- Šeit es nevaru to parādīt, Vils atbildēja, jo kuģis pārvietojas. Tiklīdz kuģis apstāsies, es tev parādīšu.
- Es varu par to domāt, lācis teica, bet pats nesaprotu, ko domāju. Tā ir visdīvainākā lieta, kādu es jelkad esmu redzējis.
Un viņš atdeva nazi Vilam, apveltīdams viņu ar ilgu, samulsušu, nopietnu un pētošu melno acu skatienu.
Upe tikmēr mainīja krāsu, jo bija satecējusi kopā ar pirmajiem plūdu ūdeņiem no Arktikas. Vils pamanīja, ka zemestrīce dažādās vietās zemi ietekmējusi atšķirīgi; ciemats pēc ciemata stāvēja ūdenī līdz pat maju jumtiem, un simtiem bez pajumtes palikušu cilvēku airu un kanoe laivās mēģināja glābt visu, kas iespējams. Te zeme droši vien bija mazliet iegrimusi, jo upe kļuva plataka un lēnāka; platajā, duļķainajā straumē kapteinim bija grūti sekot īstajam kursam. Gaiss te bija karstāks, saule debesīs augstāka, un lāčiem bija grūtāk atvēsināties; daži no tiem peldēja blakus kuģim, šajā svešajā zemē baudīdami dzimtos ūdeņus.
Bet visbeidzot upe atkal sašaurinājās un kļuva dziļāka, un drīz viņiem priekšā sāka pacelties lielās Centrālāzijas augstienes kalni. Kādudien Vils pie apvāršņa ieraudzīja baltu svītru un vēroja to augam un augam, sadaloties atsevišķās smailēs, grēdās un pārejās starp tam tik augstu, ka šķita kalni tepat vien ir tikai dažu jūdžu attālumā -, tomēr tie bija tālu. Kalni bija vienkārši milzīgi, un, ar katru stundu tiem tuvojoties, tie šķita sniedzamies vēl prātam neaptveramākā augstumā.
Lāči pa lielākai daļai nekad nebija redzējuši citus kalnus, izņemot viņu pašu Svalbāras salas klintis, un apklusa, skatīdamies uz gigantiskajām, vēl ļoti tālu esošajām grēdām.
- Ko mēs tur medīsim, Jorek Bērnison? viens no tiem jautāja. Vai šajos kalnos ir roņi? Kā mēs tur dzīvosim?
- Tur ir sniegs un ledus, skanēja karaļa atbilde. Mēs jutīsimies omulīgi. Un tur ir daudz savvaļas dzīvnieku. Pagaidām dzīvosim citādu dzīvi. Bet mēs izdzīvosim, un, kad viss atgriezīsies savās sliedēs un Arktika atkal sasals, mēs vēl būsim dzīvi un varēsim doties atpakaļ un atgūt savas tiesības. Ja mēs būtu palikuši, Arktikā mums nāktos ciest badu. Esiet gatavi svešumam un jauniem ceļiem, mani lāči!
Galu gala tvaikonis vairs nevarēja papeldēt, jo nu upes gultne sašaurinājās un kļuva sekla. Kapteinis apstadināja kuģi ielejas apakšēja daļā, ko parasti klāja zāle un kalnu puķes un kur upe līkumoja pa granti; taču tagad ieleja bija pārvērtusies ezerā un kapteinis uzstāja, ka viņš neuzdrīkstoties kuģot tālāk, jo aiz šīs vietas dziļums zem ķīļa nebūs pietiekams, pat ņemot vērā milzu ūdens plūsmu no ziemeļiem.
Tāpēc viņi piebrauca ielejas malai, kur klints atsegums veidoja tādu kā muliņu, un izcēlās krastā.
- Kur mēs tagad esam? Vils jautāja kapteinim, kura angļu valoda bija trūcīga.
Kapteinis sameklēja vecu, apdriskātu karti un iebakstīja tajā ar pīpi, teikdams: Šī ieleja, mēs tagad te. Ņem un ej.
- Liels paldies, Vils pateicās un prātoja, vai nevajadzētu piedāvāt samaksu, bet kapteinis bija aizgriezies un pārraudzīja izkraušanas darbus.
Necik ilgi, un visi lāči, pēc skaita aptuveni trīsdesmit, un viss viņu bruņojums atradās šaurajā krastmalā. Kapteinis uzsauca pavēli, un kuģis tūļīgi sāka griezties pret straumi, manevrēdams uz straumes vidu un signalizēdams ar svilpienu, kas vēl ilgi atbalsojās ielejā.
Vils sēdēja uz akmens, lasīdams karti. Ja viņš nekļūdījās, tad ieleja, kur, pēc eņģeļa sacītā, Lira uzturējās gūsta, atradas kadu gabalu uz austrumiem un dienvidiem, un labakais ceļš uz turieni veda pa pāreju ar nosaukumu Sanghena.
- Lāči, atzīmējiet šo vietu, Joreks Bērnisons uzrunāja savus pavalstniekus. Kad pienāks laiks atgriezties Arktikā, mēs šeit sapulcēsimies. Tagad ejiet savu ceļu, medījiet, ēdiet un dzīvojiet. Neceliet karu. Mēs neesam šeit, lai karotu. Ja draudēs karš, es jūs sapulcināšu.
Lāči lielākoties bija savrupību mīlošas būtnes un sanāca kopā tikai kara vai galējas nepieciešamības gadījuma. Tagad, atrazdamies uz sniega zemes robežas, katrs no viņiem nepacietīgi gribēja doties turp, lai neatkarīgi no parejiem visu izpētītu.
- Nac, Vil, Joreks Bērnisons aicināja, uzmeklēsim Liru.
Vils pacēla mugursomu, un viņi gaja.
Sākotnējā ceļa posmā iešana bija laba. Saule sildīja, bet lielāko karstumu uzņēma priedes un rododendri, tāpēc gaiss bija svaigs un tīrs. Augsne bija akmeņaina, bet akmeņus biezā slānī klāja sūnas un priežu skujas, un nogāzes, pa kurām viņi kāpelēja, nebija stāvas. Vils tīksminājās, ka radusies iespēja izkustēties. Uz kuģa piespiedu atpūtā pavadītās dienas viņu bija spēcinājušas. Saskrienoties ar Joreku, viņa spēki bija bijuši uz izsīkšanas robežas. Viņš pats to nesaprata, bet lācis gan.
Tiklīdz viņi bija vieni, Vils parādīja Jorekam, kā darbojas otra naža šķautne. Viņš atvēra pasauli, kur tvaikos kūpēja un lāsoja tropiskais lietusmežs un kur retajā kalnu gaisā spēcīgas smaržas veidā cēlās dūmakaini garaiņi. Joreks vērīgi skatījās, ar ķepu pieskardamies loga malai, apostīja to un caur logu izkāpa karstajā, mitrajā gaisā, un klusēdams lūkojās apkārt. Pērtiķu kliedzieni un putnu svilpošana, kukaiņu čīgāšana, varžu kurkstēšana un kondensējošā mitruma nemitīgais pilēšanas troksnis Vilam ārpusē izklausījās ļoti skaļš.
Tad Joreks atgriezās, pie loga vēroja Viļu un lūdza vēlreiz parādīt nazi, aplūkodams sudraba asmeni ļoti tuvu acīm, un Vilam jau sāka likties, ka lācim draud briesmas savainot redzokli. Lācis nazi ilgi pētīja un, atdodams to, neteica ne vārda. Vienīgi šo: Man bija taisnība. Pret šo cīnīties es nespētu.
Iedami tālāk, viņi maz sarunājas, un tas abiem bija pa prātam. Joreks Bērnisons noķēra gazeli un lielāko daļu dzīvnieka apēda, mīkstāko gāju atstādams Vilam uzcepšanai. Kad viņi sasniedza ciemu, Vils, kamēr Joreks gaidīja mežā, izmainīja vienu no savām zelta monētām pret rupju miltu plāceni, kaltētiem augļiem, jaka adas zābakiem un aitādas vesti, jo naktīs kļuva aukstāks.
Viņš pamanījās arī apjautāties par varavīkšņu ieleju. Baltamoss zēnam palīdzēja, pieņemdams vārnas veidolu un tādejādi līdzinādamies tā vīrieša dēmonam, ar kuru Vils sarunājās; tas veicināja viņu vieglāku saprašanos, un Vils saņēma noderīgus un skaidrus norādījumus.
Tas bija vēl trīs dienu gājiena attālumā. Nu drīz viņi būs galā.
Un tāpat galā būs arī citi.
Lorda Ezriela pulks, žiropteru eskadrons un cepelīna degvielas cisterna sasniedza spraugu starp pasaulēm caurumu debesīs virs Svalbāras. Viņiem vēl bija mērojams ļoti garš ceļš, taču viņi lidoja bez pārtraukuma, apstādamies tikai būtiski svarīgu iemeslu dēļ. Komandieris, afrikāņu karalis Ogunve, divreiz dienā uzturēja kontaktus ar bazalta cietoksni. Uz žiroptera kopā ar viņu lidoja Gallivespiānu magnetīta operators, un ar viņa palīdzību Ogunve par citur notiekošo varēja uzzināt tikpat ātri kā pats lords Ezriels.
Jaunumi bija mulsinoši. Mazā spiedze lēdija Salmekija slepus bija novērojusi, kā divas spēcīgas Baznīcas organizācijas, Konsistorija Disciplinārā tiesa un Svētā Gara Darba apvienība, vienojas likt pie malas domstarpības un apvienot savas kompetences. Apvienībai bija ašāks un lietpratīgāks aletiometrists par fra Pāvelu, un, viņam pateicoties, Konsistorija tiesa nu precīzi zināja, kur atrodas Lira. Vēl vairāk viņi zināja, ka lords Ezriels ir nosūtījis spēkus viņas glābšanai. Nezaudējot laiku, tiesa bija devusi pavēli cepelīnu lidojumam, un tajā pašā dienā šveiciešu sardzes bataljons sācis gatavot ceļam cepelinus, kas bezvējā gaidīja pie Ženēvas ezera.