Tātad Lira nezināja, kāpēc visu šo laiku bija gulējusi. Vai viņam būtu tas jāpasaka un jāapgāna šīs atmiņas, kaut arī tās bija neīstas? Nē, protams, to viņš nedarīs.
— Vai tas ir tas krūms? Lira rādīja.
Mēnesnīca bija pietiekami spoža, lai būtu redzama ik lapiņa. Vils noknieba zariņu, un uz viņa pirkstiem palika spēcīga priežu sveķu smarža.
- Un tiem mazajiem spiegiem mēs nesacīsim itin neko, Lira piebilda.
Savākuši pilnas rokas ar krūma zariem, viņi gāja atpakaļ uz alu.
15 Kalve
IEDAMS STARP ELLES UGUNĪM, ES BAUDĪJU GARĪGUS PRIEKUS.
VILJAMS BLEIKS
Gallivespiāni tobrīd runāja par nazi. Apšaubīdami ar Joreku Bērnisonu salīgto mieru, viņi uzrāpās atpakaļ uz savas klintsradzes, lai būtu tālāk no acīm; liesmu sprakšķiem ņemoties spēkā un ugunskura rūkoņai pildot gaisu, Taielijs teica: Mēs ne brīdi nedrīkstam viņu izlaist no acīm. Tiklīdz nazis būs salabots, mums jāturas tuvāk viens otram nekā pašu ēnām.
- Viņš ir par daudz modrs. Viņš visur mūs ar skatienu meklē, Salmekija teica. Meitene ir paļāvīgāka. Domāju, mes varētu viņu dabūt savā pusē. Viņa ir naiva un viegli pieķeras. Mēs varētu mēģināt viņu iespaidot. Man šķiet, mums tā jādara, Taielij.
- Bet viņam ir nazis. Viņš ir tas, kurš to var izmantot.
- Bez meitenes viņš nekur neies.
- Bet Lirai jāseko viņam, ja viņam ir nazis. Es domāju, ka, līdzko ierocis būs salabots, viņi to izmantos, lai aizmuktu uz citu pasauli un tā tiktu prom no mums. Vai redzēji, kā viņš atturēja meiteni no runāšanas, kad viņa gribēja vēl kaut ko teikt? Viņiem ir kāds slepens mērķis, un tas stipri atšķiras no tā, ko vēlamies mēs.
- Tad jau redzēsim. Bet man šķiet, Taielij, ka tev taisnība. Mums par katru cenu jāuzturas zēna tuvumā.
Abi ar zināmu skepticismu vēroja, kā Joreks Bērnisons savā improvizētajā darbnīcā izkārto instrumentus.
Varenie strādnieki lorda Ezriela cietoksnim piederīgajās ieroču fabrikās ar savām domnas krāsnīm un velmētavām, savām kalvēm un hidrauliskajām presēm būtu zobojušies par atklāto ugunskuru, akmens āmuru un par Joreka bruņu gabalu laktas vietā. Tomēr lācis bija uzņēmies šo uzdevumu, un viņa noteiktajās kustībās mazie spiegi saka saskatīt zināmu kvalitati, tāpēc viņu nicība noplaka.
Kad ar zariem rokās ienāca Vils un Lira, Joreks norīkoja, lai viņi tos uzmanīgi ieliek ugunī. Viņš aplūkoja katru zaru, grozīdams tos no vienas puses uz otru, un tad lika Vilam un Lirai tos novietot kada konkrētā leņķī vai arī daļu nolauzt un nolikt malā. Iznākums bija ārkārtīgi spēcīgi liesmojošs ugunskurs, kura visa enerģija koncentrējās vienā pusē.
Tikmēr ala bija kļuvis ļoti silts. Joreks turpināja kraut ugunskuru un vēl divas reizes lika bērniem doties ceļā pa taku, lai kurināmā pietiktu līdz galam.
Tad lācis, apvērsis otrādi mazu akmentiņu uz grīdas, lika bērniem sameklet vēl tādus pašus, teikdams, ka šie akmeņi siltumā izdalot gāzi, kas ieskauj asmeni un neļauj pie tā pieplūst gaisam, karstam metālam nonākot saskarē ar gaisu, tas to nedaudz absorbētu un nebūtu tik stiprs.
Lira ķērās pie meklešanas, un ar pūčacainā Panteleimona palīdzību drīz vien viņai rokā bija kāds ducis vai vairāk akmeņu. Joreks paskaidroja, kā un kur tos izvietot, un precīzi parādīja, kā ar lapotu zaru izraisīt vilkmi, kas nodrošinātu vienmērīgu gaisa plūsmu pār apstrādājamo gabalu.
Vilam Joreks uzdeva gādāt par ugunskuru un vairākas minūtes viņu mācīja, lai būtu drošs, ka zēns sapratis tā pielietojuma principus. Ļoti daudz kas bija atkarīgs no precīza zaru izvietojuma, un Joreks nevarēja ik reizes pārtraukt darbu, lai zēnu koriģētu: Vilam vajadzēja saprast un tad darīt visu, kā pienākas.
Turklāt nevarēja gaidīt, ka nazis pēc salabošanas izskatīsies tieši tāpat. Tas būs īsāks, jo katrai asmens sekcijai mazliet pārklāsies nākamā, lai tas varētu sakalt kopā, un, neraugoties uz akmens gāzi, virsma mazliet oksidēsies, tāpēc kaut kas no krāsu rotaļas tiks zaudēts, un nebija šaubu, ka spals apdegs. Taču asmenim vajadzēja būt tikpat asam un darboties.
Tādēļ Vils vēroja, kā sveķainajos zaros rūc liesmas, un, nenolaizdams skatienu un apsvilinādams rokas, regulēja ik svaigā zara stāvokli, kamēr siltums fokusējās tā, kā Joreks to vēlējās.
Tikmēr pats Joreks slīpēja un kala dūres lieluma akmeni, vairākus izbrāķēdams, līdz atrada vienu īstajā svarā. Ar smagiem zvēlieniem viņš to veidoja un gludināja, tālab dūmu smakai pievienojās sašķaidītu akmeņu smārds tas dvakoja pēc kordīta un nonāca abu no augšas vērojošo spiegu nāsīs. Aktīvi piedalījās pat Panteleimons, kļūdams par vārnu, lai, plivinādams spārnus, varētu likt ugunij degt straujāk.
Galu galā āmurs pieņēma tādu formu, kāda Jorekam bija pa prātam. Viņš novietoja pirmos divus brīnumnaža asmens fragmentus starp degošajām malkas šķilām pašā ugunskura vidū un lika Lirai vēdināt tiem virsū akmens gāzi. Lācis skatījās, viņa garo, balto purnu apspīdēja uguns blāzma, un Vils redzēja, ka metāla virsma sāk kvēlot, vispirms kļūstot sarkana, pēc tam — dzeltena, tad balta.
Joreks cieši vēroja, turēdams ķepu gatavībā, lai izkamptu gabalus no uguns. Pēc dažiem mirkļiem metāls atkal mainījās tā virsma kļuva spoža un vizoša, un no tās augšup sprāga raķetēm līdzīgas dzirksteles.
Tad Joreks sarosījās. Viņa labā ķetna šāvās ugunī, satverot vispirms vienu naža gabalu, pēc tam otru, un, turēdams tos starp savu masivo ķetnu nagu galiem, viņš gabalus nolika uz dzelzs plātnes, kas bija viņa bruņu aizmugures plāksne. Vils varēja saost svilstošu nagu smaku, bet Joreks to neņēma vērā un, kustēdamies neparastā ātrumā, regulēja leņķi, kādā gabaliem jāpārklājas; pēc tam, pacēlis kreiso ķepu, viņš zvēla ar akmens āmuru.
Zem smagā sitiena naža gals uz akmens palēcās. Vils nodomāja, ka visa viņa atlikusī dzīve ir atkarīga no tā, kas notiek šajā plānajā metāla trijstūrītī, šajā smailē, kas meklē atomos spraugas, un katrs viņa nervs ietrīsējās, sajūtot ikvienas liesmu mēles noplaiksnīšanos un ikviena atoma atslābināšanos metāla kristāliskajā režģī. Pirms tas sākās, Vils bija domājis, ka uz akmeni var iedarboties tikai visaptveroša kurtuve, ka vajadzīgi vissmalkākie instrumenti un iekārtas, bet nu viņš redzēja šos smalkos instrumentus un arī to, ka Joreks meistarīgi ir konstruējis labāko kurtuvi, kāda vien iespējama.
Joreks caur svirpstošo skaņu rēca: Domās turi to nekustīgu! Tev arī jākaļ! Tas ir tikpat lielā mērā tavs uzdevums kā mans!
Vils juta, ka visa viņa būtība sadreb zem akmens āmura belzieniem lāča dūrē. Bija sasilis arī otrs asmens gabals, un Liras lapotais zars vēdīja uz to karsto gāzi, lai abi posmi peldētu tās plūsmā un tiem netiktu klāt dzelzi postošais gaiss. Vils to visu juta un juta arī to, ka metāla atomi lūzuma vietā gulstas cits pie cita, atkal veidodami jaunus kristālus, nostiprinādamies un iztaisnodamies neredzamajā režģī, lai savienojums iznāktu labs.