Taču mazais vīriņš nevarēja dzelt Koulteres kundzei vēlreiz, jo viņa partnerei pērtiķa rokās draudēja briesmas, bet pērtiķis nevarēja darīt pāri viņai, citādi mazais vīriņš indigo dzeloni ietriektu Koulteres kundzes jūga vēnā. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās kustēties.
Dziļi ievilkusi elpu un norijusi siekalas, lai pārvarētu sāpes, Koulteres kundze pavērsa asarām pierietejušās acis pret Viļu un mierīgi jautāja: Tātad, Vila kungs: kā jūs domājat, ko lai mēs tagad iesākam?
13 Taielijs un Salmekija
SARAUKUSI PIERI, DRŪMĀ NAKTS LIEK PACELTIES TAVAM MĒNESIM, KAMĒR ES AIZDARU SAVAS ACIS.
VILJAMS BLEIKS
turēdams smago ieroci, Vils pastiepa roku sānis un notrieca zeltaino pērtiķi no laktas, viņu apdullinādams tā, ka Koulteres kundze skaļi ievaidējās un pērtiķa ķetna atslāba pietiekami, lai ļautu sīkajai sievietei izķepuroties brīvībā. Viņa momentā uzlēca uz klintīm, un vīriņš atsprāga no Koulteres kundzes viņi abi kustējās gluži kā sienāži. Trīs bērni nepaguva izrādīt pārsteigumu. Vīriņš izskatījās norūpējies: vārīgi aptaustījis partneres plecu un roku, viņš viņu steidzīgi samīļoja un tikai tad uzsauca Vilam.
- Tu! Zēn! vīriņš sauca, un, kaut gan viņa balss skanēja klusi, tā bija tikpat zema kā pieaugušam vīrietim. Vai tev ir nazis?
- Protams, ir, atteica Vils. Ja reiz viņi nezināja, ka tas salauzts, viņš negrasījās to izpaust.
- Tev un meitenei vajadzēs mums sekot. Kas ir tas otrs bērns?
- Ema, meitene no ciemata, Vils paskaidroja.
- Saki, lai viņa atgriežas mājās. Tagad kustamies, līdz nav ieradušies šveicieši.
Vils nevilcinājās. Lai kas tiem abiem būtu padomā, viņi ar Liru tomēr tiks prom caur logu, ko viņš bija atvēris lejā uz takas aiz krūma.
Tāpēc viņš palīdzēja Lirai piecelties un ziņkāri vēroja, kā divas mazās figūriņas uzlec uz kā? Uz putniem? Nē uz spārēm, gandrīz tik garām kā viņa apakšdelms -, tās bija tumsā gaidījušas. Kukaiņi traucās uz priekšu, uz alas muti, kur gulēja Koulteres kundze. Viņa bija pa pusei sastingusi sāpēs un miegaina no kavaliera dzēliena, bet, kad viņi gāja garām, paslējās augšup un kliedza:
- Lira, Lira, manu meitiņ, manu dārgumiņ! Lira, neej! Neej!
Lira sāpjpilni paskatījās uz Koulteres kundzi, bet tad pārkāpa pāri mātes ķermenim un atbrīvoja savu potīti no viņas nespēcīgā tvēriena. Sieviete tagad šņukstēja: Vils redzeja uz viņas vaigiem mirdzam asaras.
Pieplakuši pie pašas alas izejas, trīs bērni nogaidīja, kamēr apšaudē iestājas īsa pauze, un tad sekoja spārēm, kas traucās pa ceļu. Izgaismojums bija mainījies: cepelīnu starmešu vēsajam mirdzumam bija pievienojusies arī liesmu šaudīgā, oranžā gaisma.
Vils vienu reizi atskatījās. Spilgtajā gaismā Koulteres kundzes seja izskatījās pēc traģiskas maskas, un viņas dēmons žēlabaini glaudās savai saimniecei klāt, bet viņa, nometusies ceļos un izstiepusi rokas, kliedza:
- Lira! Lira, mana mīļā! Manas sirds bagātība, manu mazo bērniņ! Manu vienīgo! Ak, Lira, Lira, neej, neatstāj mani! Manu dārgo meitiņ, tu plosi manu sirdi…
Arī Lira raustījās ilgā, nevaldāmā šņukstā, jo Koulteres kundze galu galā bija vienīgā māte, kas viņai jelkad bija bijusi. Vils redzēja, ka meitenes vaigi ir asarām noplūduši.
Taču nācās izturēties nesaudzīgi. Vils parāva Liru aiz rokas un, kad spāru jātnieki pieauļoja tuvāk, skubinot viņus pasteigties, veda meiteni uz taku, un viņi pieliekušies skrēja prom no alas. Kreisajā rokā, kas pēc sitiena pērtiķim atkal asiņoja, Vils turēja Koulteres kundzes pistoli.
- Dodieties uz klints virsotni, spāres jātnieks teica, un nododiet sevi afrikāņu rokās. Viņi ir jūsu lielākā cerība.
Piesargādamies no asajiem dzeloņiem, Vils neko neiebilda, jebšu viņam nebija ne mazākā nolūka paklausīt. Zēns tiecās uz vienu vienīgu vietu logu aiz krūma -, tāpēc viņš zemu pielieca galvu un aši skrēja, bet Lira un Ema viņam sekoja.
- Stāt!
Ceļu aizsprostoja kāds vīrietis veseli trīs baltie vīrieši uniformās, ar lokiem un rūcošiem dēmoniem-vilku suņiem -, šveiciešu sardzes postenis.
- Jorek! Vils tūlīt iekliedzās. Jorek Bērnison! Necik tālu zēns saklausīja lāci brīkšķinām un rūcam un dzirdēja kliedzam un brēcam kareivjus, kas, sastapušies ar viņu, nebūt nejutās laimīgi.
No nekurienes viņiem palīgos steidzās vēl kāds Baltamoss izmisuma neprātā iemetās starp bērniem un kareivjiem. Vīri pārsteigti atkāpās, kad viņu acu priekšā uzradās šī mirgojošā parādība.
Taču viņi bija trenēti kaujinieki, un pēc brīža vīru dēmoni, mežonīgajiem zobiem tumsā balti zibot, lēca uz eņģeli un Baltamoss satrūkās; no bailēm un kauna iekliedzies, viņš parāvās atpakaļ un tad palēcās gaisā, spēcīgi sizdams spārnus. Izbijies Vils vēroja, kā viņa vadoņa un drauga stāvs paceļas un starp koku galotnēm izgaist skatienam.
Lira tam visam sekoja ar vēl apdullušu skatienu. Viss bija ildzis ne vairāk par divām vai trim sekundēm, bet šveiciešiem ar to pietika, lai pārgrupētos, un patlaban viņu vadonis pacēla loku. Vilam nebija izvēles: viņš pacēla pistoli, ar labo roku to pieturēja un nospieda mēlīti. Šāviens sadrebināja visus viņa kaulus, taču lode atrada vīrieša sirdi.
Kareivis novēlās atmuguriski, kā zirga spērienu dabūjis. Vienlaikus abi mazie izlūki metās uz abiem pārējiem vīriem, lēkdami no spārēm uz saviem upuriem, vēl pirms Vils paguva samirkšķināt acis. Sieviete pieklupa kaklam, vīrietis delnas locītavai, un abi atmuguriski veica ašu dūrienu ar papēdi. Smacējošs, sāpīgs vaids, un abi šveicieši bija pagalam; viņu dēmonu rēcieni, tiem izgaistot, aprāvās pusē.
Vils pārlēca pāri līķiem, un Lira skrēja viņam līdzi, ātri un neatlaidīgi. Panteleimons meža kaķa veidolā turējās cieši viņiem pie papēžiem. Kur Ema? Vils nodomāja un tajā pašā mirklī ieraudzīja meiteni līkumojam pa citu ceļu. "Tagad viņa būs drošībā," viņš sprieda un pēc sekundes ieraudzīja dziļi aiz krūmiem pavīdam loga bālgano vizmu. Vils satvēra Liras roku ciešāk un vilka viņu turp. Viņu sejas bija saskrāpētas, drānas ķeroties saplēstas, potītes mežģījās uz saknēm un akmeņiem, taču logu viņi atrada un caur to izkūleņoja citā pasaulē uz kaulbaltām klintīm zem spoža mēness, kur bezgalīgo klusumu traucēja vienīgi kukaiņu čirkstēšana.
Vispirms Vils satvēra vēderu un rīstījās, vemstīdamies un atkal vemstīdamies nāves šausmās. Nu jau viņš bija nogalinājis divus vīrus, nemaz nepieminot to jaunekli Torre degli Anheli… Vils to negribēja. Viņa ķermenis sajuta riebumu pret to, ko instinkts bija licis darīt, un iznākums bija slāpes un īgnums, mokpilns brīdis, nometoties ceļos un vemjot, līdz iztukšojas kuņģis un dvēsele.
Lira blakus bezpalīdzīgi vēroja, auklēdama Panu, aijādama viņu pie savām krūtīm.
Beidzot Vils mazliet atspirga un paskatījās apkārt. Viņš uzreiz ieraudzīja, ka šajā pasaulē viņi nav vieni, jo tepat bija arī mazie spiegi, nolikuši turpat blakus zemē savus saiņus. Spāres šaudījās pār klintīm, tvarstīdamas naktstauriņus. Vīrietis masēja sievietes plecu, un abi bargi lūkojās uz bērniem. Viņu skatieni bija tik skaidri un sejas tik uzskatāmi pauda jūtas, ka tās nevarēja pārprast, Vils saprata, ka šis pāris ir bīstams, lai kas arī viņi būtu.
Zēns teica Lirai: — Aletiometrs ir šeit, manā mugursomā.
- Ak, Vil, es tā cerēju, ka būsi to atradis un kas īsti notika? Vai tu atradi savu tēvu? Un mans sapnis, Vil… tas ir par daudz, lai noticētu tam, kas mums jādara, ak, es neuzdrīkstos pat domāt par to… Un aletiometrs ir clrošībāl Visu šo ceļu tu esi to glabājis man…