- Saprotu, lācis sacīja.
Viņi stāvēja klusēdami, un šķita, ka ļoti ilgu laiku. Jo īpaši tā likās Vilam, kurš bija slikti aizsargāts pret svelošo aukstumu. Bet Joreks sarunu vēl nebija beidzis, un Vils vēl no sitiena bija vārgs, apreibis un īsti neuzticējās savām kājām, tāpēc viņi palika uz vietas.
- Labi, esmu ielaidies daudzos kompromisos, lāču karalis teica. Varbūt, palīdzēdams jums, esmu nesis savai karalistei pilnīgu sagrāvi. Var arī būt, ka ne, varbūt šī sagrāve nāktu tik un tā, bet varbūt esmu to atturējis. Tāpēc esmu uztraucies, ka rīkojos lācim neraksturīgi, turklāt prātoju un šaubos kā cilvēks.
Un es tev pateikšu vienu lietu. Tu to jau zini, bet negribi pieņemt, tāpēc runāšu atklāti, lai tu nepieļautu kļūdu. Ja gribi, lai tev šajā uzdevumā veiktos, tu vairs nedrīksti domāt par savu māti. Šīs domas jāatliek malā. Ja tavas domas dalīsies, nazis lūzīs.
Tagad iešu atvadīties no Liras. Tev jāpagaida alā; tie abi spiegi jūs neizlaidīs no acīm, un es negribu, ka viņi noklausās, ko es ar Liru runāšu.
Vilam trūka vārdu, kaut gan sirds bija pilna. Viņš spēja tikai izteikt: Paldies, Jorek Bērnison, un tas bija viss.
Viņi ar Joreku pa nogāzi kāpa uz alu, kur plašajā apkārtnes tumsā vēl silti spīdēja ugunskura blāzma.
Joreks ķērās pie beidzamā procesa brīnumnaža remontā. Viņš to nolika starp košākajam oglēm, lidz asmens iekvēlojās, un Vils ar Liru redzēja, kā metāla dūmainajas dzīlēs savirpuļo simtiem krasu. Pienākot, viņaprāt, īstajam mirklim, Joreks lika Vilam nazi paņemt un iemest tieši ārā kupenā sadzītajā sniegā.
Rožkoka spals bija pārogļojies un apsvilis, bet Vils ar vairākām krekla kārtām aptina plaukstu un darīja, kā Joreks lika. Tvaikiem šņācot un paceļoties, viņš juta metāla atomus galīgi savienojamies kopā un saprata, ka nazis ir tikpat ass kā senāk un vissvarīgākais bezgala neparasts.
Taču tas izskatījās citāds. Tas bija īsāks un izskatījās daudz mazāk elegants, katra savienojuma vieta bija nespodri sudrabaina. Tagad nazis izskatījās neglīts tāds, kāds arī bija, savainots.
Kad nazis bija pietiekami atdzisis, viņš to ielika mugursomā un, ignorēdams spiegus, sēdēja un gaidīja, kad atgriezīsies Lira.
Joreks meiteni bija aizvedis mazliet augstāk pa nogāzi uz tadu vietu, ko nevarēja redzēt no alas, un tur ļāva viņai apsēsties savu lielo ķepu šūpulī un patvērumā. Panteleimons peles veidolā pieglaudās Liras krūtīm. Pārliecis viņai pāri galvu, Joreks piegrūda purnu meitenes apsvilušajām un nokvēpušajām plaukstām. Neteikdams ne vārda, lācis laizīdams saka tās tīrīt; viņa mēle apdegumus remdināja, un Lira jutās tādā drošībā kā nekad mūžā.
Notīrījis viņas rokas no sodrejiem un dubļiem, Joreks ierunājās. Lira juta pret savu muguru vibrējam viņa balsi.
- Lira Sudrabmēle, kas tas par plānu apmeklēt mirušos?
- Tas pie manis atnāca sapnī, Jorek. Es redzēju Rodžera veli un sapratu, ka viņš mani sauc… Tu taču atceries Rodžeru; pēc tam kad mēs no tevis aizgajām, viņu nogalināja, tā bija mana vaina — vismaz man ir tāda sajūta. Un man šķiet, ka man vienkārši ir jāpabeidz iesāktais tas ari viss. Man jāiet un jāpalūdz piedošana, un, ja spēšu, Rodžers jāglābj no turienes. Ja Vils varēs atvērt ceļu uz Nāves zemi, tad mums tas jādara.
- Varēt nav tas pats, kas vajadzēt.
- Bet, ja to vajag un tu to vari, tad nevar būt nekāda attaisnojuma.
- Kamēr tu esi dzīvs, tavs pienākums saistās ar dzīvi.
- Nē, Jorek, viņa klusi teica, musu pienākums ir turēt solījumus, vienalga, cik grūti tas nāktos. Zini, klusībā es esmu līdz nāvei nobijusies. Un es vēlos, kaut nekad nebūtu redzējusi to sapni, un vēlos, kaut Vils nebūtu iedomājies izmantot nazi, lai tur nokļūtu. Bet tā nu ir noticis, tāpēc mēs no tā nevaram atteikties.
Lira juta, ka Panteleimons nodreb, un glāstīja viņu ar savām sāpošajām plaukstām.
- Tomēr mēs nezinām, kā tur nokļūt, meitene turpināja. Un neko nezināsim, iekams nebūsim mēģinājuši. Ko tu domā darīt, Jorek?
- Es ar saviem ļaudīm atgriezīšos ziemeļos. Mēs nevaram dzīvot kalnos. Te pat sniegs ir citādāks. Biju domājis, ka varēsim te palikt, bet vieglāk ir jūrā, pat siltā. To bija vērts uzzināt. Turklāt man šķiet, ka mēs būsim vajadzīgi. Es sajūtu karu, Lira Sudrabmēle, es to saožu un saklausu. Pirms došanās uz šejieni aprunājos ar Serafīnu Pekkalu, un viņa pastāstīja, ka iešot pie lorda Fā un ģiptiešiem. Ja sāksies karš, mēs būsim vajadzīgi.
Izdzirdusi savu veco draugu vārdus, Lira uztraucās un piecēlās sēdus. Bet Joreks vēl nebija beidzis. Viņš turpināja:
- Ja jūs neatradīsiet ceļu laukā no Nāves zemes, mēs vairs netiksimies, jo man nav veļa. Mans līķis paliks uz zemes un kļūs par tās daļu. Bet, ja mēs abi ar tevi paliksim dzīvi, tu Svalbārā vienmēr būsi gaidīta un godata viešņa, un tas pats attiecas uz Viļu. Vai viņš tev stāstīja, kā mēs tikāmies?
- Nē, atbildēja Lira, — es zinu tikai to, ka tas noticis pie upes.
- Viņš pret mani izturējās izaicinoši. Biju domājis, ka neviens tā neuzvestos, bet šis pusaudzis zēns pret mani izturējās pārāk bezbailīgi un bija pārāk gudrs. Nejūtos laimīgs, ka jums jādara tas, ko plānojat, bet nav neviena cita, kuram es uzticētu iet kopā ar tevi kā vien šis zēns. Jūs esat viens otra vērti. Jūs saderat kopā, Lira Sudrabmēle, manu mīļo draudziņ.
Meitene pastiepās, apvija rokas lācim ap kaklu un iespieda seju viņa kažokā, nespēdama parunāt.
Pēc minūtes, klusi piecēlies un atraisījis viņas rokas, Joreks pagriezās un klusi iegāja tumsā. Lirai šķita, ka viņa aprises gandrīz uzreiz pazūd apsnigušās zemes baltumā, bet varbūt tur vainīgas bija viņas asaru pilnās acis.
Kad Vils izdzirda uz takas soļus, viņš paskatījās uz spiegiem un teica: Nekustieties. Paskat nazis ir te. Es to negrasos izmantot. Palieciet tepat!
Viņš izgāja laukā un atrada Liru nekustīgi stāvam un raudam; Panteleimons vilka veidolā bija pavērsis seju pret melnajām debesīm. Lira bija pavisam klusa. Vienīgā gaisma nāca no ugunskura atlieku bālās atblāzmas sniegotajā krastā, tā atstarojās no viņas mitrajiem vaigiem, savukārt razdama atspulgu Vila acīs, tā šie fotoni viņus sasaistīja klusā tīmeklī.
- Es viņu tik ļoti mīlu, Vil! Lira drebošā balsī čukstēja. Un viņš izskatījās uecs! Viņš izskatījās izsalcis, vecs un skumīgs… Vai tagad tas paliek uz mūsu pleciem, Vil? Mēs tagad nevaram paļauties ne uz vienu citu, vai ne… Esam tikai mēs. Bet mēs vēl neesam pietiekami veci. Mēs esam tikai jauni… Mēs esam pārāk jauni… Ja nabaga Skorsbija kungs ir miris un Joreks ir vecs… Viss, kas jāpaveic, paliek mūsu ziņā.
- Mēs to varēsim, Vils atbildēja. Es vairs negrasos skatīties atpakaļ. Mēs to varēsim. Bet tagad mums jāpaguļ, un, ja paliksim šajā pasaulē, var ierasties tie žiropteri, pēc kuriem aizsūtījuši spiegi… Es tagad domāju izgriezties cauri atradīsim citu pasauli, kurā izgulēties, bet, ja spiegi nāks kopā ar mums, būs slikti citā reizē mēs nevarēsim no viņiem atbrīvoties.
- Jā, Lira teica, nošņaukājās, ar delnas virspusi pārvilka pār degunu un ar abām rokām berzēja acis. Darīsim tā. Vai esi pārliecināts, ka nazis darbosies? Vai tu to pārbaudīji?
- Es zinu, ka tas darbosies.
Ar Panteleimonu tīģera veidolā, cerēdami tā atbaidīt spiegus, Vils un Lira atgriezās pēc savām mugursomām.
- Ko jūs darāt? vaicāja Salmekija.
- Dodamies uz citu pasauli, Vils atbildēja, izņemdams nazi. Varēja just, ka tas ir salabots; viņš nebija zinājis, ka ir tik ļoti to iemīļojis.