Jūdzi garās nogāzes pakāje atradās lielu koku audze, un blakus pa līdzeno pļavu aizvijās upe. Gabaliņu tālāk Mērija redzēja mirdzumu, kas izskatījās pēc plašākas ūdenstilpnes, bet viņa ilgi neskatījās uz to, jo radījumi devās uz apmetni upmala, un viņa dega nepacietībā to redzēt.
Apmēram apli sagrupētas, tur stāvēja divdesmit vai trīsdesmit būdas, gatavotas no lai redzētu, viņai vajadzēja aizsegt acis pret sauli, koka baļķiem, pārklātiem ar tādu kā kleķa maisījumu uz sienām, un ar salmu jumtiem. Pārējie riteņotie radījumi strādāja: daži laboja jumtus, citi vilka no upes tīklu, vēl citi nesa žagarus ugunskuram.
Tātad tiem bija valoda, uguns un tie bija kolektīvs. Un tad Mērija savās domās veica korekciju vārds radījumi pārtapa vārdā ļaudis. Šīs būtnes nebija cilvēki, bet viņi bija ļaudis, viņa sev teica; tie nav vini, bet mēs.
Nu viņi jau bija pavisam tuvu apmetnei. Ieraudzīdami, kas nāk, daži ciema iedzīvotāji pacēla galvas un uzsauca cits citam, lai paskatās. Ceļotāju grupa apstājās, un Mērija stīvi nokāpa, zinadama, ka vēlāk jutīs sāpes.
- Paldies, viņa pateicās savam… savam kam? Savam rumakam? Savam velosipedam? Abas domas šādi nosaukt blakus stāvošo laipno spulgaci bija absurdi nepareizas. Viņa izšķīrās par vārdu "draugs".
Pacēlis snuķi, viņš atdarinaja Mērijas sacīto:
- Aldes, radījums sacīja, un, jautri noskaņoti, viņi atkal smējās.
No otras būtnes viņa paņēma savu mugursomu (aldes! aldes!), kopā ar riteņotajiem ļaudīm atstāja bazaltu un devās uz ciemata cieti nomīdīto zemi.
Un tad viņas iedziļināšanās sākās pa īstam.
Dažās nākamajās dienās Merija apguva tik daudz, ka atkal jutās kā no skolas mācībām apjucis bērns. Vēl vairāk riteņotie ļaudis šķita tieši tikpat mēmi no brīnumiem par viņu. Vispirms viņas rokas. Tie nevarēja vien beigt tās pētīt: viņu smalkie snuķi, maigi locīdamies, iztaustīja ik locītavu, uzmeklēja īkšķus, pirkstu kauliņus un nagus, un viņi ar izbrīnu vēroja, kā Mērija paceļ mugursomu, liek pie mutes ēdienu, kasās, ķemmē matus un mazgājas.
Savukārt viņi ļāva Merijai aptaustīt savus snuķus. Tie bija bezgala lokani un apmēram tikpat gari kā viņas roka, resnāki tur, kur pievienojās galvai, un pietiekami spēcīgi, lai sadragātu viņas galvaskausu sieviete domāja. Divi pirkstiem līdzīgie izaugumu snuķa galā spēja darboties ar milzu spēku un lielu maigumu; šķita, ka šie radījumi spēj mainīt savu pirkstu ekvivalentu iekšādas struktūru no mīksti samtainas līdz cietai kā koksne. Iznākumā viņi varēja tos lietot gan tādam maigam darbam kā ganāmo dzīvnieku slaukšana, gan arī tik rupjam kā zaru plēšana un apstrāde.
Pamazītēm Mērija saprata, ka snuķi kalpo arī kā sazināšanās līdzeklis. Ar snuķa kustību varēja mainīt vārda nozīmi, tāpēc vārds, kas izklausījās kā "čuh", nozīmēja "ūdens", ja to pavadīja snuķa vēziens no kreisās uz labo pusi, "lietus", ja snuķa gals bija uzritināts uz augšu, "skumjas", ja tas bija noliekts lejup, un "jauni zāles dzinumi", ja tas strauji pasitās pa kreisi. Mērija, tiklīdz bija to ievērojusi, pēc iespējas precīzāk atdarināja šīs kustības ar roku; kad būtnes saprata, ka viņa sāk ar tām sarunāties, tās sajūsmā staroja.
Tiklīdz viņi sāka sarunāties (lielākoties viņu valodā, lai gan Mērijai izdevās tiem iemācīt dažus angļu vārdus: viņi varēja pateikt "aldes", "zāle", "koks", "debesis", "upe" un, mazliet papūloties, izrunāt viņas vārdu), izpratne progreseja daudz straujāk. Sevi ka ļaudis viņi dēvēja par mulefa, bet atsevišķu būtni zalif. Mērija domāja, ka jābūt atšķirībai starp skaņām vinš-zalif un vina-zalif, taču tā bija pārāk netverama, lai viņa to viegli uztvertu. Mērija iesāka visu pierakstīt un sastādīt vārdnīcu.
Taču, vēl neatļāvusies pa īstam tajā visā iedziļināties, viņa izņēma savu saburzīto brošūru un pelašķu stiebriņus, lai pavaicātu I Ching: "Vai man jāatrodas šeit un tas jādara, vai arī jādodas kaut kur citur un jāturpina meklēt?"
Atbilde bija: Jāpaliek mierā, lai izzūd bažas; tad bez satraukuma var uztvert lielas likumsakarības.
I Ching turpināja: Tāpat kā kalns sevī saglabā mieru, tā arī gudrs cilvēks neļauj gribai nomaldīties ārpus sava stāvokļa.
Diezin vai varēja pateikt skaidrāk. Nolikusi stiebriņus vietā un aizvērusi grāmatu, viņa apjauta, ka ir sapulcinājusi ap sevi vērojošas būtnes.
Viena no tām ierunājās: Jautājums? Atļauja? Interesanti.
Viņa atteica: Lūdzu. Skatieties.
Būtņu snuķi ļoti delikāti sakustējās, šķirojot stiebriņus ar tādām pašām skaitīšanas kustībām kā viņai, rīkojoties ar tiem vai pāršķirot grāmatas lapas. Viens no faktiem, kas radījumus pārsteidza, bija Mērijas plaukstu divkāršās kustības: fakts, ka viņa vienlaikus spēja turēt grāmatu un pāršķirt tās lapas. Tiem patika vērot, kā viņa savieno pirkstus vai spēlē bērnu rotaļu: "Šī ir baznīca, bet šis zvanu tornis", vai veic kustību "īkšķis pāri rādītājpirkstam", kuru tieši tobrīd Liras pasaulē pielietoja Ema, lai atgaiņātu ļaunos garus.
Izpētījuši pelašķu stiebriņus un grāmatu, viņi rūpīgi pārlocīja tiem drānu un kopā ar grāmatu ielika viņas mugursomā. Vēsts no Senās Ķīnas Mēriju bija iepriecinājusi un nomierinājusi, jo tā nozīmēja, ka viņai jādara tieši tas, ko viņa šobrīd visvairāk vēlējās.
Tāpēc Mērija ar līksmu sirdi gatavojās izpētīt par mulefa kaut ko vairāk.
Viņa uzzināja, ka tās ir divdzimumu būtnes un dzīvo monogamos pāros. Mulefa atvasēm ir gara bērnība vismaz desmit gadi -, un viņi pieaug ļoti lēnām, vismaz tā viņa interpretēja sniegtos skaidrojumus. Šajā apmetnē bija pieci jaunekļi, viens gandrīz pieaudzis un pārējie pa pusei pieauguši; viņi, būdami augumā mazāki par lielajiem, nespēja tikt galā ar sēklu pogaļu riteņiem. Bērniem vajadzēja pārvietoties tāpat kā zāledājiem, ar visām četrām kājām pa zemi, bet ar visu savu enerģiju un avantūrismu (pielēkšojot pie Mērijas un izvairoties no viņas, mēģinot uzrāpties kokos, ķepurojoties seklā ūdenī un tamlīdzīgi) viņi šķita lempīgi, it kā atrastos nepareizā elementā. Pieaugušo ātrums, spēks un grācijā kontrastā pārsteidza, un Mērija saprata, ka pusaudži droši vien ļoti ilgojas pēc dienas, kad viņiem derēs riteņi. Kādu dienu viņa vēroja, kā vecākais bērns klusītēm aiziet uz noliktavu, kur glabājās daudz pogaļu, un cenšas iestiprināt priekšējo nagu vidus caurumā; taču, mēģinādams piecelties, viņš uzreiz nokrita, ieslodzīdams sevi lamatas: izdzirduši būkšķi, sanāca pieaugušie. Bērns kārpījās, pūlēdamies atbrīvoties un uztraukti spiegdams, un Mērija nevarēja noturēties, nesmējusies par šo skatu, sašutušajiem vecākiem un nogrēkojošos mazuli, kurš, pēdējā minūtē izrāvies, laidās lapās.
Sēklu pogaļu riteņi nepārprotami bija visaugstākajā mērā nozīmīgi, un drīz Mērija sāka saprast to vērtību.
Vispirms, mulefa ļoti daudz laika patērēja savu riteņu kopšanai. Izveicīgi paceļot un grozot nagu, to varēja izvilkt no cauruma; pēc tam viņi ar snuķiem riteni viscaur rūpīgi izpētīja, notīrīdami tā malas un pārbaudīdami, vai pogaļa nav ieplaisājusi. Nags bija ārkārtīgi stiprs: raga vai kaula piesis; tas atradās taisnā leņķī pret kāju un bija nedaudz līks, lai, tam esot caurumā, svaru nestu augstāka, vidējā daļa. Kādu dienu Mērija novēroja, kā zalifa pārbauda sava priekšējā riteņa caurumu, pieskaroties tam gan te, gan tur, paceļot snuķi gaisā un atkal laižot lejā, it kā novērtējot smaržu.