Mērija atcerējās eļļu, ko bija atradusi uz pirkstiem pēc pirmās sēklu pogaļas pētīšanas. Ar zalifa atļauju viņa aplūkoja tās naģu un atklāja, ka naga virsma ir gludāka un slidenāka nekā jebkas, ko viņa bija aptaustījusi savā pasaulē. Viņa vienkārši nevarēja noturēt uz tās pirkstus. Viss nags šķita piesūcināts ar viegli smaržojošo eļļu, un, redzedama, kā daudzi ciema iedzīvotāji pārbauda, izmēģina un kontrolē savu riteņu un nagu stāvokli, Mērija sāka prātot, kas bijis pirmais: ritenis vai nags? Braucējs vai koks?
Jebšu, protams, bija vēl trešais faktors, un tā bija ģeoloģija. Riteņus varēja izmantot tikai tadā pasaulē, kas nodrošināta ar dabiskām šosejām. Šo lavas plūsmu minerālu sastāvā vajadzēja būt kaut kam tādam, kas plašajā savannā lavai lika plūst lentveida līnijās un padarīja to ļoti izturīgu pret dēdēšanu vai plaisāšanu. Pamazām Mērija nonāca pie slēdziena, ka visi ceļa posmi ir savienoti un mulefa to visu, šķiet, pārzināja. Viņi zināja katra ganāmpulka atrašanās vietu, katru riteņkoku audzi, katru saldās zāles puduri, pazina katru atsevišķu ganāmpulka dzīvnieku un katru atsevišķu koku un apsprieda to labklajību un likteni. Reiz Mērija redzēja, kā mulefa šķiro ganāmpulku, izvēlēdamies dažus dzīvniekus un sapulcinādami atsevišķi no pārējiem, lai pēc tam nogalinātu ar saviem specigajiem snuķiem viņi parlauza tiem sprandu. Zudumā negāja nekas. Turēdami snuķos akmens plēksnes, tik asas kā žiletes, mulefa dažu minūšu laikā dzīvniekus nodīrāja un izņēma tiem iekšas, bet gaļu pēc tam prasmīgi sadalīja, atsevišķi likdami subproduktus, mīkstumus un cietākos gaļas gabalus, nogriezdami taukus, noņemdami ragus un nagus un rīkodamies tik racionāli, ka Mērija to vēroja ar prieku, kādu juta, redzot lietpratīgu darbu.
Drīz gaļas sloksnes saulē kalta, citas tika iesālītas un ietītas lapās; no ādām notīrīja taukus, paglabājot tos vēlākai lietošanai, bet adas ielika miecēties ar ūdeni piepildītās bedrēs, kur klāt piebēra ozola mizas. Lielākais mazulis rotaļājās ar ragiem, tēlodams ganāmpulka dzīvnieku un smīdinādams pārējos bērnus. Tovakar galdā tika celta svaiga gaļa, un Mērija krietni pamielojās.
Līdzīgi mulefa zināja, kur atrodamas labākās zivis un tieši kad un kur jāizmet tīkli. Meklēdama kaut ko darāmu, Mērija aizgāja pie tiklu darinātājiem un piedāvājās palīdzēt. Ieraudzījusi, ka mulefa strādā nevis pa vienam, bet pa divi, apvienodami snuķus, lai varētu sasiet mezglu, Mērija saprata radījumu pārsteigumu par viņas plaukstām, jo viņa, protams, varēja siet mezglus viena pati. Sākumā Mērija tāpēc jutās pārāka viņai neviens cits nebija vajadzīgs, bet tad saprata, ka tas viņu nošķir no pārējiem. Laikam tā bija ar visām cilvēciskām būtnēm. Kopš tā brīža viņa, sienot mezglus, izmantoja vienu roku, daloties uzdevumā ar zalifa sievieti, ar ko bija sevišķi sadraudzējusies. Mērijas pirksti un zalifa snuķis kustējās kopā.
Bet vairāk par visām nepieciešamajām lietām riteņotie ļaudis rūpējās par sēklu pogaļu kokiem.
Platībā, ko pārzināja šī nometne, atradās pusducis birztalu. Tālāk bija vēl citas birzis, taču par tām atbildēja citas mulefa grupas. Ik dienas bariņš ļaužu devās pārbaudīt spēcīgo koku labklājību un savāca katru nokritušo pogaļu. Ko ieguva mulefa, tas bija skaidrs, bet kāds labums no šīs mijiedarbības bija kokiem? Kādu dienu Merija to saprata. Viņai jājot kopā ar grupu, piepeši atskanēja skaļš krakšķis, un visi apstājās, ielenkuši vienu būtni, kurai bija ieplīsis ritenis. Katra grupa sev līdzi nesa vienu vai divus rezerves riteņus, tāpēc zalifa salauzto riteni drīz aizstāja ar jaunu, bet salauztais tika rūpīgi ievīstīts audekla un nogādāts atpakaļ apmetnes vietā.
Tur viņi riteni uzlauza un izņēma no tā visas sēklas plakanas, bālas, ovālas, tik lielas ka Mērijas mazā pirkstiņa nags -, un katru sēklu rūpīgi izpētīja. Viņi paskaidroja, ka pogaļas, ja tās vispār pārplīstot, esot bez apstājas jādauza; tas notiekot uz cietajiem ceļiem, un sēklas turklāt esot grūti dīgstošas. Bez mulefa uzraudzības visi koki iznīktu. Abas sugas bija atkarīgas viena no otras, turklāt to noteica tieši eļļa. Tas šķita grūti saprotams, bet radījumi laikam apgalvoja, ka viņu domu un jūtu centrs esot eļļa; jaunajiem nebija veco gudrības, jo viņi nevarēja izmantot riteņus un tādējādi arī nevarēja caur saviem nagiem absorbēt eļļu.
Un nu Mērija sāka saskatīt saistību starp mulefa un jautājumu, kas viņu nodarbināja dažus beidzamos mūža gadus.
Bet, iekams viņa varēja to pētīt tālāk (sarunas ar mulefa bija garas un sarežģītas, jo tiem patika mācīt, skaidrot un savus argumentus ilustrēt ar dučiem piemeru, it kā viņi nekad neko neaizmirstu, un par visu, ko kaut kad bija uzzinājuši, bija acumirklī gatavi dot norādījumus), apmetnes vietai uzbruka.
Mērija uzbrucējus pamanīja pirmā, lai gan nezināja, kas viņi ir.
Tas notika krietni pēc pusdienas, kad viņa palīdzēja labot būdas jumtu. Mulefa cēla tikai vienstāva mājas, jo viņi nebija kāpelētāji, bet Mērija ar prieku pacēlās virs zemes, un, kad viņai bija ierādīts, kas darāms, viņa ar savām divām rokām varēja salmus nolikt un piesiet pie jumta vajadzīgajā vietā daudz ašāk, nekā spētu mulefa.
Tātad Mērija, atspiedusies pret jumta spārēm, ķēra augšup mestos niedru kūļus un baudīja vēso pūsmu no tās puses, kur bija ūdenskrātuve, tas mazināja karstās saules iespaidu -, kad skatienu piesaistīja balts zibsnis.
Tas nāca no tālīnā spožuma, ko viņa bija noturējusi par jūru. Aizsegusi acis pret sauli, Mērija ieraudzīja vienu divas vairākas garu, baltu buru flotiles, kas kādu gabalu tālāk iznira no siltās dūmakas un ar klusu grāciju devās uz upes grīvu.
Mērij! zalifa sauca no lejas. Ko tu ieraudzīji?
Viņa nezināja, kā mulefa dēvē buras vai kuģi, tāpēc sacīja: gari, balti, daudz.
Zalifa tūliņ deva trauksmes signālu, un visi, kas to dzirdēja, pārstāja strādāt un steidzās uz apmetnes centru, saukdami jaunos. Minūtes laikā visi mulefa bija gatavi bēgt.
Mērijas draudzene Atāla sauca: Mērij! Mērij! Nāc! Tulapi! Tulapi!
Viss bija noticis tik ātri, ka Mērija gandrīz nebija paguvusi pakustēties. Baltās buras, viegli virzīdamās pret straumi, tikmēr jau bija iepeldējušas upē. Mēriju iespaidoja jūrnieku disciplīna: viņi lavierēja ļoti ātri, buras kustējās saskaņoti kā gājputni barā un visas vienlaikus mainīja virzienu. Tās bija ļoti skaistas šīs sniegbaltās, smuidrās buras, kas liecās, kustējās un piepūtās…
Buru bija vismaz četrdesmit, un tās traucas pa upi uz augšu daudz ātrāk, nekā viņa bija domājusi. Taču uz klāja nemanīja komandas, un tad viņa saprata, ka tie nemaz nav kuģi: tie bija gigantiski putni, bet šķietamās buras to spārni, viens priekšā un viens aizmugurē, un tos turēja taisnus, lieca un sakārtoja pašu putnu musku]u spēks.
Nebija laika stāvēt un pētīt, jo putni, sasnieguši krastu, jau rāpās malā. To kakli bija slaidi kā gulbjiem un knābji tik gari kā Mērijas apakšdelms. Spārni divtik pārsniedza viņas garumu, un nu sabijusies un bēgot atskatīdamās viņa redzēja, ka putniem ir spēcīgas kājas; nebija brīnums, ka tie ūdenī bija pārvietojušies tik ātri.
Viņa sekoja pa pēdām mulefa, kuri, steigdamies no apmetnes uz lielceļu, sauca Mēriju. Viņa tos sasniedza tieši laikā: draudzene Atāla gaidīja un, tiklīdz Mērija uzrāpās viņai mugurā, atspērās ar kājām pret ceļu un traucās augšup pa nogāzi pakaļ biedriem.
Putni, nevarēdami pa zemi tik ātri kustēties, drīz meta vajāšanai mieru un atgriezās apmetnē.
Tie ņurdēdami un rūkdami rāva vaļa pārtikās glabātavas un, rīdami kaltēto gaļu un visus uzglabāšanai paredzētos augļus un graudus, atplēta savu milzīgos, nežēlīgos knābjus. Viss, kas vien bija ēdams, tika notiesāts nepilnas minūtes laikā.