Vārdi vēlās tik strauji, ka Lira pat negaidīja atbildes. Viņa grozīja aletiometru vēl un vēlreiz, pirksti glāstīja tā smago zeltu, gludo kristālu un grubuļainos ritentiņus, ko viņi tik labi pazina.
Vils domāja: "Tas mums pavēstīs, kā salabot nazi!"
Taču vispirms viņš jautāja: Vai tu jūties labi? Varbūt esi izsalkusi vai izslāpusi?
- Nezinu… jā. Bet ne pārāk. Lai vai kā…
- Mums jāiet prom no šī loga, Vils teica, ja nu viņi to gadījumā atrod un izkļūst tam cauri.
- Jā, taisnība, meitene atbildēja, un viņi kāpa augšā pa nogāzi. Vils nesa savu mugursomu un Lira laimīga mazo somu ar aletiometru. Ar acs kaktiņu Vils redzēja, ka abi mazie spiegi seko, bet viņi turējās atstatus un bērnus neapdraudēja.
Viņpus nogāzes malas bija klintsradze, kas piedāvāja šauru patvērumu, un, iepriekš rūpīgi pārliecinājušies, vai tur nav čūsku, viņi apsēdās zem tās un dalījās žāvētos augļos un ūdenī no Vila blašķes.
Vils klusi ierunājās: Nazis ir salauzts. Es nezinu, kā tas notika. Koulteres kundze kaut ko darīja vai teica, es iedomājos par savu māti, tāpēc nazis pagriezās, aizķērās vai… es nesaprotu, kas gadījās. Un mēs esam šeit iestrēguši, kamēr neizdosies to salabot. Negribu, ka tie abi mazie ļautiņi to zinātu, jo, kamēr viņi domā, ka varu nazi izmantot, man ir virsroka. Es domāju: varbūt tu varētu pajautat aletiometram un…
Jā! Lira uzreiz piekrita. Jā, es to izdarīšu.
Viņa tūlīt izvilka aletiometru no somas un nolika mēnessgaismā, lai skaidri varētu saskatīt ciparnīcu. Atglaudusi aiz ausīm matus, tieši tāpat, kā Vils bija redzējis darām Liras māti, viņa sāka sen pazīstamajā veidā grozīt ritentiņus, un Panteleimons, tagad peles veidolā, tupēja viņai uz ceļiem. Tomēr nebija tik viegli aletiometru saskatīt, kā viņa bija domājusi; varbūt mēnessgaisma maldināja? Viņai vajadzēja vienreiz vai divreiz pagriezt to riņķī un samirkšķināt acis, lai noskaidrotos skatiens, tikai tad simboli kļuva skaidri.
Tikko iesākusi, viņa īsi, uzbudināti iekliedzās un palūkojās Vila ar mirdzošām acīm, kad adata sašūpojās. Bet tā vēl nebija beigusi kustēties, un viņa, saraukusi pieri, skatījās, kamēr instruments aprima.
Lira to nolika malā, vaicādama: Joreks? Vai viņš ir tuvumā, Vil? Man šķita, es dzirdēju, ka tu viņu sauc, bet tad nodomāju, ka tā ir vienkārši vēlēšanās. Vai viņš patiešām ir te?
Ak, viņš ar metālu spej darīt visu, Vil. Ne tikai bruņas Joreks tikpat labi var izgatavot sīkas, smalkas lietiņas… — Lira pastāstīja par mazo skārda kārbiņu, ko Joreks viņai bija pagatavojis kukaiņa-spiega ieslodzīšanai. Bet kur viņš ir?
- Pavisam tuvu. Viņš būtu nācis, kad es saucu, bet acīmredzot cīnījās… Un Baltamoss! Ak, viņš noteikti bija pavisam pārbijies…
-Kas?
Vils īsi paskaidroja, kaunā sasarkušiem vaigiem eņģelis varbūt tā jutās.
- Bet vairāk par viņu es tev pastāstīšu vēlāk, zēns teica. Tas ir ļoti dīvaini… Baltamoss man daudz ko pastāstīja, un domāju, ka es sapratu… Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un berzēja acis.
- Tev būs man jāizstāsta viss, Lira stingri piekodināja. Viss, ko tu darīji, kopš viņa mani notvēra. Ak, Vil, vai tu vēl asiņo? Tava nabaga roka…
- Nē. Mans tēvs to sadziedēja. Brūce atvērās, kad es situ zeltainajam pērtiķim, bet tagad ir labāk. Viņš man iedeva kādu ziedi, ko bija pagatavojis…
- Tu atradi tēvu?
- Tieši tā, kalnos, tajā naktī…
Vils ļāva, lai viņa iztīra brūci un uzliek tai svaigu ziedi no mazās raga kārbiņas, tikmēr stāstīdams šo to no notikušā: par cīņu ar svešinieku; par viņu abu atklājumu sekundi pirms tam, kad raganas bulta trāpīja mājā; par satikšanos ar eņģeļiem; par ceļojumu uz alu un sastapšanos ar Joreku.
- Notiek kaut kas tāds, bet es guļu, meitene brīnījās. Zini, man šķiet: viņa pret mani izturējās laipni, Vil… es domāju, viņa bija… nedomāju, ka viņa jelkad būtu gribējusi man darīt pāri… viņa ir darījusi ļoti nelāgas lietas, bet…
Lira berzēja acis.
-Ak, bet mans sapnis, Vil, nevaru ne izstāstīt, cik tas bija savāds! Es it kā lasīju aletiometru; skaidrība un izpratne bija tik dziļa, ka tai nevarēja saskatīt galu viss līdz beigām bija skaidrs.
Tas bija… Atceries, es tev stāstīju par savu draugu Rodžeru, kā Gobleri viņu noķēra un es mēģināju viņu glābt, bet iznāca aplam un lords Ezriels viņu nogalināja?
Nu, es redzēju viņu. Savā sapnī es viņu atkal redzēju, tikai Rodžers bija miris, viņš bija velis un it kā maja man, kaut ko sauca, tikai es nevarēju sadzirdēt. Viņš negribēja, lai es nomirtu, tas nebija tā. Rodžers gribēja ar mani runāt.
Un… Tā biju es, es viņu turp aizvedu, uz Svalbāru, kur Rodžeru nogalināja, un tā ir mana vaina, ka viņš ir miris. Es atcerējos, kā mēs Džordanas koledžā mēdzām spēlēties, Rodžers un es, uz jumta, un pa visu pilsētu, tirgos, pie upes un māla bedrēs… Es, Rodžers un visi pārējie… Un es devos uz Bolvangaru, lai droši nogādātu viņu mājās, taču visu padarīju tikai ļaunāku, un, ja es neatvainošos, tad nebūs labi, viss būs vienkārši tukša laika šķiešana. Es grasos to darīt saproti, Vil? Es došos uz Nāves zemi un Rodžeru sameklēšu, un… un teikšu: "Piedod!" Man vienalga, kas notiks pēc tam. Tad mēs varam… Es varu… Tam nav nekādās nozīmes, kas būs pēc tam.
Vils sacīja: Tā vieta, kur uzturas mirušie. Vai tā ir tāda pasaule, kas līdzinās šai, līdzīga manējai, tavējai vai kādai no citām pasaulēm? Vai tā ir tāda pasaule, kurā es varu iekļūt ar naža palīdzību?
Lira pacēla galvu, šīs idejas satriekta.
- Tu varētu pajautāt, viņš turpināja. Izdari to tūlīt. Pajautā, kur šī pasaule atrodas un kā mums tur nokļūt.
Meitene pārliecās pār aletiometru, saberzēja acis un atkal neatraudamas skatījās, pirkstiem veikli kustoties. Pēc minūtes viņa bija saņēmusi atbildi.
— Jā, Lira teica, taču tā ir savāda vieta, Vil… Tik savāda… Vai mēs patiesi to varētu paveikt? Vai mēs tiešām varētu doties uz Nāves zemi? Bet kura mūsu daļa turp dosies? Jo, mums mirstot, dēmoni izgaist esmu to redzējusi un mūsu ķermeņi, nu, tie vienkārši paliek kapā un satrūd, vai ne?
- Tātad jābūt vēl trešajai daļai. Citādai daļai.
- Vai zini, Lira sacīja, uzbudinājuma pilna, — es domāju: tai jābūt patiesībai! Jo es varu domāt par savu ķermeni un varu domāt par savu dēmonu tātad jābūt vēl kadai daļai, kas domā!
- Jā. Un šī daļa ir velis.
Liras acis iekvēlojās. Viņa teica: Varbūt mēs varētu Rodžera veli no turienes izdabūt. Varbūt mēs varētu viņu glābt.
- Varbūt. Mēs varētu mēģināt.
- Jā, tā mēs darīsim! meitene tūlīt iesaucās. Mēs iesim kopā! Tieši to mēs darīsim!
"Taču, ja neizdosies salabot nazi," Vils domāja, "mēs nespēsim paveikt itin neko."
Tiklīdz noskaidrojās galva un nomierinājās vēders, viņš piecēlās sēdus un sauca mazos izlūkus. Tie turpat tuvumā bija aizņemti ar kādu sīciņu aparātu.
- Kas jus esat? Vils jautāja. Un kā pusē jūs esat?
Vīrietis beidza darīt, ko bija iesācis, un aizvēra kastīti,
līdzīgu vijoles futlārim, bet tā nebija lielāka par valriekstu. Sieviete runāja pirmā.
- Mēs esam Gallivespiāni, viņa paskaidroja. Es esmu lēdija Salmekija, un mans biedrs ir kavalieris Taielijs. Mēs esam lorda Ezriela izlūki.
Viņa stāvēja uz klints trīs vai četrus soļus no Vila un Liras, skaidri saskatāma un mēnesnīcas izgaismota. Sievietes sīkā balstiņa izklausījās nevainojami skaidra un klusa, izteiksme pārliecināta. Viņa valkāja vaļīgus, no kaut kāda sudrabaina materiāla šūdinātus svārkus un zaļu blūzi bez piedurknēm, un viņas dzeloņainā pēda bija kaila, tāpat ka vīrietim. Viņa uzvalks bija līdzīgos toņos, tikai piedurknes bija garas un platās bikses sniedzās līdz puslieliem. Viņi abi izskatījās stipri, spējīgi, nesaudzīgi un lepni.