Baltamoss varētu būt spējīgs viņiem to pateikt, bet Vils uztraucās par viņu. Tagad, kad viņi bija atraduši Liru, eņģelis atkal bija nodevies skumjām: viņš bija kluss, izklaidīgs un saīdzis. Tas savukārt apgrūtināja sarunāšanos ar Emu.
Kad viņi uz ceļa apstājās, Vils uzrunāja gaisu: Baltamos? Vai tu te esi?
- Jā, eņģelis neizteiksmīgi atsaucās.
- Baltamos, paliec, lūdzu, kopā ar mani. Esi tuvumā un brīdini mani par katrām briesmām. Tu esi man vajadzīgs.
- Vēl neesmu tevi pametis, — eņģelis atbildēja.
Tas bija labākais, ko Vils spēja no viņa izdabūt.
Tālu augšā vētrainajā gaisā Taielijs un Salmekija planēja virs ielejas, cenzdamies saskatīt alu. Spāres darīja tieši to, ko tām lika, bet kukaiņu ķermeņi nespēja tikt galā ar aukstumu, turklāt mežonīgajā vējā tās tika briesmīgi mētātas. Jātnieki lika spārēm nolaisties zemāk, koku aizvējā, un pēc tam lidot no zara uz zaru, peilējot tumsā.
Vils un Ema vējainajā mēnessgaismā aizlīda līdz vistuvākajai vietai, kas vēl nebija redzama no alas ieejas. Tā patrāpījās aiz kupli salapojuša krūma tūlīt pie takas, un tur viņš izgrieza gaisā logu.
Vienīgā pasaule ar identisku zemes reljefu, ko viņš varēja atrast, bija kaila, akmeņaina vieta, kur mēness no zvaigžņotām debesīm raudzījās uz izbalojušu zemi, baltu kā kauli, tur klusajā izplatījumā čirkstēja un čīgāja sīki kukaiņi, izdodami tarkšķošas skaņas.
Ema viņam sekoja caur logu, neganti kustinādama pirkstus un īkšķus, lai aizsargātos pret velniem, kas noteikti būs apsēduši šo baiso malu; viņas dēmons, tūdaļ pielāgodamies, pārtapa ķirzakā un veikli skraidelēja pa akmeņiem.
Vils saskatīja problēmu. Tā bija vienkārši tāda, ka, tiklīdz viņš Koulteres kundzes alā atvērs logu, spožā mēnessgaisma uz kaulu krāsas klintīm spīdēs kā laterna. Viņam vajadzēja to aši atvērt, izvilkt Liru cauri logam un uzreiz to aizvērt. Viņi varēs Liru pamodināt šajā pasaulē tā būs drošāk.
Nostājies uz žilbinošās nogāzes, Vils teica Emai: Mums jārīkojas ļoti aši un pavisam klusi. Nekādu trokšņu, pat ne čukstu.
Viņa piekrita, lai ari bija izbijusies. Mazā pulvera paciņa atradās meitenes krūšu kabatā viņa to neskaitāmas reizes pārbaudīja. Ema ar savu dēmonu savu uzdevumu bija izmēģinājusi tik bieži, ka jutās pārliecināta: viņi to varētu paveikt arī pilnīgā tumsā.
Viņi rāpās augšā pa klintīm, baltam kā kauli; Vils rūpīgi mēroja attālumu, līdz izrēķināja, ka viņiem jābūt jau krietni dziļi alā.
Tad viņš paņēma nazi un izgrieza iespējami vismazāko lodziņu, caur kuru varētu redzēt laukumu, ne lielāku par apli, kādu viņš varētu izveidot, savienojot īkšķi ar rādītājpirkstu.
Aši pielicis caurumam aci, lai neiespīdētu mēness, Vils tajā ieskatījās. Tur nu viss bija: viņš bija labi izrēķinājis. Priekšā varēja redzēt alas ieeju un tumšās klintis pret naksnīgajām debesīm; viņš saskatīja aizmigušās Koulteres kundzes veidolu ar zeltaino dēmonu blakus; viņš varēja saskatīt pat pērtiķa asti, kas nevīžīgi nokarājās pār guļammaisu.
Mainīdams skata leņķi un ieskatīdamies ciešāk, zēns ieraudzīja klinti, aiz kuras Lira gulēja. Taču meiteni Vils neredzēja. Vai viņš bija par tuvu? Aizvēris logu, viņš pāris soļu atkāpās un tad atkal to atvēra.
Liras tur nebija.
Paklausieties, viņš uzrunāja Emu un viņas dēmonu, tā sieviete ir viņu pārvietojusi, un es neredzu, kur Lira ir. Gribu tur nokļūt, pameklēt alā un izgriezties cauri, tiklīdz būšu to izdarījis. Tāpēc stāviet tālāk turieties nost no ceļa, lai es atgriezdamies jūs nejauši nesavainotu ar nazi. Ja kaut kāda iemesla dēļ es tur iestrēgstu, ejiet atpakaļ un gaidiet pie otra loga, caur kuru mēs ienācām.
Mums jāiet tur abiem, Ema ierosināja, jo es zinu, kā viņu pamodināt, bet tu ne, turklāt es alu pazīstu labāk par tevi.
Vils piekrita: -Ā, ļoti labi. Tikai iesim cauri aši un pilnīgā klusumā, un tu uzreiz darīsi, ko es teikšu, saproti?
Ema pamaja ar galvu un vēlreiz paplikšķināja pa kabatu, pārbaudīdama, vai zāles ir vietā.
Vils apakšā izveidoja mazu caurumiņu, ieskatījās pa to un veikli atveri palielināja, acumirklī rāpus ielīzdams pa to. Ema līda tūlīt aiz viņa, un logs mazāk nekā desmit sekundēs bija gatavs.
Aiz liela akmens viņi pieplaka pie alas grīdas un Baltamoss putna veidolā viņiem blakus. Acīm vajadzēja dažus mirkļus, lai aprastu ar alas apgaismojumu pēc otras pasaules mēness spozmes. Alas iekšienē bija daudz tumšāks, un tajā bija daudz vairak trokšņu galvenokārt vēja šalkoņas kokos, taču varēja dzirdēt arī kādu citu skaņu. Tā bija cepelīna motora rūkoņa, un tā nebija tālu.
Ar nazi labajā rokā Vils piesardzīgi balansēja, skatīdamies apkārt.
Ema darīja to pašu, un viņas pūčacainais dēmons lūrēja uz vienu, tad otru pusi, taču šajā alas galā Liras nebija. Tur nebija nekādu šaubu.
Pacēlis galvu virs akmens, Vils ilgi nenovērsdamies skatījās uz ieeju, kur dziļā miegā gulēja Koulteres kundze un viņas dēmons.
Un tad viņa sirds salēcās. Tur, tieši blakus sievietei, dziļā miegā izstiepusies gulēja Lira. Viņu apveidi tumsā saplūda; nebija brīnums, ka viņš nebija meiteni pamanījis.
Vils rādīdams pieskārās Emas rokai.
Mums tas vienkārši jādara ļoti piesardzīgi, viņš čukstēja.
Ārā kaut kas notika. Cepelīnu rūkoņa tagad skaļumā krietni pārspēja vēja šalkšanu kokos, un arī gaismas pārvietojās, spīdēdamas no augšas caur zariem. Jo ātrāk viņi dabūs Liru laukā, jo labāk, un tas nozīmēja, ka jāmetas lejā tūlīt, iekams nav pamodusies Koulteres kundze, jāizgriežas cauri, jāizvelk Lira drošībā un logs atkal jāaizver.
Viņš pačukstēja to Emai. Viņa pamāja ar galvu.
Vils jau grasījās rīkoties, kad Koulteres kundze pamodās.
Viņa staipīdamās kaut ko teica, un zeltainais pērtiķis uzreiz pielēca kājās. Vils alas mutē varēja saskatīt viņa tupošo, uzmanībā saspringto siluetu, un tad Koulteres kundze piecēlās sēdus, aizsegdama acis pret gaismu, kas nāca no ārpuses.
Vila kreisā plauksta cieši satvēra Emas delnas locītavu. Koulteres kundze piecēlās pilnīgi apģērbusies, vijīga un modra, itin kā nebūtu tikko pamodusies. Varbūt viņa bija bijusi nomodā visu laiku. Viņa un zeltainais pērtiķis tupēja iekšpusē pie alas ieejas, vērodami un klausīdamies, kamēr gaisma no cepelīniem virs koku galotnēm šūpojās no sāna uz sānu, motori rūca un no vīriešu balsīm, kas brīdināja vai deva pavēles, bija skaidrs, ka viņiem jārīkojas aši, ļoti aši.
Vils saspieda Emas delnas locītavu un šāvās uz priekšu. Vērodams zemi, lai neviļus nepakluptu, viņš ātri skrēja, zemu pieliecies.
Tad viņš jau atradās Liras pusē, kur meitene cieši gulēja ar Panteleimonu ap kaklu; Vils, pacēlis nazi, uzmanīgi taustījās; pēc sekundes jau vajadzēja būt gatavai spraugai, lai caur to izvilktu Liru drošībā…
Taču viņš pacēla galvu. Vils palūkojās uz Koulteres kundzi. Viņa bija klusi apgriezušies, un uz viņas sejas krita gaisma no debesīm, atstarodamās no mitrās alas sienas. Mirkli tā it nemaz nelikās Koulteres kundzes seja tā bija Vila mātes seja, kas pārmetoši raudzījās uz viņu; zēna sirds žēlabas nodrebēja, bet tad, triecot ar nazi, viņa domas novērsās no tā nazis ar rāvienu nokrakšķēja un, salūzis gabalos, nokrita zemē.