- Konsistorija tiesas karaspēks ir atkāpies, Taielijs viņiem pavēstīja. Koulteres kundze ir karaļa Ogunves rokās un ceļā pie lorda Ezriela.
- Kā jūs to zināt? jautāja Vils, stīvi uzsliedamies sēdus. Vai bijāt caur logu izlīduši atpakaļ?
- Nē. Mēs sazinājāmies caur magnetīta rezonatoru. Es ziņoju par mūsu sarunu, Taielijs pievērsās Lirai, savam komandierim lordam Rokem, un viņš piekrita, ka mums jāiet kopā ar jums pie lāča un, kad būsiet viņu satikuši, tad nāksiet kopā ar mums. Tātad mēs esam sabiedrotie, un mēs palīdzēsim jums, cik vien spēsim.
- Labi, Vils teica. Tad paēdīsim kopā. Vai jūs ēdat mūsu ēdienu?
- Paldies, jā, lēdija atbildēja.
Paņēmis dažus pēdējos žāvētos persikus un saziedējušu rupjmaizes klaipu pēdējo, kas viņam bija palicis, Vils ēdienu sadalīja visiem, lai gan spiegi, protams, neņēma daudz.
- Runājot par ūdeni nešķiet, ka šajā pasaulē tas būtu kur tuvumā, Vils teica. Vajadzēs pagaidīt, kamēr tiekam cauri, tikai tad dabūsim padzerties.
- Tādā gadījumā labāk to izdarīt drīzāk, Lira atsaucās.
Tomēr vispirms viņa izņēma aletiometru. To varēja saskatīt skaidri, nevis kā pagajušajā naktī, bet pēc ilgās gulēšanas pirksti bija kļuvuši gausi un stīvi. Viņa pajautāja, vai ielejā vēl aizvien draud kadas briesmas. Ne nāca atbilde: visi kareivji ir projām, bet ciema iedzīvotāji savās mājās; tā nu viņi gatavojās doties prom.
Tuksneša žilbinošajā gaisā starojošais logs krūma dziļajā paēnā izskatījās savāds: sulīgi zaļas augu segas kvadrātiņš, kas karājās gaisā kā glezna. Gallivespiāni gribēja uz to palūkoties un jutās pārsteigti, redzēdami, ka, skatoties no aizmugures, loga it kā nemaz nebija, un tā esamība atklājās, vienīgi apejot to no sāna.
- Ja jau esam izgājuši cauri, man vajadzēs to aizvērt, Vils sacīja.
Lira mēģināja sakniebt loga malas kopa, bet viņas pirksti tās nemaz nevarēja atrast; tāpat gāja arī spiegiem, par spīti viņu sīkajām plaukstām. Vienīgi Vils spēja nekļūdīgi sataustīt, kur tās ir, un viņš to izdarīja precīzi un ātri.
- Cik pasaulēs ar šo nazi var iekļūt? Taielijs vaicāja.
- Cik vien to ir, atbildēja Vils. Nevienam nekad nepietiks laika to noskaidrot.
Uzmetis mugursomu plecos, viņš pirmais izgāja uz meža ceļa. Spāres baudīja svaigo, valgo gaisu, kā adatas šaudīdamās saules staros. Koki virs galvas vairs nelocījās tik nevaldāmi, un gaiss bija vēss un rāms, tāpēc vēl jo satriecošāk šķita ieraudzīt starp zariem sadragāta žiroptera vraku ar afrikāņu pilota līķi, kas, sapinies sēdekļa siksnās, pa pusei karājās ārā no durvīm, un mazliet tālāk atrast pārogļojušās cepelīna atliekas sodrējaini melnas audekla skrandas, nomelnējušus statņus un cauruļvadus, sasistus stiklus un līķus: trīs pārogļojušos vīrus ar izkropļotiem locekļiem tādās pozās, it kā tie vēl arvien draudētu cīnīties.
Un tie bija tikai tie, kas bija nokrituši takas tuvumā. Augšā uz klints un tālāk starp kokiem bija vēl citi līķi un vairāk vraku. Satriekti un pieklusuši abi bērni gāja caur asiņainās izrēķināšanās vietu, kamēr pie tādiem skatiem pieradušie spiegi, lidodami uz savām spārēm, vērās apkārt aukstasinīgāk, pētīdami, kā risinājusies kauja un kurš cietis lielākus zaudējumus.
Sasnieguši ielejas augšdaļu, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes, viņi apstājās un pamatīgi padzērās ledaino ūdeni.
- Cerams, ar to meitenīti viss ir kārtībā, Vils ierunājās. Mēs nemūžam nedabūtu tevi laukā, ja viņa tevi nepamodinātu. Ema speciāli gāja pie svētā, lai dabūtu to pulveri.
- Viņai viss ir labi, teica Lira, pagājušonakt es to pajautaju aletiometram. Taču viņa domā, ka mēs esam velni. Viņa no mums ir nobijusies. Droši vien viņa vēlas, kaut nekad nebūtu tajā iesaistījusies, bet meitene ir drošībā.
Un tad nāca gara, grūta gājiena diena; Vilam tā nesagādāja raizes, bet Liru novārdzināja meitenes kajas pēc ilgā miega bija novājinātas un slābanas. Taču drīzāk viņa ļautu izraut sev mēli nekā žēlotos, cik slikti jūtas, klibodama, nerunīga un dreboša viņa turējās Vilam līdzi un neko neteica. Tikai tad, kad dienas vidū viņi apsēdās, Lira atļāvās iešņukstēties un to arī tikai brīdī, kamēr Vils bija pagājis tālāk atviegloties.
Lēdija Salmekija sacīja: Atpūties! Nogurums nav nekāds kauns.
- Bet es negribu sagādāt Vilam vilšanos! Negribu, lai viņš mani uzskata par vārguli un kavēkli.
- Tas nu ir beidzamais, ko viņš domā.
- To jūs nevarat zināt, — Lira nelaipni atteica. Jūs viņu nepazīstat labāk kā es.
- Ja dzirdu nekaunību, es to pazīstu, lēdija mierīgi sacīja. Tagad dari, kā lieku, un atpūties. Pietaupi savu enerģiju iešanai.
Lira gribēja dumpoties, bet lēdijas spožie dzeloņi saulē bija skaidri saskatāmi, tāpēc meitene neko neteica.
Lēdijas biedrs kavalieris atvēra magnetīta rezonatora futlāri, un, ziņkārei ņemot virsroku pār aizvainojumu, Lira vēroja, ko viņš darīs. Instruments izskatījās pēc īsa, no blāva, pelēcīgi melna akmens izgatavota zīmulīša uz koka statīva; kavalieris kā vijolnieks vilka pār tā galu sīku lociņu, piespiezdams pirkstus dažādiem virsmas punktiem. Šīs vietas nebija atzīmētas, tāpēc šķita, ka viņš tās aizskar uz labu laimi, bet no saspringtās sejas izteiksmes un pārliecinātajām, veiklajām kustībām Lira saprata, ka šai nodarbei ir nepieciešams tikpat daudz zināšanu un iemaņu kā viņai pazīstamajai aletiometra nolasīšanai.
Pēc vairākām minūtēm spiegs lociņu nolika un paņēma radioaustiņas, ne lielākas kā Liras mazā pirkstiņa nags, un vienu vada galu cieši aptina ap akmenim piestiprinātu tapiņu, bet otru ap otru tapiņu. Manipulējot ar abām tapiņām un ar vada savilkumu starp tām, viņš acīmredzot saņēma atbildi uz savu ziņojumu.
- Kā tas darbojas? Lira painteresējās, kad vīriņš bija beidzis.
Taielijs palūkojās meitenē, kā vērtēdams, vai viņa tiešām grib to zināt, un tad atbildēja: Jusu zinātnieki jeb, kā jūs viņus dēvējat, eksperimentējošie teologi pazīst tā saukto kvantu samezglojumu. Tas nozīmē, ka var eksistēt divas daļiņas ar kopīgām īpašībām: kas notiek ar vienu daļiņu, tas tajā pašā brīdī notiek arī ar otru neatkarīgi no tā, cik tālu viena no otras tās atrodas. Nu, un mūsu pasaulē eksistē tāds paņēmiens, kad paņem kopīgu magnetītu, samezglo visas tā daļiņas un pēc tam tās sašķeļ pa divi tā, ka abas daļas kopīgi rezonē. Šī magnetīta dublikāts atrodas pie mūsu komandiera lorda Rokes. Kad es savu lociņu spēlēju uz šī, otrs precīzi reproducē atveidotās skaņas, un tā mēs sazināmies.
Nolicis visu malā, Taielijs kaut ko pateica lēdijai. Salmekija piegāja viņam klāt, un abi pagāja nostāk, sarunādamies tik klusi, ka Lira neko nevarēja dzirdēt, kaut gan Panteleimons kļuva par pūci un pavērsa savas lielās ausis viņu virzienā.
Patlaban atgriezās Vils, un viņi devās tālāk gausāk, nekā ritēja diena; taka kļuva stāvāka, bet sniega robeža nāca tuvāk. Klinšu ielejas galā viņi atpūtās vēlreiz, jo pat Vils nomanīja, ka Lira ir gandrīz pagalam meitene stipri kliboja un viņas seja bija kļuvusi pelēka.
Ļauj, es apskatīšu tavas kajas, Vils viņu uzrunāja, -ja tās ir noberztas, es tās apsmērēšu ar ziedi.
Kājas bija pamatīgi noberztas, un Lira, aizvērusi acis un griezdama zobus, ļāva tās ieziest ar asinssūnas ziedi.
Kavalieris tikmēr nevaļīgi rosījās, bet pēc piecām minūtēm nolika rezonatoru, sacīdams: Es pavēstīju lordam Rokem, kur mēs esam, un viņi sūta šurp žiropteri, kas mūs aizvedīs, tiklīdz būsiet aprunājušies ar savu draugu.