Sieviete parādījās no klints malas un, izpurinājusi kuplu, lapotu zaru, saberzeja plaukstas. Vai viņa bija slaucījusi grīdu? Tērpa piedurknes bija uzrotītas, un mati uzsieti augšā ar šalli. Vils nekad nebūtu iztēlojies, ka viņa var izskatīties tik ģimeniska.
Bet tad pavīdēja zelta mirdzums, un parādījās tas nešpetnais pērtiķis, uzlēkdams uz viņas pleca. It kā kaut ko nojauzdami, viņi skatījās apkārt, un piepeši Koulteres kundze vairs nemaz neizskatījās ģimeniska.
Ema neatlaidīgi čukstēja: viņa baidoties no dēmonazeltainā pērtiķa; tam patīkot noraut vēl dzīviem sikspārņiem spārnus.
- Vai kopa ar viņu ir vēl kāds? Vils vaicāja. Kādi kareivji vai kas cits tamlīdzīgs?
Ema nezināja. Viņa nekad nebija redzējusi kareivjus; ļaudis tiešām runāja par dīvainiem un biedējošiem vīriem, bet varbūt tie bija spoki, kas naktī tika redzēti kalnos… Taču kalnos vienmēr mitinājās spoki to zināja katrs. Tāpēc tiem varbūt nebija nekāda sakara ar to sievieti.
"Labi," Vils domāja, "ja Lira ir alā un Koulteres kundze to nepamet, man būs jāiet paciemoties."
Viņš jautāja: Kas tev tās par zālēm? Kas ar tām jādara, lai viņa pamostos?
Ema paskaidroja.
- Un kur zāles patlaban atrodas?
Tās esot viņas mājās, meitene teica. Paslēptas.
- Labi. Pagaidi tepat un nenāc tuvumā. Kad satiksi sievieti, nesaki, ka pazīsti mani. Tu nekad neesi redzējusi ne mani, ne lāci. Kad tu nākamreiz nesīsi viņai ēdienu?
- Pusstundu pirms saulrieta, Emas dēmons atbildēja.
- Tad atnes līdzi zāles, Vils teica. Es tevi te gaidīšu.
Ar ļoti nemierīgu sirdi Ema noskatījās, kā viņš aiziet pa
taku. Zēns, protams, nav noticējis, ko viņa tikko kā stāstīja par dēmonu-pērtiķi, citādi tik neapdomīgi nedotos uz alu.
Patiesībā Vils ļoti nervozēja. Visas viņa maņas šķita noskaidrojušās, un viņš apzinājās vissīkākā kukainīša kustību saules staros, ikvienas lapiņas čabēšanu un mākoņus virs galvas, kaut gan acis ne mirkli nenovērsās no alas ieejas.
- Baltamos, viņš čukstēja, un eņģelis-dēmons uzlidoja uz viņa pleca spulgacaina putniņa ar sarkaniem spārniem veidolā. Turies man tuvumā un uzmani to pērtiķi.
- Tad paskaties pa labi, Baltamoss strupi atteica.
Vils ieraudzīja pie alas ieejas zeltainu gaismas laukumiņu, kuram bija seja un acis un kurš viņus vēroja. Viņus šķīra ne vairāk par divdesmit soļiem. Vils apstājās, un zeltainais pērtiķis, pagriezis galvu un ielūkojies alā, kaut ko sacīja, tad skatījās atkal.
Vils sataustīja naža spalu un devās tālāk.
Kad viņš sasniedza alu, sieviete jau gaidīja.
Koulteres kundze bezrūpīgi sēdēja mazā brezenta krēsliņā ar grāmatu klēpī un mierīgi vēroja zēnu. Mugurā viņai bija haki krāsas ceļa tērps, taču tas bija tik labi piegriezts un viņas stāvs bija tik graciozs, ka viņa izskatījās lepnāk par lepnu, bet mazais sarkano ziedu zariņš, piesprausts pie blūzes, šķita kā viselegantākā dārglieta. Sievietes mati spīdēja un tumšās acis mirdzēja, bet kailās kājas saules gaismā izskatījās zeltainas.
Viņa pasmaidīja. Vils tam gandrīz vai atbildēja, jo, neradis pie piemīlības un maiguma, ko sieviete var ielikt smaidā, zēns jutās kā izsists no sliedēm.
- Tu esi Vils, Koulteres kundze ierunājās zemā, skurbinošā balsī.
- Kā jūs zināt manu vārdu? viņš dzedri vaicāja.
- Lira to miegā izrunā.
- Kur viņa ir?
- Drošībā.
- Es gribu viņu redzēt.
- Tad nāc, viņa teica un piecēlās, nomezdama grāmatu uz krēsla.
Pirmo reizi, kopš bija viņas tuvumā, Vils paskatījās uz dēmonu-pērtiķi. Tam bija gara un spoža vilna, ik matiņš šķita esam no tīra zelta, tie bija daudz smalkāki nekā cilvēkam, bet mazais ģīmītis un plaukstas bija melnas. Viņa naidā sašķobīto ģīmi Vils beidzamo reizi bija redzējis tovakar, kad viņi ar Liru Oksfordas mājā no sera Čārlza Letroma bija atzaguši atpakaļ aletiometru. Pērtiķis bija mēģinājis viņam uzklupt ar zobiem, kamēr Vils pa labi un kreisi vicināja nazi, piespiezdams dēmonu atkāpties, lai varētu aizvērt logu un nošķirties citā pasaule. Vils domāja, ka tagad itin nekas viņu nepiespiedīs pagriezt šim pertiķim muguru.
Bet Baltamoss putna veidolā to uzmanīja, un Vils piesardzīgi spēra soli uz alas grīdas un sekoja Koulteres kundzei pie mazās figūriņas, kas klusi gulēja ēnā.
Tur nu viņa dusēja aizmigusi, Vila dārgā draudzenīte. Cik viņa izskatījās sīciņa! Vils brīnījās, kā ar to spēku un dedzību, kas Lirai piemita nomodā, viņa aizmigusi var izskatīties tik lēnīga un maiga. Pie meitenes kakla gulēja Panteleimons seska veidolā, tā spalva spīdēja, un Liras pierei pārkritušie mati bija mitri.
Vils nometās ceļos pie viņas un atglauda meitenes matus. Viņas piere bija karsta. Ar vienu acs kaktiņu Vils redzēja zeltaino pērtiķi pieplokam lēcienam un sataustīja nazi, bet Koulteres kundze vieglītēm papurināja galvu, un pērtiķis atslāba.
To neizrādīdams, Vils cieši iegaumēja precīzu alas plānojumu: katra akmentiņa formu un lielumu, grīdas slīpumu un precīzu griestu augstumu virs aizmigušās meitenes. Tumsā vajadzēs atrast ceļu, un vienīgā izeja bija vispirms visu apskatīt.
- Nu redzi, viņa ir pilnīgā drošība, sacīja Koulteres kundze.
- Kāpēc jūs šeit viņu turat? Un kāpēc neļaujat pamosties?
-Apsēdīsimies.
Sieviete neņēma krēslu, bet kopā ar Viļu apsēdās un apsūnojušajiem akmeņiem pie alas ieejas. Viņa šķita tik laipna, un viņas acis bija tik skumjš viedums, ka Vila neuzticība padziļinājās. Zēns juta, ka katrs viņas sacītais vārds ir meli, ikviena viņas darbība slēpa draudus, un katrs smaids bija maldinoša maska. Labi viņam savukārt vajadzēs maldināt šo sievieti: jāliek domāt, ka viņš nav viņai bīstams. Vils taču bija veiksmīgi pievīlis katru skolotāju, katru policistu, katru sociālo darbinieku un katru kaimiņu, kurš jelkad bija ieinteresējies par viņu un viņa mājām; zēns bija tam gatavojies visu savu mūžu.
"Tā gan," viņš domāja. "Ar tevi es tikšu galā."
- Vai nevēlies kaut ko padzerties? piedāvāja Koulteres kundze. Es ari padzeršos… Tas ir pavisam droši. Skaties.
Viņa pārgrieza kādu brūnganu, rievotu augli un izspieda divos biķerīšos duļķainu sulu. Vienu viņa malkoja pati, bet otru piedāvāja Vilam; dzerdams viņš juta, ka sula ir svaiga un salda.
- Kā tu atradi ceļu uz šejieni? viņa jautāja.
- Nebija grūti jūs izsekot.
- Acīmredzot. Vai Liras aletiometrs ir pie tevis?
- Jā, Vils atteica, ļaudams viņai pašai izprātot, vai viņš to spēj vai nespēj nolasīt.
- Un, kā es sapratu, tu esi ieguvis nazi?
- To jums pastāstīja sers Čārlzs, vai ne?
- Sers Čārlzs? Ā Karlo, protams. Jā, viņš. Tas izklausās aizraujoši. Vai varu to apskatīt?
- Nē, saprotams, ne, viņš atbildēja. Kāpēc jūs Liru šeit turat?
- Tāpēc ka es viņu mīlu, Koulteres kundze teica. Es esmu viņas māte. Viņa ir šausmīgās briesmās, un es nepieļaušu, ka ar viņu kas notiek.
- Briesmās? No kā? Vils jautāja.
- Nu… viņa iesāka un nolika savu biķeri zemē, paliekdamās uz priekšu, tā ka mati nokārās abpus sejai. Atkal izsliedamās, Koulteres kundze ar abām rokām tos atglauda aiz ausim, un Vils, saodis viņas smaržu aromātu, kas bija sajaucies ar ķermeņa svaigo smaržu, jutās traucēts.
Ja Koulteres kundze manīja viņa reakciju, tad to neizrādīja. Viņa turpināja: Redzi, Vil, es nezinu, kā tev izdevās šeit ierasties, lai satiktu manu meitu, un nezinu arī, kas tev jau zināms, un, protams, nezinu, vai varu tev uzticēties; bet tajā pašā laikā esmu nogurusi melot. Tad nu te tā ir — patiesība.