- Jā, viņš teica, precīzi atbildēdams uz jautājumu un nebilzdams neko vairāk.
Saprazdama, ko viņš domā, Lira lūdza: Ak, bet vai tu to darīsi, Jorek? Tu neticēsi, cik tas ir svarīgi: ja mēs nazi nevarēsim salabot, tad varam nokļūt bezizejas stāvoklī, un ne mēs vien…
- Man tas nazis nepatīk, Joreks teica. Es baidos no tā, ko tas var nodarīt. Nekad neesmu redzējis neko tik bīstamu. Visnāvējošākās kaujas mašīnas salīdzinājumā ar šo nazi ir niecīgas rotaļlietas; ļaunumam, ko tas spēj nodarīt, nav robežu. Būtu bezgala labāk, ja tas nekad nebūtu izgatavots.
- Bet ar to… Vils iesāka.
Neļaudams viņam pabeigt, Joreks turpināja pats: Ar nazi tu vari darīt dīvainas lietas. Bet tu nezini, ko tas dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Bet arī pašam nazim ir nolūki.
- Kā tas var būt? Vils jautāja.
- Instrumenta nolūki ir tas, ko tas dara. Āmurs grib sist, skrūvspīles cieši turēt, svira grib celt. Tie ir nolūki, kuriem viņi ir pagatavoti. Bet dažkārt instrumentam var būt citi pielietojumi, par kuriem tu nezini. Dažreiz, darīdams to, ko esi nodomājis tu, tu izdari ari to, kas atbilst naža nolūkiem, pats to nezinadams. Vai tu vari saskatīt šī naža asāko malu?
- Nē, Vils atzinās, jo tā bija taisnība: šīs malas biezums sašaurinājās un tā kjuva tik plāna, ka acs to nevarēja uztvert.
- Kā tad tu vari zināt visu, ko nazis dara?
- Nevaru. Bet man tomēr tas jālieto un jādara, ko spēju, lai palīdzētu piepildīties labajam. Nedarīdams neko, es būšu nederīgāks par nederīgu. Es grēkošu.
Lira uzmanīgi sekoja sarunai un, redzēdama, ka Joreks tomēr nevēlas salabot nazi, sacīja:
- Jorek, tu zini, cik tie Bolvangaras ļaudis bija ļauni. Ja mēs nevarēsim uzvarēt, viņi tā turpinās mūžīgi. Turklāt, ja naža nebūs mums, viņi paši varētu to iegūt. Mēs par nazi neko nezinājām, kad es tevi pirmoreiz satiku, Jorek, un arī neviens cits nezināja, bet nu, kad mēs to zinām un esam nazi dabūjuši sev, mēs nevaram vienkārši pateikt nē. Tas būtu gļēvi, turklāt aplami, tikpat kā mēs to atdotu viņiem, teikdami: "Lietojiet vien, mēs jūs nekavēsim." Labi, mēs nezinām, ko nazis dara, bet es taču to varu pavaicāt aletiometram, vai ne? Tad mēs zināsim. Un mēs varēsim domāt par to pareizi, nevis tikai izteikt minējumus un baidīties.
Vils negribēja minēt savu personīgo, neatliekamāko iemeslu: ja nazis netiktu salabots, viņš nekad nenokļūtu mājās, vairs nekad neredzētu savu māti; viņa nekad neuzzinātu, kas noticis, un domātu, ka viņš viņu pametis tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs. Tieši nazis bija atbildīgs par to, ka viņi abi bija māti atstājuši. Vilam tas jāizmanto, lai atgrieztos pie viņas, citādi viņš sev nemūžam nepiedos.
Joreks ilgi neteica ne vārda un, pagriezis galvu, skatījās tumsā. Tad viņš lēni pieslējās kājās, cēlā gaitā piesoļoja pie alas izejas un lūkojās zvaigznēs: dažas bija tās pašas, ko viņš pazina ari ziemeļos, bet dažas viņam bija svešas.
Aiz muguras Lira uz uguns apgrozīja gaļu, un Vils aplūkoja, kā dzīst viņa ievainojumi. Taielijs un Salmekija klusi sēdēja uz savas klintsradzes.
Tad Joreks pagriezās.
- Ļoti labi, es to darīšu ar vienu nosacījumu, viņš teica. Kaut arī jūtu, ka tā ir kļūda. Maniem ļaudīm nav ne dievu, ne veļu vai dēmonu. Mēs dzīvojam un mirstam tas ir viss. Cilvēku darīšanas mums nenes neko citu kā bēdas un nemieru, bet mums ir valoda, mēs karojam un lietojam ieročus; varbūt mums jānostājas kāda pusē. Tomēr pilnīgas zināšanas ir labākas nekā puszināšanas. Lira, nolasi savu instrumentu. Uzzini to, ko vaicā. Ja tu pēc tam to vēl gribēsi, es nazi salabošu.
Lira nekavējoties izņēma aletiometru un pievirzījās tuvāk ugunij, lai varētu saskatīt tā skalu. Šaudīgajā gaismā bija grūti to redzēt, tāpēc nolasīšana aizņēma ilgāku laiku nekā parasti. Kad Lira samirkšķināja acis, nopūtās un izgāja no transa, viņas seja izskatījās satraukta.
—Nebiju domājusi, ka tas ir tik mulsinoši, meitene atzinās. Tas man daudz ko pavēstīja. Es domāju, ka man tas ir skaidrs. Es tā domāju. Vispirms tas vēstīja par līdzsvaru. Tas pauda, ka nazis varot būt gan bīstams, gan arī darīt labu, bet šī robeža atrodoties tik vieglā, tik smalkā līdzsvarā, ka mazākā doma vai vēlme to varot novirzīt uz vienu vai otru pusi… Un tas nozīmēja tevi, Vil, tas nozīmēja to, ko tu vēlies vai domā, tikai aletiometrs nepateica, kāda doma būtu laba un kāda slikta.
Tad… tas sacīja "jā", viņa teica, pazibinādama acis uz spiegiem. Tas sacīja: "Jā, dariet to, salabojiet nazi."
Joreks uz viņu nosvērti palūkojās un tad vienu reizi palocīja galvu.
Taielijs un Salmekija nokāpa zemē, lai paskatītos tuvāk, un Lira jautāja: Vai tev nevajag vairāk kurināmā, Jorek? Esmu pārliecināta, ka mēs ar Viļu varētu aiziet un kaut cik atnest.
Vils saprata viņas nodomu: prom no spiegiem viņi varētu parunāt.
Joreks teica: — Lejpus pirmās atradzes uz takas aug krūms ar sveķainu koksni. Atnesiet no tā, cik daudz varat.
Lira uzreiz pielēca kājās, un Vils devās viņai līdzi.
Mēness spoži apspīdēja pēdu nospiedumu taciņu sniegā, gaiss bija dzeldējoši auksts. Abi bērni jutās jestri, cerību pilni un ņipri. Viņi nesarunājās, kamēr nebija labu gabalu no alas.
- Ko vēl tas vēstīja? Vils vaicāja.
- Aletiometrs teica dažas lietas, ko es nesapratu un nesaprotu vēl tagad. Tas teica, ka nazis nozīmētu Putekļu nāvi, bet tad atkal, ka tas esot vienīgais veids, kā paturēt Putekļus pie dzīvības. Es to nesapratu, Vil. Aletiometrs pauda, ka tas esot bīstami, tas visu laiku to atkārtoja. Tas teica ja mēs… tu saproti… ko es domāju…
- Ja mēs dodamies uz Nāves zemi…
- Jā… ja mēs to darām… aletiometrs teica, ka mēs varētu nekad vairs neatgriezties, Vil. Mēs varētu tur neizdzīvot.
Vils neko neatbildēja, un nu viņi gāja mierīgāk, lūkodamies pēc Joreka pieminētā krūma, un klusēdami domāja, kā rīkoties tālāk.
- Mums tomēr jāiet, viņš teica, vai ne?
- Es nezinu.
- Es domāju, tagad mēs zinām. Tev jārunā ar Rodžeru, un man ar manu tēvu. Mums jāiet.
- Esmu nobijusies, Lira teica.
Viņš zināja, ka viņa nevienam citam neatzītos.
- Vai aletiometrs teica, kas notiktu, ja mēs neietu? Vils jautāja.
- Viens vienīgs tukšums. Tukšums. Es patiešām to nesaprotu, Vil. Bet domāju: tas nozīmē, ka mums tomēr jāmēģina glābt Rodžeru, pat ja tas ir bīstami. Tikai tas nebūs tā kā toreiz, kad es viņu glābu no Bolvangaras; patiešām nesaprotu, ko es toreiz darīju, vienkārši devos prom un man paveicās. Gribu teikt tur bija visādi citi ļaudis, kas palīdzēja, piemēram, ģiptieši un raganas. Tur, kur mums jāiet tagad, nebūs neviena palīga. Un cik varu saprast… Savā sapnī es redzēju… Tā vieta bija… Tā bija nelāgāka par Bolvangaru. Tieši no tā es baidos.
- Tas, no kā baidos es, pēc minūtes ierunājās Vils, viņā nemaz neskatīdamies, ir iestrēgt kaut kur un vairs nekad neredzēt māti.
No nekurienes zēnam atausa atmiņas: viņš bija pavisam mazs, vēl ne par ko neraizējās, un nu viņš saslima. Visu cauru nakti tā šķita māte tumsā bija sēdējusi pie viņa gultas, dziedādama šūpuļdziesmas un stāstīdama stāstus, un, kamēr skanēja viņas mīļā balss, Vils saprata, ka atrodas drošībā. Viņš nespēja tagad viņu pamest. Viņš nevarēja! Viņš māti pieskatītu visu savu mūžu, ja to vajadzētu.
Un Lira, it kā zinādama, par ko Vils domā, sirsnīgi teica:
- Jā, taisnība, tas būtu briesmīgi… Zini, par manu māti es nekad neesmu aptvērusi… Es vienkārši augu savā nodabā, patiešām; es pat neatminos, ka mani kāds būtu turējis klēpi vai apmīļojis; bijām tikai mēs divi ar Panu, cik vien tālu varu atcerēties… Neatminos, ka ar mani kopā būtu bijusi Lonsdeilas kundze; viņa bija ekonome Džordanas koledžā un tikai pārbaudīja, vai es esmu tīra tas bija viss, par ko viņa domāja; ak un manieres… Bet tajā alā, Vil, es pa īstam jutu… ak, tas ir savādi, Vil, es zinu, ka viņa ir darījusi briesmu lietas, bet es pa īstam jutu, ka viņa mani mīl un aprūpē… Viņa laikam domāja, ka es grasos mirt, visu laiku būdama aizmigusi, jādomā, es varēju saķert kādu slimību -, bet viņa nerimās mani pieskatīt. Un es atceros, ka vienreiz vai divreiz pamodos, un viņa mani turēja savās rokās… Es to tiešām atceros, esmu pārliecināta… Tā es rīkotos viņas vietā, ja man būtu bērns.