Esmu atklājusi, ka manu meitu apdraud tie paši ļaudis, pie kuriem esmu jutusies piederīga, Baznīca. Godīgi sakot, es domāju, ka viņi grib viņu nogalināt. Tāpēc, redzi, es atrados dilemmas priekšā: pakļauties Baznīcai vai glābt savu meitu. Turklāt es biju uzticama Baznīcas kalpone. Tā nebija cītība vien es tai veltīju visu savu dzīvi, es tai kalpoju kaislīgi.
Bet man bija meita…
Zinu, ka viņu mazotnē lāgā nepieskatīju. Liru no manis atšķīra un uzaudzināja svešinieki. Varbūt tāpēc viņai bija grūti man uzticēties. Bet, Lirai augot, es manīju, ka viņa ir briesmās, un nu jau trīs reizes esmu centusies viņu no tām paglābt. Man vajadzēja kļūt par atkritēju un slēpties šajā tālajā nostūrī; es domāju, ka esam drošībā, bet nu uzzinu, ka tu mūs esi tik viegli atradis tu taču sapratīsi, ka mani tas uztrauc. Arī Baznīca drīz to uzzinās. Un viņi grib nonāvēt Liru, Vil. Viņi neļaus viņai dzīvot.
- Kāpēc? Kāpēc viņi Liru tik ļoti ienīst?
- Tādēļ, ka viņiem šķiet viņai kaut kas ir padomā. Es nezinu, kas tas ir. Vēlos, kaut zinātu, jo tad es viņu varētu turēt vēl lielākā drošībā. Taču viss, ko zinu, ir: Baznīca Liru ienīst, un viņi nežēlo nevienu.
Koulteres kundze noliecas uz priekšu, tuvu klāt Vilam, un runāja steidzīgi un klusi.
- Kāpēc es tev to stāstu? viņa turpināja. Vai varu tev uzticēties? Domāju, ka man tas jādara. Izbēgt es vairs nevaru te vairāk nav kur iet. Un, ja tu esi Liras draugs, tad varētu būt arī manējais. Man patiešām ir vajadzīgi draugi, man tiešām ir vajadzīga palīdzība. Patlaban viss ir pret mani. Baznīca iznicinās arī mani, tāpat kā Liru, ja mūs atradīs. Es esmu viena, Vil, alā esam tikai mēs ar meitu, un visi visu pasauļu spēki cenšas sadzīt mums pēdas. Un te nu tu esi kā pierādījums, ka acīmredzot mūs atrast ir ļoti viegli. Ko tu grasies darīt, Vil? Ko tu gribi?
- Kāpēc jūs turat viņu aizmigušu? viņš vaicāja, stūrgalvīgi izvairīdamies no sievietes jautājumiem.
- Kas gan notiktu, ja es ļautu viņai pamosties? Viņa uzreiz aizbēgtu. Un nenodzīvotu ne piecas dienas.
- Bet kāpēc jūs viņai to nepaskaidrojat un nedodat iespēju izvēlēties?
- Vai tu domā, ka viņa klausītos? Vai tu domā, ka viņa man ticētu, pat ja uzklausītu? Lira man neuzticas. Viņa mani nicina. Es, nu… es nezinu, kā to pateikt… Es mīlu viņu tik ļoti, ka esmu atteikusies no visa, kas man bija, no lieliskas karjeras, lielas laimes, augsta stāvokļa un bagātības no visa, lai apmestos šajā kalnu alā un pārtiktu no sausas maizes un skābiem augļiem, lai tikai nosargātu meitas dzīvību. Ja, lai to izdarītu, man viņa jātur aizmigusi, tad lai tā arī notiek. Bet viņas dzīvība man jāsaglabā. Vai tava māte tavā labā nedarītu to pašu?
Vils jutās satriekts un pārskaities, ka Koulteres kundze kā argumentu bija uzdrīkstējusies pieminēt viņa māti. Tad pirmajam šokam pievienojās doma, ka viņa māte nemaz nebija viņu aizsargājusi, viņam bija nācies aizsargāt māti. Vai Koulteres kundze mīlēja Liru vairāk, nekā Eleina Perija bija mīlējusi viņu? Taču tas bija netaisni: viņa māte nebija vesela.
Vai nu Koulteres kundze nezināja, kādu jūtu virmojumu uzvandījuši viņas vārdi, vai arī bija ārkārtīgi gudra. Viņas skaistās acis maigi vēroja, ka Vils piesarkst un neomulīgi pagrozās; uz mirkli Koulteres kundze izskatījās pārdabiski līdzīga savai meitai.
- Bet ko tu domā darīt? viņa jautāja.
- Labi, tagad es esmu Liru redzējis, Vils sacīja. Viņa ir dzīva, tas nu ir skaidrs, un jādomā, ka drošībā. Tas bija viss, ko es gribēju. Tāpēc tagad, kad esmu viņu redzējis, varu doties palīga lordam Ezrielam kā biju iecerējis.
Tas Koulteres kundzi mazliet pārsteidza, bet viņa to neizrādīja.
- Tu nedomā… es domāju, tu varētu mums palīdzēt, viņa teica gluži mierīgi nevis lūgdama, bet vaicadama. Ar nazi. Es redzēju, ko tu darīji sera Čārlza majā. Tu varētu padarīt mūsu dzīvi drošu, vai ne? Tu varētu palīdzēt mums tikt prom?
- Tagad es iešu, Vils pieceldamies teica.
Viņa izstiepa roku. Nožēlas pilns smaids, plecu paraustīšana un galvas mājiens kā prasmīgam oponentam, kas izdarījis labu gājienu šaha spēlē: to vēstīja viņas augums. Vils atklāja, ka viņam Koulteres kundze simpatizē, jo viņa bija drošsirdīga un šķita līdzīga sarežģītākai, lepnākai un nopietnākai Lirai. Tur neko nevarēja darīt viņa viņam patika.
Tāpēc Vils paspieda sievietes roku, sajuzdams to stingru, vēsu un maigu. Viņa pagriežas pret zeltaino pērtiķi, kurš visu laiku bija sēdējis aiz viņas, un pārmija ar savu dēmonu skatienu to Vils nespēja interpretēt.
Tad viņa ar smaidu atkal pagriezās pret zēnu.
- Visu labu, viņš atvadījās, un Koulteres kundze klusām atņēma: Visu labu, Vil.
Zēns atstāja alu, zinādams, ka viņa ar skatienu seko, un ne reizi neatskatījās. Ema nekur nebija redzama. Viņš devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, turēdamies pie takas, līdz izdzirda priekša ūdenskrituma šalkoņu.
- Viņa melo, pēc pusstundas Vils teica Jorekam Bērnisonam. Protams, melo. Viņa melotu pat tad, ja tas pašai nāktu par ļaunu, jo viņai vienkārši pārāk patīk melot, lai varētu to izbeigt.
Kāds tad ir tavs plāns? lācis jautāja viņš gozējās saulē, piespiedis vēderu sniega laukumiņam starp akmeņiem.
Vils staigāja šurpu turpu, prātodams, vai varētu likt lietā triku, kas bija izdevies Hedingtonā: ar naža palīdzību nokļūt citā pasaulē un tad doties uz vietu tieši blakus Liras guļvietai, atgriezt logu atpakaļ uz šo pasauli, izvilkt viņu caur to drošībā un logu atkal aizvērt. Acīmredzot tā bija jārīkojas. Kāpēc viņš vēl vilcinājās?
Baltamoss saprata. Eņģeļa veidolā, saulē mirgodams kā silta dūmaka, viņš sacīja: — Tu rīkojies muļķīgi, ka gāji pie viņas. Tagad tu nevēlies neko citu kā atkal viņu satikt.
Joreks dobjā balsī klusi ierūcās. Sākumā Vils nodomāja, ka viņš brīdina Baltamosu, bet tad apmulsis saprata, ka lācis ar eņģeli ir vienisprātis. Līdz šim abi viens otru bija maz ievērojuši; viņu eksistences formas bija pārāk atšķirīgas, bet tagad Baltamoss un Joreks nepārprotami bija vienādās domās.
Vils saviebās, taču tā bija patiesība. Koulteres kundze bija viņu apbūrusi. Visas viņa domas atgriezās pie šīs sievietes: domādams par Liru, viņš prātoja, cik līdzīga viņa būs mātei, kad pieaugs; domādams par Baznīcu, Vils prātoja, cik daudz priesteru un kardinālu ir Koulteres kundzes burvības varā; domadams par savu mirušo tēvu, Vils prātoja, vai viņš būtu Koulteres kundzi ienīdis vai apbrīnojis; un domādams par savu māti…
Vils juta, ka sirds sašļūk. Pagājis tālāk no lāča, viņš nostājās uz klints no tās varēja pārredzēt visu ieleju. Skaidrajā, dzestrajā gaisā Vils dzirdēja vāji šķindam dzelzs zvaniņu aitai ap kaklu, dziļi lejā šalca koku galotnes. Viņa acis asi un skaidri saskatīja vissīkākās plaisiņas kalnos pie apvāršņa, Vila maņas bija gluži kā maitasputnam, kas daudzu judžu attāluma jūt tuvojamies kāda radījuma nāvi.
Tur nebija šaubu Baltamosam bija taisnība. Šī sieviete viņu bija nobūrusi. Bija patīkami un vilinoši domāt par viņas skaistajām acīm un piemīlīgo balsi, atcerēties, kā viņa pacēla rokas, lai atglaustu mirdzošos matus…
Ar pūlēm atjēdzies, Vils saklausīja pavisam citu skaņu: attālu dūkoņu.
Pagrozījies uz vienu un otru pusi, lai noteiktu, no kurienes tā nāk, viņš saprata, ka no ziemeļiem no tās pašas puses, no kuras bija ieradušies viņi ar Joreku.