Pārējie smiedamies atkārtoja šo vārdu viņas balsī un pat šķita, ka viņi ķircina to, kurš bija runājis. Mulefa\ viņi atkārtoja, it kā tas būtu smalks joks.
Nu, ja jūs varat smieties, tad nedomāju vis, ka mani ēdīsiet, Mērija teica. Kopš šī brīža starp viņu un šiem radījumiem iestājās nepiespiesta atmosfēra, un viņa vairs nenervozēja.
Arī radījumu grupa atbrīvojās no sasprindzinājuma tiem bija kas darāms, tie neklejoja uz labu laimi. Mērija redzēja, ka vienam uz muguras ir segli vai sainis, un divi citi tur uzcēla sēklu pogaļu, nostiprinādami to ar sasienamām siksnām, veikli un komplicēti kustinot snuķus. Stāvot mierā, viņi uzturēja līdzsvaru ar pakaļkājām, bet, pārvietojoties stūrēdami pagrieza vienlaikus priekškājas un pakaļkājas. Dzīvnieku kustības bija graciozas un spēkpilnas.
Viens no tiem, pieripinājies pie ceļa malas, pacēla snuķi un ietaurējās. Ganāmpulka dzīvnieki visi kā viens pacēla galvas un sāka rikšot uz viņu pusi. Ieradušies tie pacietīgi stāvēja malā un ļāva būtnēm uz riteņiem lēni virzīties cauri savam baram, pārbaudīt to, pieskarties sev un skaitīt.
Tad Mērija ieraudzīja, ka viens no snuķainajiem radījumiem paliecas zem zālēdāja un ar snuķi to slauc; pēc tam būtne uz riteņiem pieripinājās viņai klāt un delikāti pacēla snuķi pie Mērijas mutes.
No sākuma viņa vairījās, bet, būtnes skatienā samanījusi gaidas, atkal panāca uz priekšu un pavēra lūpas.
Radījums iespieda viņai mutē nedaudz salda, liesa piena, vēroja, kā viņa to norij, tad iedeva mazliet vēl, tad vēl un vēl. Būtnes žests pauda tādu gudrību un laipnību, ka Mērija impulsīvi apvija rokas ap radījuma galvu un to noskūpstīja, saozdama karstu, putekļainu ādu un sataustīdama zem tās cietus kaulus un spēcīgus snuķa muskuļus.
Drīz vadonis klusi ietaurējās, un ganāmpulks aizgāja. Mulefa grasījās doties prom. Viņa juta prieku par laipno uzņemšanu un skumjas, ka viņi aiziet, bet tad piedzīvoja arī pārsteigumu.
Viens no radījumiem noslīdēja zemāk, nometās ceļos un žestikulēja ar snuķi, pārējiem aicinoši mājot… Nebija šaubu tie piedāvājās Mēriju nest, ņemt viņu līdzi.
Otrs paņēma viņas mugursomu un piestiprināja pie segliem trešajam, un Mērija neveikli uzrāpās mugurā tam, kurš bija nometies ceļos, prātodama, kur likt kājas radījumam priekšā vai aizmugurē? Un kā lai viņa noturas tā mugurā?
Bet, pirms viņa paguva to izprātot, radījums piecēlās, grupa sāka traukties prom pa lielceļu, un Mērija kopā ar to.
tapec, ka viņš ir Vils.
8 Vodka
ESMU BIJIS SVEŠINIEKS SVEŠĀ ZEMĒ.
Baltamoss sajuta Baruča navi taja pašā mirkli, kad tā iestājās. Skaļi ieklie
dzies, viņš uzplanēja naksnīgajā gaisā virs tundras, vicinādams spārnus un izšņukstēdams sāpes mākoņos. Pagāja labs bridis, iekams eņģelis spēja saņemties un atgriezties pie Vila, kurš, pilnīgi pamodies un satvēris nazi, pētoši lūkojās uz augšu drēgnajā un saltaja tumsībā. Viņi bija atpakaļ Liras pasaulē.
- Kas tur ir? Vils vaicāja, kad drebošais eņģelis parādījās viņam līdzās. Vai briesmas? Paslēpies aiz manis…
- Baručs ir miris! Baltamoss iekliedzās. Mans dārgais Baručs ir miris…
- Kad? Kur?
Taču Baltamoss to nevarēja pateikt; viņš tikai zināja, ka puse viņa sirds ir iznicināta. Baltamoss nespeja nostāvēt mierā viņš atkal pacēlās gaisā, lai pārlūkotu debesis, it kā meklēdams Baruču tajā vai citā mākonī, saukdams, raudadams un atkal saukdams; un tad, vainas apziņas pievārēts, lidoja lejā, mudinādams Viļu paslēpties un stāvēt klusu, un solīja viņu nenogurstoši pieskatīt. Pēc tam skumju nasta Baltamosu notrieca pie zemes, un eņģelis atcerējās visas tās reizes, kad Baručs bija izrādījis laipnību vai drosmi tādu gadījumu bija tūkstošiem; viņš nebija piemirsis nevienu no tiem un kliedza, ka tik žēlsirdīgai būtnei nekad nevajadzēja izdzist, un atkal
pacēlās debesīs, pārdroši, mežonīgi un bēdu pārņemts, svaidoties uz visām pusēm un lādot pašas debesis, mākoņus un zvaigznes.
Beidzot Vils uzsauca: Baltamos, nāc šurp!
Eņģelis pēc viņa pavēles bezpalīdzīgs atgriezās. Tundras skarbajā tumsā drebinādamies savā apmetnī, zēns viņam teica: Tagad tev jāmēģina nomierināties. Tu zini, ka te laukā ir tādi radījumi, kas uzbruks, ja izdzirdēs troksni. Es tevi varu aizsargāt ar nazi, ja esi tuvumā, bet, ja tie tev uzbruks tur, augšā, es nespēšu palīdzēt. Ja nomirsi arī tu, tad man gals klāt. Baltamos, tu esi man vajadzīgs, lai rādītu ceļu pie Liras. Lūdzu, neaizmirsti to. Baručs bija stiprs esi stiprs arī tu. Manis labā esi tāds, kāds bija viņš.
Sākumā Baltamoss neatbildēja, bet tad ierunājās:
- Jā. Jā, protams, man tas jādara. Tagad pagūli, Vil, bet es stāvēšu sardzē. Es tevi nepievilšu.
Vils viņam uzticējās; tā vajadzēja. Drīz viņš atkal aizmiga.
Kad zēns pamodās, rasā izmircis un nosalis līdz matu galiem, eņģelis stāvēja viņam blakus. Patlaban lēca saule, ar zeltainajiem stariem skardama niedrāju un purva augus.
Iekams Vils paguva pakustēties, Baltamoss sacīja:
- Esmu izlēmis, kas man jādara. Palikšu pie tevis dienu un nakti un darīšu to modri un labprātīgi Baruča dēļ. Es aizvedīšu tevi pie Liras, ja vien spēšu, un tad vedīšu jūs abus pie lorda Ezriela. Esmu nodzīvojis tūkstošiem gadu un, ja mani nenogalinās, nodzīvošu vēl tūkstošus, bet vēl nekad nebiju saticis būtni, kas man būtu tik kvēli likusi darīt labu un izturēties laipni, kā to darīja Baručs. Ļoti daudzas reizes man tas neizdevās, bet ik reizi blakus bija viņa labestība, tas man palīdzēja būt labam. Tagad šīs labestības nav un man jāmēģina bez tās. Varbūt šad un tad cietīšu neveiksmi, bet es centīšos.
- Tad Baručs ar tevi lepotos, drebinādamies atbildēja Vils.
- Vai varu tagad uzlidot augšā un paskatīties, kur mēs atrodamies?
- Jā, Vils piekrita, — uzlido augstu un pastāsti man, kāda zeme izskatās tālāk. Šķiet, ka šī iešana pa dumbrāju turpināsies mūžīgi.
Baltamoss pacēlās gaisā. Viņš nebija pateicis Vilam visu, kas viņam darīja raizes, jo pēc labākās sirdsapziņas centās zēnu neuztraukt, taču Baltamoss zināja, ka eņģelis Metatrons, Reģents, no kura viņi tik tikko bija izbēguši, būs Vila seju cieši ielāgojis. Un ne tikai seju vien, bet visu, ko spēja saskatīt eņģeļi, ieskaitot to, par ko Vils pat neko nenojauta, to, kā tas viņa būtības aspekts, ko Lira dēvētu par viņa dēmonu. Tagad Metatrons Viļu ļoti apdraudēja — kaut kad Baltamosam to vajadzēs viņam pateikt, bet tagad vēl ne. Tas bija pārāk grūti.
Ņemot vērā to, ka ātrāk izdotos sasildīties ejot nekā vācot kurināmo un gaidot, kad iedegsies ugunskurs, Vils vienkārši uzmeta plecos mugursomu, ietinās apmetnī un devās uz dienvidiem. Tur bija taka — dubļaina, dangaina un bedraina -, tātad te bija gājuši cilvēki; bet tālu priekšā uz visām pusēm horizonts bija tik vienmuļš, ka viņš nemaz nejuta pārmaiņas.
Pēc kāda brīža, kad gaisma bija kļuvusi spilgtāka, viņam blakus ierunājās Baltamoss.
- Apmēram dienas gājienu uz priekšu ir plata upe un pilsētiņa ar kuģu piestātni, kur pietauvotas laivas. Es uzlidoju pietiekami augstu, lai redzētu, ka upe lielu gabalu iet tieši dienvidu un ziemeļu virzienā. Ja tu varētu sadabūt braucamo, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk.
- Labi, Vils jūsmīgi teica. Vai šī taka ved uz pilsētu?
- Tā ved caur ciematu ar baznīcu, fermām un augļu dārziem, un tad tālāk uz pilsētu.
- Es domāju diez kādā valodā viņi runā? Ceru, ka viņi mani neieslodzīs, ja nevarēšu ar viņiem sazināties.