Tādējādi katra puse saprata, ka arī otra dodas uz alu kalnos. Un abas zināja, ka tas, kurš tur nokļūs pirmais, būs labvēligakā situācijā, taču viņu iespējas daudz neatšķīrās: lorda Ezriela žiropteri bija straujāki par Konsistorija tiesas cepelīniem, bet tiem vajadzēja nolidot garāku ceļa gabalu, un tos kavēja cepelīna cisterna.
Bija vēl viens apstāklis: tam, kas pirmais iegūs Liru, atpakaļceļā vajadzēs cīnīties pret otru spēku. Konsistorija tiesai tas būtu vieglāk, jo viņiem nevajadzēja domāt, kā aizdabūt Liru prom sveiku un veselu. Tie lidoja turp, lai meiteni nogalinātu.
Cepelīns, kas veda Konsistorija tiesas prezidentu, veda arī citus, viņam nepazīstamus pasažierus. Kavalieris Taielijs savā magnetīta rezonatorā bija saņēmis ziņu, lai viņš un lēdija Salmekija rīkojas un patstāvīgi dodas uz alu, kur tiek turēta Lira, un visiem spēkiem viņu aizsargā, līdz karaļa Ogunves spēki ieradīsies glābt meiteni. Liras drošībai vajadzēja būt svarīgākai par jebkuriem citiem apsvērumiem.
Izlūkiem bija riskanti kāpt cepelīnā, un ne mazāk arī viņu vedamā aprīkojuma dēļ. Bez magnetīta rezonatora vissvarīgākās bija pāris kukaiņu kūniņu un to barība. Kad parādīsies pieaugušie kukaiņi, tie atgādinās drīzāk spāres nekā kaut ko citu, taču tie nelīdzināsies nevienai no spārēm, kuras cilvēkiem Vila vai Liras pasaulē gadījies redzēt iepriekš. Tie būs ievērojami lielāki. Gallivespiāni šos radījumus rūpīgi audzēja, un katra klana kukaiņi atšķīrās. Kavaliera Taielija klans audzēja spēcīgas spāres ar sarkanām un dzeltenām svītrām, kurām bija raksturīga kārtīga dzīvnieciska apetīte, kamēr lēdijas Salmekijas audzētie būtu šmaugāki, ātri lidojoši radījumi ar elektrozilu rumpi un spēju tumsā spīdēt.
Katrs izlūks bija apgādāts ar vairākām šādām kūniņām, kuras, tās barojot ar rūpīgi regulētu eļļas un medus daudzumu, viņi vai nu varēja paturēt aizkavētas attīstības stadijā, vai strauji novest pieaugušu kukaiņu stāvoklī. Atkarība no vēja Taielija un Salmekijas rīcībā bija trīsdesmit sešas stundas, kurās šīs kūniņas izperināt, jo lidojums aizņems aptuveni tikpat ilgu laiku bija vajadzīgs, lai kukaiņi paradītos pirms cepelīnu nolaišanās.
Aiz starpsienas uzmeklējuši neuzkrītošu vietiņu, kavalieris un viņa kolēģe, kamēr rezervuārā tika lādēta krava un kurināmais, iekārtojās tik droši, cik vien iespējams; tad ierūcās motori, no viena gala līdz otram sadrebinot vieglo lidaparāta būvi, zemes apkalpe to atraisīja, un astoņi cepelīni pacēlās naksnīgajās debesīs.
Viņiem līdzīgie šo salīdzinājumu uzskatītu par nāvīgu apvainojumu, bet Taielijs un Salmekija spēja paslēpties vismaz tikpat labi, cik žurkas. No savas paslēptuves Gallivespiāni varēja noklausīties krietni daudz, un viņi ik stundu kontaktējās ar lordu Roki, kurš lidoja ar karaļa Ogunves žiropteri.
Bet bija kas tāds, par ko viņi uz cepelīna uzzināt nevarēja, jo prezidents par to nekad nerunāja: šis temats bija slepkava tēvs Gomess, kuram jau bija piedots grēks, ko viņš grasījās pastrādāt, ja Konsistorija tiesa savā misijā ciestu neveiksmi. Tēvs Gomess atradās kaut kur citur, un viņu neizsekoja it neviens.
10 Riteni
NO JURAS PARĀDĪJĀS MAZS MĀKONĪTIS,
GLUŽI KĀ CILVĒKA ROKA.
Jā, sarkanmatainā meitene sacīja pamestajā kazino dārzā. Mēs viņu redzējām, mēs abi ar Paolo viņu redzējām. Viņa pirms dažām dienām gāja te garām.
Tēvs Gomess jautāja: Un vai jūs atceraties, kāda viņa izskatījās?
- Viņa izskatījās sakarsusi, mazais zēns atbildēja. Seja vienos sviedros, tā gan.
- Cik veca viņa varēja būt?
-Apmēram… meitene pārlika, …man šķiet, varbūt četrdesmit vai piecdesmit. Mēs viņu tuvumā neredzējām. Varbūt arī trīsdesmit. Bet viņa bija sakarsusi, kā jau Paolo teica, un nesa lielu mugursomu, daudz lielāku nekā jūsējā, tik lielu…
Paolo viņai kaut ko pačukstēja un, skatīdamies uz priesteri, piemiedza acis, tāpat kā to darīja viņš. Zēnam sejā spoži spīdēja saule.
- Jā, meitene nepacietīgi teica, es zinu. Rēgi, viņa sacīja tēvam Gomesam, viņa itin nemaz nebaidījās no Rēgiem. Vienkārši gāja caur pilsētu, ne drusciņas neuztraukdamās. Nekad nebiju redzējusi kādu pieaugušo tā izturamies. Likās pat, ka viņai par tiem nav ne jausmas. Tāpat kā jums, viņa piebilda, vērodama priesteri ar izaicinošu skatienu.
- Es daudz ko nezinu, tēvs Gomess saudzīgi atteica.
Puisēns paraustīja meiteni aiz piedurknes un atkal kaut ko viņai čukstēja.
- Paolo saka, meitene teica priesterim, viņš domā, ka jūs gribat atgūt nazi.
Tēvs Gomess juta pār ādu pārskrienam skudriņas. Viņš atcerējās fra Pāvela liecību Konsistorija tiesas izmeklēšanā tam vajadzēja būt tam pašam nazim.
- Ja vien varēšu, viņš teica, tad darīšu to. Tas nazis nāk no šejienes, vai ne?
- No Torre degli Angeli, paskaidroja meitene, rādīdama pār sarkanbrūnajiem jumtiem uz kvadrātveida akmens torni. Tas vizēja spilgtajā pusdienas gaismā. Un tas zens, kas dunci nozaga, viņš nogalināja mūsu brāli Tulio. Tulio dabūja Rēgi, tā gan. Jūs gribat to zēnu nonāvēt, tas ir labi. Un tā meitene viņa bija mele, tikpat slikta kā viņš.
- Vai te bija arī meitene? priesteris jautāja, cenzdamies neizskatīties pārāk ieinteresēts.
- Melīga draņķe, izgrūda sarkanmatainais bērns. Mēs viņus abus teju nogalinājām, bet tad ieradās dažas sievietes, lidojošas sievietes…
- Raganas, Paolo iejaucās.
- Raganas, un mēs nespējām ar viņām cīnīties. Tās aizveda viņus prom, to zēnu un meiteni. Mēs nezinām, uz kurieni. Bet tā sieviete viņa atnāca vēlāk. Mēs iedomājāmies, varbūt vina ir dabūjusi kaut kādu nazi, ar ko atvairīt Rēgus. Un varbūt jums ari tāds ir, viņa piebilda un, zodu pacēlusi, bezbailīgi skatījās uz priesteri.
- Man nav naža, tēvs Gomess atbildēja. Taču man jāizpilda svēts uzdevums. Varbūt tas mani aizsargā no tiem… Rēgiem.
- Jā, piekrita meitene, varbūt. Lai vai kā, jūs meklējat to sievieti; viņa aizgāja uz dienvidiem, uz kalnu pusi. Mēs nezinām, kurp. Bet paprasiet jebkuram visi zinās, ja viņa būs gājusi garām, jo šeit, Čitagacē, nav neviena, kas līdzinātos tai sievietei, ne pirms viņas, ne arī tagad. Viņu atrast būs viegli.
Paldies, Andželika, priesteris pateicās. Esiet svētīti, bērni.
Viņš uzlika plecos saini, atstāja dārzu un apmierināts devās prom pa karstajām, klusajām ielām.
Pavadījusi trīs dienas riteņoto radījumu sabiedrībā, Mērija Malone bija par tiem uzzinājusi daudz vairāk, un arī šīs būtnes diezgan daudz zināja par viņu.
Tajā pirmajā rītā radījumi viņu kadu stundu nesa pa bazalta šoseju uz apmetnes vietu pie upes; ceļojums bija neērts; viņai nebija nekā, pie kā turēties, un dzīvnieka mugura bija cieta. Tie traucās uz priekšu tādā ātrumā, kas Mērijai šķita biedējošs, bet riteņu rīboņa uz cietā ceļa un skrejošo kāju dipoņa viņu uzmundrināja pietiekami, lai neērtības neņemtu vērā.
Jājiena gaitā viņa labāk izprata šo radījumu psiholoģiju. Tāpat kā zālēdājiem, viņu skeletiem bija rombveida forma un katrā stūrī pa ekstremitātei. Šāda skeleta forma noteikti izveidojusies tālā pagātnē to priekštečiem un izrādījusies laba esam, tieši tāpat kā Mērijas pasaulē paaudžu paaudzēm bija izveidojies mugurkauls kā ķermeņa ass.
Bazalta šoseja pamazām nosliecās uz leju, un pēc kāda laika tā kļuva arvien slīpākā, tāpēc radījumi varēja brīvi ripot. Atliekuši savas malējās kajas, tie traucās tādā ātrumā, kas Mērijai šķita biedējošs, tomēr nācās atzīt, ka būtne, uz kuras viņa jāj, ne uz mirkli nav iedvesusi ne mazāko baiļu izjūtu. Ja vien butu, pie kā pieturēties, ceļojums būtu patīkams.