; MAN SASLĒJAS STĀVUS VISI MATI.
DARBA GRĀMATA
Esi mierīgs, sacīja Vils. Vienkārši esi mierīgs. Netraucē mani. Tas bija tieši pēc tam, kad Lira bija aizvesta, tieši pēc tam, kad Vils bija nokāpis no kalna virsotnes, tieši pēc tam, kad ragana bija nogalinājusi viņa tēvu. Izmantodams turpat atrastus sausus sērkociņus, Vils aizdedza niecīgu lāktunti, paņemtu no teva nastas, un notupās klints aizvēja, lai atvērtu Liras mugursomu.
Ar veselo roku tajā pataustījis, viņš atrada smago, samtā ievīstīto aletiometru. Lākturīša gaismā instruments iemirdzējās, un Vils to pastiepa diviem stāviem, kas stāvēja blakus; tie abi sevi dēvēja par eņģeļiem.
- Vai varat to nolasīt? viņš jautāja.
- Nē, balss atteica. Nāc mums līdzi! Tev jānāk. Tagad jāiet pie lorda Ezriela.
- Kas jums lika sekot manam tēvam? Jūs teicāt, ka viņš par to nezinot. Tomēr viņš zināja, Vils nikni teica. Tēvs man lika jūs gaidīt. Viņš zināja vairāk, nekā jūs domājat. Kas jus sūtīja?
- Neviens mūs nesūtīja. Mēs paši, balss atbildēja. Mēs gribam kalpot lordam Ezrielam. Un tas mirušais vīrs ko viņš gribēja, ko lai tu dari ar nazi?
Vilam nācās vilcināties.
- Viņš sacīja, ka man tas jāņemot līdzi pie lorda Ezriela.
- Tad nāc kopā ar mums.