Šķautne! Joreks rēca. Turi šķautni vienā līnijā!
Viņš bija gribējis teikt "savās domās", un Vils nekavējoties to darīja, detalizēti sajuzdams izciļņus un pēc tam ikreiz atvieglojumu, šķautnēm nevainojami sakrītot. Tad savienojums bija gatavs un Joreks pievērsās nākamajam gabalam.
Jaunu akmeni! viņš uzsauca Lirai, un meitene nometa pirmo akmeni malā un nolika vietā sildīties nākamo.
Pārbaudījis kurināmo, Vils pārlauza zaru uz pusēm, lai labāk varētu virzīt liesmas, un Joreks vēlreiz sāka darboties ar āmuru. Vils juta, ka viņa uzdevumam pievienojas vēl viena sarežģītības pakāpe, jo katru jauno gabalu vajadzēja turēt precīzā saistījumā ar abiem iepriekšējiem, un zēns saprata, ka, tikai darot to rūpīgi, viņš var Jorekam palīdzēt salabot nazi.
Tā darbs turpinājās. Vilam nebija jausmas, cik ilgs laiks jau pagājis; savukārt Lirai sāpēja rokas, asaroja acis, āda apsvila un apsārta un nogurumā sāpēja visi kauli, tomēr viņa novietoja katru akmeni tā, kā Joreks to vēlēja, un nogurušais Panteleimons pagaidām vēl bez lielas piepūles plivināja spārnus pār liesmām.
Kad pienāca laiks beidzamajam savienojumam, Vilam džinkstēja galva un no garīgā sasprindzinājumā viņš bija tik noguris, ka gandrīz nespēja ielikt ugunskurā nākamo zaru. Viņam bija jāizprot katrs savienojums, citādi nazis neturētos kopā, un, nonākot līdz vissarežģītākajam, beidzamajam savienojumam, vajadzēja jau gandrīz pabeigto asmeni piestiprināt mazajam, pie spala palikušajam gabaliņam: ja viņš nespētu pilnīgi apzinīgi to noturēt saistījumā ar visiem pārējiem, nazis vienkārši izjuktu, it kā Joreks nemaz nebūtu sācis šo darbu.
To juta arī lācis un ieturēja pauzi, tikai pēc tās sākdams karsēt pēdējo asmens gabalu. Joreks paskatījās uz Viļu, un viņa acīs zēns nespēja saskatīt neko, tikai neizdibināmi melnu mirdzumu. Tomēr viņš saprata: šis bija darbs, turklāt grūts, bet tajā viņi visi bija vienlīdzīgi.
Ar to Vilam pietika, tāpēc viņš atkal pievērsās ugunskuram un raidīja savu iztēli uz salauzto spala galu, sasprindzis beidzamajam un grūtākajam darba posmam.
Tā Vils, Joreks un Lira kala nazi, un zēns nezināja, cik ilgi tas jau turpinās. Un, kad Joreks pēdējo reizi sita ar āmuru un Vils sajuta beidzamo miniatūro atomu sakārtošanos, lūzuma vietā tiem savienojoties, viņš noslīga uz alas grīdas, ļaudamies nogurumam. Lira blakus bija tādā pašā stāvoklī: viņas acis bija stiklainas un apsarkušas, mati sodrēju un dūmu pilni, un Jorekam pašam bija smaga galva un vairākās vietās apsvilusi vilna pār biezo, krēmbalto kažoku stiepās tumšas pelnu svītras.
Taielijs un Salmekija bija gulējuši pa kārtai, vienam visu laiku paliekot nomodā. Tagad nomodā bija viņa un kavalieris gulēja, bet, asmenim atdziestot un pārtopot no sarkana pelēkā un beidzot sudrabainā, Salmekija partneri pamodināja, uzlikdama plaukstu viņa plecam. Taielijs uzreiz bija modrs.
Taču Vils nazi neaiztika viņš turēja delnu cieši tam līdzās -, karstums viņa rokai vēl bija par lielu. Spiegi uz klintsradzes atslābinājās, kad Joreks paaicināja Viļu:
- Iznāc ārā.
Tad lācis sacīja Lirai: Paliec tepat un neaiztiec nazi.
Lira piesēdās tuvāk laktiņai, kur nazis dzisa, un Joreks viņai lika uzturēt uguni, neļaujot ugunskuram noslāpt: vēl bija atlikusi beidzamā operācija.
Vils sekoja lielajam lācim uz tumšo kalna nogāzi. Pēc alas pekles aukstums acumirklī šķita ļoti skarbs.
- Viņiem nevajadzēja šo nazi taisīt, Joreks sacīja, kad viņi bija nogājuši kādu gabaliņu. Varbūt man nevajadzēja to labot. Esmu noraizējies, bet es nekad neraizējos pirms laika, nekad nešaubos. Tagad esmu šaubu pilns. Šaubas ir cilvēku, nevis lāču darīšana. Ja es kļūstu kā cilvēks, kaut kas ir aplami, kaut kas nav lāgā. Un es esmu to padarījis ļaunāku.
- Bet, kad pirmais lācis izgatavoja pirmo bruņu gabalu, vai tas arī nebija tikpat slikti?
Joreks klusēja. Viņi soļoja tālāk, līdz nonāca pie lielas kupenas. Joreks, tajā iegulies, valstījās gan uz vienu, gan otru pusi, raidīdams tumsā sniega vērpetes, un sāka likties, ka viņš pats ir no sniega viņš bija visa pasaules sniega iemiesojums.
Beidzis valstīties, piecēlies un enerģiski nopurinājies, Joreks, redzēdams, ka Vils vēl aizvien gaida atbildi uz savu jautājumu, teica:
- Jā, es domāju, toreiz tas varēja tā būt. Bet pirms šī pirmā bruņotā lāča citu tādu nebija. Toreiz iedibinājās paraža. Mēs pazīstam savus paradumus, tie ir stingri un nemainīgi, un mēs tiem sekojam, neko nepārveidojot. Bez paraduma lāča daba ir tikpat vāja, cik tā miesa ir neaizsargāta bez bruņām.
Es domāju, ka, salabodams šo nazi, esmu spēris soli ārpus lāča iedabas. Man šķiet, es esmu bijis tikpat ģeķīgs kā Jofurs Raknisons. Laiks rādīs. Bet es esmu nedrošs un šaubu pilns. Tagad tev jāpastāsta: kāpēc nazis salūza?
Vils ar abām plaukstām berzēja sāpošo galvu.
- Tā sieviete paskatījās uz mani, un es nodomāju, ka viņai ir tāda pati seja kā manai mātei, zēns teica, godīgi pūloties pēc iespējas precīzāk atsaukt atmiņā notikušo. Un nazis atdūrās pret kaut ko tādu, ko tas nespēja pārgriezt, un, tā kā manas domas vienlaikus dūra cauri un vilka atpakaļ, nazis salūza. Tā es domāju. Tā sieviete zināja, ko dara, esmu pārliecināts. Viņa ir ļoti slīpēta.
- Runādams par nazi, tu runā par savu māti un tēvu.
- Vai tā ir? Jā… Laikam gan.
- Ko tu ar to domā darīt?
- Nezinu.
Pēkšņi Joreks, uzklupis Vilam, ar kreiso ķepu viņu stipri iedunkāja tik stipri, ka Vils pa pusei apdullis nokrita sniegā un apmeta kūleni vēl un vēlreiz, līdz, galvai džinkstot, kādu gabaliņu pa slīpumu lejā apstājās.
Joreks leni nokāpa līdz vietai, kur Vils kārpījās, pūlēdamies piecelties, un teica: Saki patiesību!
Vilam uzmācās kārdinājums teikt: "Tu nebūtu tā darījis, ja man rokā būtu nazis." Tomēr viņš zināja, ka Joreks to zina, tāpēc to sacīt būtu nepieklājīgi un stulbi; taču tik un tā kārdinājums bija.
Zēns savaldīja mēli, kamēr bija izslējies taisni, un skatījās Jorekam tieši acīs.
- Es jau teicu, ka nezinu, viņš teica, ļoti pūlēdamies runāt mierīgi, jo neesmu skaidri apdomājis, kas ir tas, ko grasos darīt un ko tas nozīmē. Tas mani biedē. Un tas biedē arī Liru. Lai vai kā, es piekritu, tiklīdz dzirdēju, ko viņa saka.
- Un kas tas bija?
- Mēs gribam doties uz Nāves zemi un parunāt ar Liras drauga Rodžera veli. Tas ir tas zēns, ko Svalbārā nogalināja. Ja Nāves zeme tiešām eksistē, tad tur būs arī mans tēvs, un, ja mēs varam saprasties ar veļiem, tad es gribu ar viņu parunāt.
Taču manas domas dalās, tās velk mani atpakaļ, jo es gribu ari atgriezties un aprūpēt savu māti, tāpēc, ka es to spētu, un ari tāpēc, ka mans tēvs un eņģelis Baltamoss man lika doties pie lorda Ezriela un piedāvāt nazi viņam, un es domāju varbūt tikpat labi viņiem ir bijusi taisnība…
- Eņģelis aizbēga, lācis teica.
- Viņš nebija cīnītājs. Baltamoss darīja, ko varēja, un tātad viņš neko vairāk nespēja. Nejau viņš vienīgais nobijās; es arī baidos. Tāpēc man viss jāapdomā. Varbūt reizēm mēs nerīkojamies pareizi, jo nepareizais šķiet bīstamāks un mēs negribam izskatīties nobijušies, tāpēc ejam un darām nepareizi tikai tāpēc, ka tas ir bīstami. Mēs vairāk cenšamies neizskatīties nobijušies nekā pareizi spriest. Tas ir ļoti grūti. Tāpēc es tev nevaru atbildēt.