Tad, atraduši riteņu noliktavu, tulapi pūlējās sašķaidīt lielās sēklu pogaļas, taču tas nebija viņu spēkos. Mērija juta, ka draugi viņai visapkārt šausmās saspringst, no zemā uzkalna virsotnes vērodami, kā pogaļa pēc pogaļas tiek sviesta zemē, spārdīta un skrāpēta ar spēcīgo kāju nagiem, taču, protams, tām nenotika nekas ļauns. Mulefa uztrauca tas, ka putni vairākas pogaļas grūda, stūma un iebikstīja ūdenī, kur tās pa straumi gausi aizpeldēja uz jūru.
Tad lielie, sniegbaltie putni, mežonīgi karpīdamies un ar knābjiem durdami, šķaidīdami un plēsdami, ņēmās demolēt visu, ko vien redzeja. Mulefa visapkārt Mērijai žēli murmināja, un tas gandriz izklausījās pec dungošanas.
Es palīdzēšu, Mērija solīja. Savedīsim atkal visu kārtībā.
Bet nekrietnie putni vel nebija beiguši; augstu sacēluši skaistos spārnus, tie postažā notupās un iztukšoja zarnas. Smaku vējš nesa augšup pa nogāzi; starp salauztajām sijām un izvandītajiem salmiem saradās zaļi-melnibrūni-baltu izkārnījumu čupas un peļķes. Tad, lempīgi gāzelēdamies, tie lielmanīgi aizslāja atpakaļ uz ūdeni un pa straumi aizzēģelēja atpakaļ uz jūru.
Tikai beidzamajam baltajam spārnam izgaistot pēcpusdienas dūmakā, mulefa atkal ripinājās pa lielceļu atpakaļ. Tos pildīja bēdas un dusmas, bet galvenokārt viņi uztraucās par pogaļu noliktavu.
No piecpadsmit pogaļām, kas tur glabājās, bija palikušas tikai divas. Pārejās bija iegrūstas ūdenī un zaudētas. Bet nākamajā upes līkumā atradās smilšu sēklis, un Mērija domāja, ka varēs tur ieraudzīt kādu aizķērušos pogaļu; tāpēc, par pārsteigumu un uztraukumu mulefa, viņa novilka drēbes, apsēja ap vidu auklu un peldēja turp. Uz sēkļa viņa atrada nevis vienu, bet piecus dārgos riteņus un, izvērusi auklu caur to atmiekšķētajiem vidučiem, gausi peldēja atpakaļ, vilkdama tos sev līdzi.
Vēlāk vakarā, trūcīgās vakariņās pamielojušies ar saldajām saknēm, mulefa pastāstīja Mērijai, kāpēc bija tik ļoti uztraukušies par riteņiem. Reiz bijuši laiki, kad sēklu pogaļu bijis papilnam, toreiz pasaule bijusi bagāta un dzīvības pilna un mulefa ar saviem kokiem dzīvojuši vienos priekos. Bet pirms daudziem gadiem noticis kaut kas slikts no pasaules bija pazudis tikums -, tāpēc, par spīti visām pūlēm, mīlestību un uzmanību, ko mulefa varēja tiem sniegt, riteņu pogaļu koki iznīka.
11 Spāres
TAISNĪBA, KAS STĀSTĪJA ĻAUNĀ NOLŪKĀ, PĀRSPĒJ JEBKURUS IESPĒJAMOS MELUS.
VILJAMS BLEIKS
Ima kāpa pa taku uz alu, nesdama somā uz muguras maizi un pienu, bet sirdī nomācošu mulsumu. Vai gan viņai jelkad izdosies piekļūt aizmigušajai meitenei?
Ema pienāca pie akmens, kur sieviete bija likusi atstāt ēdienu. To nolikusi, viņa nedevās tūdaļ uz māju, bet pagājās mazliet tālāk uz augšu, alai garām, izlīda caur biezi saaugušiem rododendriem un devās tālāk augšup līdz vietai, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes.
Tur viņa ar savu dēmonu rotaļājās: kāpelēja pa klints izciļņiem un ap zaļgani baltajiem ūdenskritumiem, aiz vērpetēm un caur šļakatām varavīksnes spektra krāsās, kamēr viņas matus un plakstiņus un dēmona-vāveres vilnu viscaur rotāja miljoni sīku, pērļainu lāsīšu. Pēc rotaļas noteikumiem vajadzēja tikt augšā, par spīti vilinājumam neslaukot acis, un drīz vien saules gaisma dzirkstīdama salūza sarkanā, dzeltenā, zaļā, zilā un visās starptoņu krāsās, bet līdz pat virsotnei viņa nedrīkstēja pārvilkt ar plaukstu acīm labākas redzēšanas nolūkā, citādi būtu zaudējusi spēli.
Emas dēmons Kulangs uzlēca uz klints pie pašas mazā augšējā ūdenskrituma robežas, un viņa domāja, ka viņš tūlīt pagriezīsies, lai pārliecinātos, vai viņa nav izslaucījusi no skropstām mitrumu taču Kulangs to nedarīja.
Toties viņš cieši pieķērās klintij, neatlaidīgi skatīdamies uz priekšu.
Ema izslaucīja acis, jo līdz ar pārsteigumu, ko juta viņas dēmons, rotaļa beidzās. Kad Ema parapas uz augšu, lai paskatītos pāri klints malai, viņa izbrīnīta sastinga ar vaļēju muti, jo lejup raudzījās tada radījuma purns, kādu viņa nekad nebija redzējusi: tas bija lācis, taču milzīgs, baiss, četrreiz lielāks par brūnajiem meža lāčiem un ziloņkaula baltumā, ar melnu degunu, melnām acīm un tik gariem nagiem kā dunči. Lācis atradās tikai rokas stiepiena attālumā. Viņa varēja saskatīt ik matiņu uz tā galvas.
- Kas tur ir? ierunājās zēna balss, un, kaut arī Ema nesaprata šos vārdus, to jēgu viņa uztvēra diezgan viegli.
Pēc brīža blakus lācim parādījās zēns: mežonīga izskata, drūmu skatienu un izvirzītu žokli. Un vai tā putnveida būtne viņam blakus bija dēmons? Bet nu gan dīvains putns tas nelīdzinājās nevienam no agrāk redzētajiem. Pielidojis pie Kulanga, tas īsi noteica: Draugi. Mēs nedarīsim tev pāri.
Lielais, baltais lācis vispār nebija pakustējies.
- Nāc augšā, zēns sacīja, un viņas dēmons sacīto atkal padarīja viņai saprotamu.
Māņticīgās šausmās vērodama lāci, Ema uzrāpās blakus mazajam ūdenskritumam un nedroši nostājās uz akmeņiem. Kulangs kļuva par taureni un mirkli nosēdās viņai uz vaiga, bet tad atkal to atstaja, lai lidinātos ap otru dēmonu, kas mierīgi sēdēja zēnam uz rokas.
- Vils, teica zēns, norādīdams uz sevi, un viņa atbildēja: Ema. Tagad, kad meitene varēja zēnu aplūkot, kā nākas, viņa no viņa nobijās gandrīz vēl vairāk nekā no lāča: zēns bija briesmīgi ievainots, viņam trūka divu pirkstu. To ieraugot, Emai noreiba galva.
Lācis pagriezās pret pienbalto straumi un iegūlās ūdenī, it kā atvēsinādamies. Zēna dēmons pacēlās gaisā un kopā ar Kulangu laidelējās starp varavīksnēm, un viņi palēnām sāka viens otru saprast.
Laikam gan zēns ar lāci meklē alu, kur guļ aizmigusi meitene.
Viņai par atbildi izlauzās vārdi: Es zinu, kur tas ir! Viņu aizmigušu tur kāda sieviete, kas uzdodas par viņas māti, bet māte taču nevar būt tik neželiga, vai ne? Viņa spiež meitenei dzert kaut ko tadu, lai viņa gulētu, bet man ir daži augi, ar ko meiteni pamodināt, ja vien es spētu tur iekļūt!
Vils varēja tikai purināt galvu un gaidīt, lai Baltamoss Emas sacīto pārtulko. Tas aizņēma vairāk par minūti.
Jorek, Vils pasauca, un lācis laizīdamies slampāja šurp pa straumi, jo tikko kā bija norijis zivi. Jorek, Vils teica, — šī meitene sakās zinām, kur ir Lira. Es kopā ar viņu aiziešu paskatīsies, bet tu paliec te un pavaktē.
Straumē izslējies taisni, Joreks Bērnisons klusēdams pamāja. Paslēpis savu mugursomu un piestiprinājis pie jostas nazi, Vils kopā ar Emu caur varavīksnēm kāpa lejup. Viņam vajadzēja slaucīt acis un skatīties žilbinošā gaismā, lai redzētu, kur droši var spert kāju. Migla, kas pildīja gaisu, ledaini saldēja.
Kad viņi sasniedza ūdenskrituma apakšējo daļu, Ema rādīja, ka jāiet uzmanīgi, bez trokšņa, un Vils kāpa aiz viņas lejā pa nogāzi starp sūnainiem akmeņiem un lieliem, grubuļainiem priežu stumbriem, kur virpuļoja intensīvi zaļa, plankumaina gaisma un čirkstēja un dīca miljoni sīku kukaiņu. Viņi kāpa lejā un atkal lejā, tomēr gaisma dziļi ieleja gājējiem sekoja, kamēr zari virs galvas nemitīgi šūpojās spilgtajā saulē.
Piepeši Ema apstājās. Vils parāvās aiz masīva ciedra stumbra un skatījās, uz ko meitene rāda. Cauri lapu un zaru mudžeklim viņš pa labi ieraudzīja slejamies augšup stāvas klints malu un pusceļā uz augšu…
- Koulteres kundze, Vils nočukstēja, un viņa sirds sāka sisties straujāk.