- Kā tevi sauc? lācis jautāja.
- Vils Perijs. Vai tu vari izgatavot citu bruņucepuri?
- Jā. Ko tu gribi?
- Jūs braucat augšup pa upi. Es gribu iet kopā ar jums. Es dodos uz kalniem, un šis ir ātrākais ceļš, kā tur nokļūt. Vai jūs mani pieņemsiet?
- Jā. Es gribu apskatīt to nazi.
- Es to parādīšu tikai lācim, kuram varu uzticēties. Ir kāds lācis, par kuru esmu dzirdējis, ka viņš ir uzticības cienīgs. Tas ir lāču karalis, labs draugs tai meitenei, kuru es gribu kalnos uzmeklēt. Meitenes vārds ir Lira Sudrabmēle. Šī lāča vārds ir Joreks Bērnisons.
- Es esmu Joreks Bērnisons, lācis teica.
- Es zinu, ka esi, Vils sacīja.
Kuģis uzņēma kurināmo; dzelzceļa vagonetes tika vilktas līdzi un pašķiebtas sāniski, lai ļautu oglēm pa slīpni nobūkšķēt kravas tilpnē; augstu virs tām pacēlās putekļi. Pilsētnieki, kuri bija aizņemti ar stikla lausku saslaucīšanu un kaulēšanos par ogļu cenu, Viļu neievēroja, un viņš pa trapu sekoja lāču karalim uz kuģa klāja.
9 Augšup pa upi
…DOMAM PĀRSLĪD ĒNA, MĀKONIM DIENVIDU IESKAUJOT VARENO SAULI..
EMĪLIJA DIKINSONE
-Atļauj apskatīt nazi, Joreks Bērnisons teica. Es šo to saprotu no metāliem. Nekas, kas gatavots no dzelzs vai tērauda, lācim nav noslēpums. Taču es nekad neesmu redzējis tādu nazi kā tavējais un būtu priecīgs, ja varētu to aplūkot tuvāk.
Vils un lāču karalis sēdēja uz upes tvaikoņa priekšklāja rietošās saules siltajos staros, un kuģis ātri peldēja augšup pret straumi. Uz borta bija papilnam ogļu un pārtikās, ko Vils varēja ēst, un viņi ar Joreku Bērnisonu viens otru novērtēja pa otram lāgam. Pirmo reizi tas jau bija noticis.
Vils pastiepa Jorekam nazi ar spalu pa priekšu, un lācis to no viņa uzmanīgi paņēma. Lāča īkšķa nags bija novietots iepretim četru pirkstu nagiem, ļaujot viņam manipulēt ar ķetnu tikpat izveicīgi kā cilvēkam ar roku. Viņš grozīja nazi tā un šitā, pielika to tuvu acīm, turēja pret gaismu, pārbaudīja asmeni tērauda asmeni uz dzelzs lūžņu gabala.
Šī naža šķautne sagrieza manas bruņas, lācis teica. Otra ir ļoti savāda. Es nevaru noteikt, kas šis nazis ir, ko ar to darīt un kā tas izgatavots. Bet es gribu to saprast. Kā tas nonāca tavā īpašumā?
Vils izstāstīja lielāko daļu no notikušā, noklusēdams tikai to, kas attiecās uz viņu vien: māti, cilvēku, ko viņš bija nogalinājis, un tēvu.
- Tu dēļ tā cīnījies un zaudēji divus pirkstus? lacis vaicāja. Parādi man ievainojumu.
Vils pastiepa plaukstu. Pateicoties tēva ziedei, ievainojuma virsma dzija labi, taču vēl bija ļoti vārīga. Lācis to apošņāja.
- Asinssūna, viņš teica. Un vēl kaut kas, ko es nevaru noteikt. Kas tev to iedeva?
- Tas cilvēks, kurš man pastāstīja, ko darīt ar nazi. Pēc tam viņš nomira. Viņam raga futrālī bija mazliet ziedes, un tā sadziedēja manu ievainojumu. Raganas bija to mēģinājušas dziedināt, bet viņu vārdošana neiedarbojās.
- Ko viņš teica, ko tu lai dari ar nazi? Joreks Bērnisons jautāja, piesardzīgi sniegdams to Vilam atpakaļ.
- Izmantot to karā lorda Ezriela pusē, Vils atbildēja. Bet vispirms man jāglābj Lira Sudrabmēle.
- Tad mēs palīdzēsim, lācis apsolīja, un Vila sirds priekā salēcās.
Dažās turpmākajās dienās Vils uzzināja, kāpēc lāči devušies šajā jūras braucienā, tik tālu prom no savas dzimtenes.
Kopš katastrofas, kas plaši atvēra pasaules, viss Arktikas ledus bija sācis kust un ūdenī parādījušās jaunas, dīvainas straumes. Tā kā lāči bija atkarīgi no ledus un radījumiem, kas dzīvoja aukstajā jūrā, viņi saprata, ka, paliekot uz vietas, vajadzēs ciest badu; būdami saprātīgi, lāči izlēma, kā reaģēt. Viņiem jāpārceļo uz tādu vietu, kur sniega un ledus būtu papilnam: lāči devās uz visaugstākajiem kalniem, uz kalnu grēdu, kas sniedzās debesīs, puspasauli tālu, bet tie bija nesatricināmi, mūžīgi un dziļiem sniegiem klāti. No jūras lāčiem tie pārtaps kalnu lāčos uz tik ilgu laiku, cik pasaulei vajadzēs, lai tā atkal nostabilizētos.
- Tātad jūs neceļat karu? Vils jautāja.
- Mūsu vecie ienaidnieki ir pagaisuši reizē ar roņiem un valzirgiem. Ja sastapsim jaunus, mēs zinām, kā ar tiem cīnīties.
- Man šķiet, ka tuvojas liels karš, kurā tiks ierauti visi. Kurā pusē jus tādā gadījumā cīnītos?
- Tajā pusē, kas labvēlīgāka lāčiem. Kā citādi? Bet man ir zinama cieņa pret dažiem, kuri nav lāči. Viens bija cilvēks, kas lidoja ar balonu. Viņš ir miris. Otra ir ragana Serafina Pekkala. Trešais ir bērns Lira Sudrabmēle. Tātad pirmām kārtām es darītu to, kas nāk par labu lāčiem, un tad visu, kas nāk par labu bērnam vai raganai, vai arī lai atriebtu manu mirušo biedru Lī Skorsbiju. Šī iemesla dēļ es tev palīdzēšu izglābt Liru no tas riebīgās sievietes Koulteres.
Viņš pastāstīja Vilam, kā kopā ar dažiem saviem pavalstniekiem aizpeldējis uz upes grīvu; viņi samaksājuši ar zeltu par šī kuģa līgumreisu, nokomplektējuši kuģa komandu un izmantojuši Arktikas ūdens aizplūšanu savā labā, ļaujot upei aizvest viņus iespejami tālu iekšzemē tās izteka atrodas to pašu kalnu ziemeļu priekškalnē, kurus lāči meklē, un arī Lira ir ieslodzīta turpat tad tiktāl viss labi sakrīt.
Tā gāja laiks.
Dienā Vils snauda uz klāja, atpūzdamies un atgūdams spēkus, jo bija izvārdzis līdz nemaņai. Viņš vēroja, kā sak mainīties ainava un pauguraino stepi nomaina zemi, zālaini pakalni un pēc tam augstāka kalniene ar retumis sastopamam aizām vai ūdenskritumiem. Kuģis vēl aizvien ar pilnu tvaiku peldēja uz dienvidiem.
Aiz pieklājības viņš sarunājās ar kapteini un apkalpi, bet viņam trūka Liras spontānā dabiskuma attieksmē pret svešiniekiem viņam ar tiem neraisījās valodas; un, lai būtu kā būdams, zēns tos maz interesēja. Tas bija tikai darbs, un, to beiguši, viņi aizgāja, atpakaļ neskatīdamies, turklāt viņiem diezin kā nepatika lāči, lai gan viņi maksāja zeltā. Vils bija svešinieks, un, ja vien viņš maksāja par savu pārtiku, kuģa apkalpei citādi maz rūpēja, ko viņš dara. Turklāt zēnam bija šis dīvainais dēmons, tik līdzīgs raganas dēmonam dažbrīd tas tur bija, bet citreiz it kā pagaisa. Māņticīgi, kā jau daudzi jūrnieki, viņi bija laimīgi, ja varēja atstāt zēnu vienu.
No savas puses arī Baltamoss izturējās mierīgi. Dažreiz viņa bēdas kļuva pārāk stipras, lai viņš ar tām tiktu galā, un eņģelis, pametis kuģi, lidoja augstu mākoņos, meklēdams kadu gaismas laukumiņu vai nokrāsu gaisā, kādu krītošu zvaigzni vai spiediena šķautnes, kas varētu viņam atgādināt kopā ar Baruču piedzīvoto. Mazās kajītes tumsā, kur gulēja Vils, viņš runāja tikai tik daudz, lai ziņotu, cik tālu viņi tikuši un cik tālu vēl līdz alai un ielejai. Varbūt Baltamoss domāja, ka Vils nejūt īpašu līdzjūtību, kaut gan, ja vien meklētu, to atrastu papilnam. Eņģeļa valoda kļuva aizvien strupāka un formālāka, tomēr nekad ne sarkastiska; vismaz šo solījumu viņš turēja.
Kas attiecas uz Joreku, tad viņš kā apmāts pētīja nazi. Lācis to apskatīja stundām ilgi, pārbaudīdams abas šķautnes, locīja to, cēla pret gaismu, pieskārās tam ar mēli, ostīja un pat klausījās skaņā, kas radās, nazi velkot pa virsmu. Vils par nazi nebaidījās, jo Joreks nešaubīgi bija meistars ar izcilām spējām. Viņš nebaidījās ari par pašu Joreku, jo lāča spēcīgās ķetnas kustējās maigi.
Beidzot Joreks pienāca pie Vila, teikdams: Tā otra šķautne. Tā dara kaut ko tādu, par ko tu neesi man stāstījis. Kas tas ir, un kā darbojas?