- Nē. Tikai tad, kad būšu atradis Liru.
Ietinis aletiometru samtā, Vils ielika to savā mugursomā. Drošības labad pavicinājis ap sevi tēva smago apmetni, viņš notupās turpat, kur stāvēja, neatlaidīgi vērodams abas ēnas.
- Vai jūs stāstāt patiesību? viņš jautaja.
-Jā.
- Tādā gadījumā vai jūs esat stiprāki par cilvēciskām būtnēm vai vājāki par tām?
- Vājāki. Jums ir īsta miesa, mums ne. Tomēr tev vajadzētu nākt kopa ar mums.
- Nē. Ja jau es esmu stiprāks, jums jāpakļaujas man. Turklāt man ir nazis. Tāpēc es varu jums pavēlēt: palīdziet man atrast Liru! Man nerūp, cik laika tas prasīs, vispirms atradīšu viņu un pēc tam došos pie lorda Ezriela.
Abi stāvi vairākas sekundes klusēja. Tad tie sarunādamies aizpeldēja, taču Vils no viņu teiktā nedzirdēja ne vārda.
Beidzot viņi atkal atgriezās, un zēns izdzirda:
- Labi labi. Tu pieļauj kļūdu, taču mums nav izvēles. Mēs tev palīdzēsim atrast šo bērnu.
Vils centās ar skatienu caururbt tumsu un saskatīt tos skaidrāk, bet viņa acis bija lietus pilnas.
- Panāciet tuvāk, lai varu jūs redzēt, viņš aicināja.
Stāvi pietuvojās, bet šķita topam vēl neskaidrāki.
- Vai dienas gaismā es jūs saskatīšu labāk?
- Nē, sliktāk. Mēs neesam augstas kārtas eņģeļi.
- Nu, ja es jūs neredzu, tad neredzēs arī neviens cits, tātad jūs paliksiet apslēpti. Dosimies palūkot, vai jūs varat atrast ceļu, pa kuru Lira aizgājusi. Viņa nekādā ziņā nevar būt tālu. Te bija sieviete Lira būs kopā ar viņu tā sieviete viņu paņēma. Ejiet, meklējiet un atgriezušies pastāstiet man, ko būsiet redzējuši.
Eņģeļi pacēlās aukainajā gaisā un pazuda. Vils juta pār sevi nolaižamies milzīgu, drūmu smagumu; jau pirms cīņas kopā ar tēvu viņam bija palicis maz spēka, un nu viņš bija tuvu sabrukumam. Negribējās neko, vienīgi pievērt plakstiņus, kas bija tik smagi un ļoti sūrstēja no raudāšanas.
Vils pārvilka pār galvu mantiju, piespieda pie krūtīm
mugursomu un uzreiz aizmiga.
- Nekur nav, teica balss.
Miega dzīlēs to izdzirdis, Vils pūlējās pamosties. Beidzot (un tas aizņēma krietnu minūti, jo viņš bija pamatīgi atsledzies) zēnam izdevās atvērt acis dzidrajam rītam.
- Kur tu esi? viņš vaicāja.
- Tev blakus, eņģelis atbildēja. Šeit.
Patlaban lēca saule un klintis ar uz tām saaugušajiem ķērpjiem un sūnām rīta gaismā izteiksmīgi un koši mirdzēja, bet viņš nekur nemanīja nevienu stāvu.
- Es jau teicu, ka dienas gaismā mūs būs grūtāk saskatīt, balss turpināja. Tu mūs vislabāk redzēsi pustumsā, rīta vai vakara mijkrēslī, tad tumsā un vissliktāk saules gaismā. Mēs ar biedru rūpīgi pārmeklējām kalnu un neatradām ne sievieti, ne bērnu. Bet tur ir zils ezers, viņa būs apmetusies pie tā. Tur guļ miris vīrietis un Rēga saēsta ragana.
- Miris vīrietis? Kāds viņš izskatās?
- Pāri sešdesmit. Tukls, ar gludu ādu. Sudraboti sirms. Ģērbies dārgās drānās, no viņa nāk pamatīga smaka.
- Sers Čārlzs, konstatēja Vils. Izklausās, ka viņš. Koulteres kundze būs viņu nogalinājusi. Nu beidzot kaut kas labs!
- Viņa ir atstājusi pēdas. Mans biedrs tām seko un atgriezīsies, kad atklās, kurp viņa devusies. Es palikšu pie tevis.
Vils pietrausās kājās un palūkojās apkārt. Vētra bija attīrījusi gaisu, bija uzausis svaigs un dzidrs rīts, bet tas skatu darīja skaudrāku, jo netālu gulēja vairāki raganu līķi; šīs raganas Viļu un Liru bija pavadījušas uz tikšanos ar viņa tēvu. Vienas raganas seju ar nežēlīgu knābi jau plosīja melna vārna, un Vils saskatīja kādu lielāku putnu, kurš riņķoja apkārt, kā meklēdams bagātāku mielastu.
Vils palūkojās uz visiem līķiem pēc kārtas, bet neviens no tiem nebija Liras īpaši tuvās draudzenes, raganu klana karalienes Serafinas Pekkalas mirstīgās atliekas. Tad viņš atminējās: vai Serafīna uz vakara pusi nebija piepeši devusies citā uzdevumā?
Tātad viņa vēl varēja būt dzīva. Šī doma Viļu uzmundrināja, un viņš nopētīja apvārsni, vai nemanis kādu zīmi no Serafinas, bet, lai kadā virzienā raudzītos, viņš neredzēja neko citu kā vien zilas debesis un stāvas klintis.
- Kur tu esi? viņš vaicāja eņģelim.
- Tev blakus, nāca atbilde, kā vienmēr.
Vils paskatījās pa kreisi, jo no kurienes nāca balss, bet neko nemanīja.
- Tātad neviens tevi neredz. Vai vēl kads var tevi dzirdēt tikpat labi kā es?
- Ja es čukstu, tad ne, eņģelis dzēlīgi atteica.
- Kā tevi sauc? Vai jums ir vārdi?
- Jā, ir. Mans vārds ir Baltamoss. Manu biedru sauc Baručs.
Vils apsvēra, ko darīt. Izvēloties vienu ceļu no daudziem, visi tie ceļi, kurus tu neizvēlies, tiek nopūsti kā sveces, it kā nekad nebūtu eksistējuši. Tobrīd Vilam vēl piederēja visas izvēles. Taču paturēt tās visas nozīmēja nedarīt neko. Viņam galu galā bija jāizvēlas.
Kāpsim atpakaļ, lejā no kalna, viņš teica. Dosimies uz to ezeru. Tur varētu būt kaut kas, ko es varētu izmantot. Un mani šā vai tā sāk mocīt slāpes. Es došos pa to ceļu, ko uzskatīšu par pareizo, un, ja eju aplamā virziena, tu vari mani vadīt.
Tikai vairākas minūtes nogājis pa klinšaino nogāzi, kur nebija takas, Vils apjauta, ka viņam nesāp roka. Faktiski kopš pamošanās viņš par savu ievainojumu nebija domājis.
Apstājies viņš palūkojās uz raupjo drānu, ar ko tēvs roku bija apsaitējis pēc cīņas. Pārsējs bija eļļains no uzziestās smēres, bet asiņu nemanīja; pēc nerimtīgās asiņošanas, ko Vils bija pārcietis, zaudējot pirkstus, tas bija tik apsveicami, ka viņš juta sirdi salecamies gluži vai priekā.
Izmēģinādams viņš pakustināja pirkstus. Tiesa, ievainojumi vēl smeldza, taču sāpes bija citādākas: ne vairs tās dziļās, novārdzinošās, kas vakar, bet vājākas un trulākas. Šķita, ka roka dzīst. Tēvam bija izdevies. Raganu burvestība bija cietusi neveiksmi, bet tēvs viņu bija izārstējis.
Kļuvis mundrāks, Vils turpināja kāpt lejā pa nokalni.
Bija nepieciešamas trīs stundas un vairāki eņģeļu padomi tikai tad viņš nonāca pie zilā ezeriņa. Kad Vils to sasniedza, viņu kaltēja slāpes un kveldējošajā saulē karsēja smagais apmetnis; jebšu, to noņēmis, viņš nevarēja vairs paglābties no saules, tāpēc kailās rokas un kakls apsvila. Vils nometa apmetni un mugursomu, noskrēja beidzamos jardus līdz ūdenim un, apgūlies uz vēdera, malku pēc malka tempa ledaino ūdeni. Ūdens bija tik auksts, ka darīja sāpes zobiem un galvai.
Remdējis slāpes, Vils apsēdās un paskatījās visapkārt. Viņa vakarējais stāvoklis nebija ļāvis neko ievērot, bet nu viņš asāk saskatīja ūdens košo krāsu un visapkārt dzirdēja kukaiņu radītus spalgus trokšņus.
- Baltamos?
- Vienmēr šeit.
- Kur ir mirušais vīrs?
-Aiz augstās klints tev pa labi.
- Vai tuvumā ir kāds Rēgs?
- Nav neviena.
Vils pacēla mugursomu un apmetni un gar ezera malu virzījās uz Baltamosa norādīto klinti.
Aiz tās bija ierīkota neliela nometne ar piecām vai sešām teltīm un varēja manīt ugunskuru paliekas. Vils piesardzīgi virzījās uz priekšu: ja nu kāds vēl būtu dzīvs un slēptos?
Taču valdīja absolūts klusums, to iztraucēja tikai kukaiņu čirkstēšana. Teltis stāvēja klusas, ūdens bija rāms, tikai vietā, kur viņš bija dzēris, vēl ņirbēja sīki vilnīši. Pie kājām pazibēja kaut kas zaļš, liekot viņam mirkli satrūkties, bet tā izrādījās tikai sīka ķirzaciņa.
Teltis bija gatavotas no maskēšanās materiāla, kas starp nespodri sarkanajām klintīm tās tikai darīja pamanāmākas. Viņš ielūkojās pirmajā teltī un atrada to tukšu. Tāda pati bija otra telts, taču trešajā viņš atrada kaut ko vērtīgu: katliņu un sērkociņu kārbiņu. Tur bija arī kādas tumšas vielas strēmele, tik gara un bieza kā viņa apakšdelms. Sākumā Vils to noturēja par adu, taču saules gaismā skaidri redzēja, ka tā ir kaltēta gaļa.