Viņam taču galu galā bija nazis. Nogriezis plānu šķēlīti, zēns atklāja, ka gaļa ir sīksta un tikai nedaudz sālīta, tomēr tai ir laba garša. Ielicis gaļu, sērkociņus un katliņu mugursomā, viņš pārmeklēja citas teltis, bet tajās neko neatrada.
Lielāko telti Vils atstāja beidzamo.
- Vai mirušais virs ir tur? viņš jautāja gaisam.
- Jā, Baltamoss sacīja. Viņš ir noindēts.
Vils piesardzīgi soļoja apkārt uz ieeju, kas bija vērsta pret ezeru. Blakus apgāztam brezenta krēslam izstiepies gulēja vīrieša līķis. Šo cilvēku Vila pasaulē pazina ar vārdu sers Čārlzs Letroms, bet Liras pasaulē viņu sauca lords Borīls. Šis cilvēks bija nozadzis Liras aletiometru, savukārt zādzība aizveda Viļu pie brīnumnaža. Sers Čārlzs bija bijis glums, negodīgs un varens, un nu viņš bija pagalam. Vīrieša seja bija nejauki izķēmota, un Vils nevēlējās uz to skatīties, bet, iemetot skatienu teltī, bija redzams, ka tajā ir papilnam zogamu mantu, tāpēc viņš pārkāpa pāri līķim, lai palūkotos vērīgāk.
Vila tēvs, kareivis un pētnieks, būtu skaidri zinājis, kas ņemams. Vilam vajadzēja paļauties uz labu laimi. Viņš paņēma mazu lupu tērauda ietvarā, jo to varēja izmantot ugunskura iekurināšanai, lai taupītu sērkociņus; izturīgas auklas rituli; leģēta metāla ūdens blašķi, daudz vieglāku par viņa kazādas blašķi; mazu skarda krūzīti; mazu tālskatīti; papīrā ietītu zelta monētu rullīti īkšķa lielumā; aptieciņu; ūdens attīrīšanas tabletes; kafijas paciņu; trīs paciņas kaltētu, presētu augļu; auzu biskvītu kulīti; sešus gabaliņus "Kendala" piparmētru kūkas; paciņu makšķeraķu un neilona auklu; visbeidzot piezīmju blociņu, pāris zīmuļu un mazu elektrisko kabatas lukturīti.
Viņš to visu iesaiņoja mugursomā, nogrieza vēl vienu gaļas šķēli, piepildīja ar to savu vēderu, pēc tam ar ezera ūdeni savu blašķi un jautāja Baltamosam:
- Vai tu domā, ka man vajadzīgs vēl kaut kas?
- Tev noderētu mazliet saprāta, nāca atbilde. Tādas spējas, lai tu spētu atšķirt gudrību, spējas, kas tevi noskaņotu cienīt to un tai pakļauties.
- Vai tu esi gudrs?
- Daudz gudrāks par tevi.
- Nu redzi, es to nevaru pateikt. Vai tu esi vīrietis? Tu izklausies pēc vīrieša.
- Baručs bija vīrietis. Es ne. Tagad viņš ir eņģelisks.
- Tātad… Vils pārstāja darīt to, ko darīja, tas ir, kārtot mugursomu tā, lai smagākie priekšmeti atrastos apakšā, un pūlējās saskatīt eņģeli. Nekas nebija redzams. Tātad viņš bija vīrietis, zēns turpināja, un pēc tam… Vai cilvēki pēc nāves top par eņģeļiem? Vai tā notiek?
- Ne vienmēr. Lielākoties ne… Tas notiek ļoti reti.
- Kad Baručs dzīvoja?
-Apmēram pirms četrtūkstoš gadiem. Es esmu daudz vecāks.
- Vai viņš dzīvoja manā pasaulē? Vai Liras? Vai arī šajā?
- Tavējā. Tomēr pasauļu daudzums nav saskaitāms. Tu to zini.
- Bet kā cilvēki kļūst par eņģeļiem?
- Kāda ir šīs metafiziskās apceres jēga?
- Es vienkārši gribu zināt.
- Labāk pievērsies savam uzdevumam. Tu esi aplaupījis šo mirušo viru, tev ir visas tās mantiņas, kas vajadzīgas, lai turētos pie dzīvības. Vai tagad mēs varam doties tālāk?
- Tad, kad zināšu, pa kuru ceļu iet.
- Lai pa kuru ceļu mēs dotos, Baručs mūs atradīs.
- Tātad viņš mūs atradīs arī tad, ja paliksim šeit. Man vēl šis tas ir darāms.
Apsēdies vietā, no kuras nevarēja redzēja sera Čārlza līķi, Vils apēda trīs gabaliņus "Kendala" piparmētru kūkas. Bija apbrīnojami, kā barojošais uzturs viņu spirdzināja un deva spēku. Tad viņš atkal paskatījās uz aletiometru. Visas trīsdesmit sešas mazās bildītes uz ziloņkaula bija uzgleznotas nevainojami precīzi: nebija šaubu, ka šis ir mazs bērns, šī ir lelle, šis maizes klaips un tā tālāk. Neskaidrs palika tikai tas, ko bildītes nozīmē.
- Kā Lira to nolasīja? viņš jautāja Baltamosam.
- Pilnīgi iespējams, ka viņa visu sagudroja. Tie, kuri šo instrumentu lieto, ir to pētījuši vairakus gadus, un pat tad viņi zīmes var saprast tikai ar daudzu rokasgrāmatu palīdzību.
- Lira to neizfantazēja. Viņa patiešām nolasīja. Viņa man stāstīja tādas lietas, ko citādi nekad nebūtu varējusi zināt.
- Tādā gadījumā tas arī man ir noslēpums, varu to apliecināt, eņģelis teica.
Skatīdamies uz aletiometru, Vils atcerējās, ko Lira bija stāstījusi par tā nolasīšanu kaut ko par noskaņojumu, kādā viņai jāatrodas, lai tas darbotos. Tas savukārt viņam bija palīdzējis izjust sudraba asmens asumu.
Ziņkāres pārņemts, Vils izņēma nazi un izgrieza sev priekša mazu lodziņu. Caur to viņš neredzēja neko, izņemot zilu gaisu, taču lejā, tāltalu, pletās koku un lauku ainava viņa pasaule. Tur nebija nekādu šaubu.
Tātad kalni šajā pasaulē neatbilda kalniem viņējā. Vils aiztaisīja logu, pirmo reizi izmantodams kreiso roku. Kāds prieks, ka viņš atkal spēja to lietot!
Ja pasauļu ir neskaitāmi daudz, kāpēc nazis paver logu tikai starp šo un viņa pasauli?
Droši vien tas varētu izgriezt logu uz jebkuru no tām.
Viņš atkal pacēla nazi, ļaudams domai plūst pa pašu asmens galiņu, kā Džakomo Paradizi bija mācījis, līdz apziņa ieperinājās starp metāla atomiem un viņš sajuta ik sīkāko šķērsli un gaisa ņirboņu.
Tā vietā, lai grieztu uzreiz līdz ar pirmo mazāko pretestību, kā Vils parasti bija darījis, viņš ļāva nazim slīdēt uz nākamo un nākamo šķērsli. Tas bija tikpat kā vilkt pa valdziņu rindu, uzspiežot tik maigi, lai neviens no tiem netiktu bojāts.
— Ko tu dari? gaisā ierunājās balss, novēršot viņu no šīs nodarbes.
- Pētu, Vils atteica. Stāvi klusu un turies nost no ceļa. Ja pienāksi tuvāk, varu tev iegriezt, un, ja nevaru tevi saskatīt, tad nevaru no tā izsargāties.
Baltamoss izdvesa skaņu, pauzdams klusu neapmierinātību. Vils atkal snaikstīja nazi, sajuzdams tos pašus sīkos traucēkļus un kavēkļus. To bija daudz vairāk, nekā viņš bija domājis. Un viņš tos iztaustīja, nejuzdams vajadzību nekavējoties pārgriezt, viņš juta, ka tiem ir atšķirīga kvalitāte: šis te bija ciets un noteikts, šis mākoņains, trešais bija gludens, bet ceturtais trausls un vārīgs…
Bet starp tiem visiem daži bija tādi, kas Vilam šķita vieglāk sajūtami, un, jau zinādams atbildi, viņš pārliecinādamies grieza atkal viņa paša pasaule.
Vils to aizvēra un, taustīdams ar naža galu, meklēja citas kvalitātes izcilni. Atradis vienu elastīgu un izturīgu, viņš ļāva nazim slīdēt tam cauri.
Un jā! Pa logu ieraudzītā pasaule nebija viņējā: tās grunts bija blīvāka, un ainavā bija nevis zaļi lauki un dzīvžogi, bet tuksnesis ar paugurainām kāpām.
Viņš aizvēra šo logu un atvēra nākamo: dūmu pilns gaiss virs industriālas lielpilsētas un īdzīgu strādnieku rinda, kas smagā gaitā soļoja uz fabriku.
Vils aizvēra arī šo un atgriezās, juzdamies nedaudz apreibis. Viņš pirmoreiz izjuta kaut ko no naža patiesā spēka un ļoti rūpīgi novietoja to sev priekšā uz akmens.
- Vai grasies te palikt visu dienu? pukojās Baltamoss.
- Es domāju. Var viegli pārvietoties no vienas pasaules uz citu, ja to gruntis atrodas vienā vietā. Varbūt tādas vietas ir, un varbūt tieši tur notiek daudz izgriešanos cauri… Un jāzina, kā ar naža smaili sataustīt savu pasauli, citādi vari vairs nekad nenokļūt atpakaļ. Tu būsi pazudis uz visiem laikiem.