- Cepelīni, ierunājās lācis, izbiedējot Viļu, jo viņš nebija dzirdējis lielo dzīvnieku pienākam. Joreks stāvēja viņam blakus, skatīdamies tajā pašā virzienā, un tad pacēlās kājās, augumā divreiz pārsniegdams Viļu; lācis vērīgi skatījās.
-Cik?
- Astoņi, Joreks pēc minūtes atbildēja, un tad tos ieraudzīja arī Vils: mazus laukumiņus, kas bija izkārtojušies vienā rindā.
- Vai vari pateikt, cik ilgā laikā viņi nokļūs līdz šejienei? Vils jautāja.
- Cepelīni būs klāt drīz pēc krēslas iestāšanās.
- Tātad pārāk tumšs vēl nebūs. Žēl.
- Kāds ir tavs plāns?
- Izgriezt atvērumu, paņemt Liru no tās citas pasaules un gaisa atvērumu atkal aizvērt, pirms viņas māte seko. Tai meitenei ir zāles, ar kurām Liru pamodināt, bet viņa nespēs pārāk labi paskaidrot, kā tās lietot, tāpēc arī viņai vajadzēs ienākt alā. Tomēr es negribu meiteni pakļaut briesmām. Varbūt tu vari novērst Koulteres kundzes uzmanību, kamēr mēs to darām.
Lācis kaut ko noņurdēja un aizvēra acis. Vils skatījās apkārt pēc eņģeļa un vēlas pēcpusdienas gaismā ieraudzīja viņa veidolu iezīmējamies miglas pilienos.
Baltamos, zēns teica, es tagad eju atpakaļ uz mežu sameklēt drošu vietu, kur izgriezt pirmo atvērumu. Man vajag, lai tu mani sargā un brīdini, ja sieviete nāk tuvumā viņa vai viņas dēmons.
Baltamoss pamāja ar galvu un pacēla spārnus, nopurinādams mitrumu. Tad viņš pacēlās aukstajā gaisā un slīdēja pāri ielejai, bet Vils sāka meklet tadu pasauli, kurā Lira būtu drošībā.
***
Vadošā cepelīna čerkstošajā, trinkšķošajā dubultstarpsienā pērējās spāres. Lēdija Salmekija pārliecās pār elektrozilo kūniņu, kas patlaban šķilās, un atbrīvoja mitros, plānos spārnus. Viņa rūpējās, lai viņas seja būtu pirmā, kas iespiežas daudzšķautņainajās acīs, un, nomierinādama sīkos, saspringtos nervus, čukstēja košajai būtnei tās vārdu, mācīdama spārei, kas tā ir.
Pec dažām minūtēm kavalieris Taielijs to pašu darīs ar savējo. Taču pagaidām viņš pa magnetīta rezonatoru sūtīja ziņu un visu uzmanību bija pievērsis loka un savu pirkstu kustībām.
Viņš raidīja:
Lordam Rokem:
No aprēķinātā ierašanās laika ielejā mūs šķir trīs stundas. Konsistorija Disciplinārā tiesa ir nodomājusi uzreiz pēc nolaišanās sūtīt nodalu uz alu.
Tā sadalīsies divās vienībās. Pirmā vienība ielauzīsies alā un nogalinās bērnu, kā nāves pierādījumu paņemot viņas galvu. Ja būs iespējams, vini sagūstīs arī sievieti, bet, ja ne, vina tiks nonāvēta.
Otra vienība sagūstīs zēnu dzīvu.
Atlikušie spēki uzsāks kauju pret karaļa Ogunves ziropteriem. Vini ir izrēķinājusi,, ka ziropteri ieradīsies drīz pēc cepelīniem. Saskaņā ar jūsu pavēlēm mēs ar lēdiju Salmekiju drīzumā atstāsim cepelīnu un lidosim tieši uz alu, kur centīsimies aizstāvēt meiteni pret pirmo vienību un nelaist to viņas tuvumā, līdz ieradīsies papildspēki.
Gaidām atbildi.
Atbilde atnāca gandrīz tajā pašā bridi.
Kavalierim Taielijam:
Ņemot vērā jūsu ziņojumu, plāns tiek mainīts.
Lai aizkavētu ienaidnieku nonāvēt bērnu, kas būtu ļaunākais no iespējamiem iznākumiem, jums un lēdijai Salmekijai jāsadarbojas ar zēnu. Kamēr viņam ir nazis, vins uzņemas iniciatīvu, tāpēc, ja zēns atver citu pasauli un aizved meiteni uz to, ļaujiet viņam to darīt un sekojiet caur atvērumu. Visu laiku palieciet viņiem blakus.
Kavalieris Taielijs atbildēja:
Lordam Rokem:
Jūsu zina ir uzklausīta un saprasta. Mēs ar lēdiju nekavējoties dodamies ceļā.
Mazais izlūks aizvēra rezonatoru un savāca savu iekārtu.
Pielēcis pie statņa, kur viņa spāre pūlējās izlauzties pasaulē, viņš to maigi atbrīvoja no saplēstās kūniņas. Glaudīdams tās lielo, pretīgo galvu, Taielijs pacēla smago, vēl mitro un saritināto taustekli, ļaudams radījumam ostīt viņa ādas smaržu, līdz tas viņam pilnīgi pakļāvās.
Salmekija savai spārei pielaikoja aizjūgu, ko visur vadāja līdzi: zirnekļu zīda grožus, titāna seglu kāpšļus un kolibri ādas seglus. Tas nesvēra gandrīz neko. Taielijs darīja to pašu, regulejot palaizdams vaļīgak vai savilkdams ciešāk siksnas ap kukaiņa ķermeni. Aizjūgu tas nēsās līdz pašai nāvei.
Tad viņš aši pārmeta pār plecu saini un veica iegriezumu cepelīna ādas eļļainajā audumā. Turpat lēdija bija apseglojusi savu spāri un nu skubināja to caur šauro spraugu doties ārā skarbajās brāzmās. Spārei spiežoties cauri, tās garie, trauslie spārni drebēja, un tad, lidošanas prieka pārņemts, kukainis ienira vējā. Pēc dažām sekundēm lēdijai nevaldāmajā vējā pievienojās Taielijs viņa jājamkukainis nepacietīgi vēlējās ātri doties tumstošajā krēslā.
Viņi abi uzvirpuļoja augšup ledainajās gaisa straumēs un nogaidīja dažus mirkļus, līdz nolaidās zemāk un uzņēma kursu uz ieleju.
12 Lūzums
lidojot vina skatiens' vēl bija vērsts atpakaļ, it kā viņām vēl aizviēn pa pēdām sekotu bailes.
EDMUNDS SPENSERS
iestājās tumsa, tā nu tas bija. Lords Ezriels savā adamantīna tornī soļoja šurpu turpu. Viņa uzmanība bija pievērsta mazajai figūriņai blakus magnetīta rezonatoram, visas citas valodas bija atliktas malā, visas viņa domas saistīja ziņas, kas pienāca uz kvadrātveida akmens klucīša lampas apgaismojumā.
Karalis Ogunve sēdēja sava žiroptera kabīnē, aši izstrādādams pretestības plānu Konsistorija tiesas nolūkiem, par kuriem savā lidaparātā tikko kā bija uzzinājis no Gallivespiāniem. Navigators uzskribelēja uz papīra strēmeles dažas figūras un pasniedza pilotam. Svarīgākais bija ātrums: visu izšķirtu iespēja nolaisties uz zemes pirmajiem. Žiropteri bija ātrāki par cepelīniem, tomēr kādu gabalu atpalika.
Konsistorija tiesas cepelinos šveiciešu sardze rūpējās par savu ekipējumu. Viņu bultas varēja nonāvēt no piecsimt jardu attāluma, un strēlnieks varēja ielādēt un izšaut piecpadsmit bultas minūtē. No raga gatavotie spirālveida stabilizatori bultai piešķīra griezes momentu un padarīja ieroci tikpat precīzu kā šauteni. Protams, loks bija ari kluss ierocis, un tā varēja būt milzīga priekšrocība.
Koulteres kundze gulēja nomodā pie alas ieejas. Zeltainais pērtiķis izturējās nemierīgi: sikspārņi līdz ar tumsu bija alu atstājuši, un nebija, ko spīdzināt. Viņš ložņāja
gar Koulteres kundzes guļammaisu, ar mazo ragveida pirkstu kasīdams alā ieklīdušus, mirdzošus kukaiņus un iztriepdams to spīdumu pa akmeņiem.
Lira gulēja sakarsusi un gandrīz tikpat nemierīga, bet dziļi, dziļi iemigusi, aizmirstība ar kārtējās bruvējuma devas palīdzību, ko māte viņai bija piespiedusi norīt vēl tikai pirms stundas. Bija kāds sapnis, kas viņu bija nodarbinājis ilgu laiku, nu tas bija atgriezies, un Liras krūtis un rīkli tricināja sīki žēluma, dusmu un Lirai vien raksturīgas apņēmības šņuksti, liekot Panteleimonam līdzjūtībā griezt savus seska zobus.
Necik tālu zem vēja šūpotām priedēm uz meža ceļa Vils un Ema mēroja ceļu uz alu. Vils bija mēģinājis paskaidrot Emai, ko grasās darīt, bet viņas dēmons nespēja to izprast, un, kad zēns izgrieza logu un viņai to parādīja, meitene tā pārbijās, ka gandrīz paģība. Lai noturētu Emu sev tuvumā, Vilam nācās kustēties mierīgi un runāt klusu, jo viņa atteicās ļaut viņam ņemt pulveri vai pat pastāstīt, kā tas lietojams. Beidzot Vilam nācās vienkārši pateikt: Izturies pavisam klusu un seko man, un cerēt, ka viņa tā arī darīs.
Joreks, tērpies bruņās, atradās kaut kur tuvumā, gaidīdams, lai varētu aizturēt kareivjus no cepelīna un tādējādi dot Vilam pietiekami ilgu laiku. Neviens no viņiem nezināja, ka ir iesaistījušies arī lorda Ezriela spēki: laiku pa laikam vējš līdz Joreka ausīm atnesa tālīnu rīboņu. Ņemot vērā, ka lācis pazina cepelīnu motoru skaņu, bet nekad nebija dzirdējis žiropterus, viņš tos nespēja identificēt.