- Bet jums jāgaida lorda Ezriela žiropteri, Taielijs stingri sacīja.
- Mēs negrasāmies to darīt, atteica Vils. Ja tuvosieties nazim, es jūs nogalināšu. Nāciet kopā ar mums, ja jums tā vajag, bet jūs mūs nepiespiedīsiet palikt šeit. Mēs aizejam.
- Tu meloji!
- Nē, Lira ierunājās. Meloju es. Vils nemeloja. Jūs par to neiedomājāties.
- Bet uz kurieni jūs ejat?
Vils neatbildēja. Pataustijies miglainajā gaisā, viņš izgrieza atvērumu.
Salmekija teica: Tā ir kļūda. Jums tas jāsaprot un mūs jāklausa. Jūs neesat padomajuši…
- Esam gan, Vils sacīja. Esam daudz domājuši, un to, ko esam izdomājuši, pastāstīsim rīt. Varat iet uz turieni, kurp ejam mēs, vai arī atgriezties pie lorda Ezriela.
Atvērās logs uz to pasauli, kurā Vils bija izmucis kopā ar Baruču un Baltamosu un mierīgi gulējis: uz siltu, bezgalīgu krastmalu ar papardēm līdzīgiem kokiem aiz kāpām. Viņš sacīja:
- Šeit mēs gulēsim šeit tas derēs.
Izlaidis viņus cauri, Vils logu uzreiz aizvēra. Kamēr viņi abi ar Liru apgūlās turpat, kur bija, lēdija Salmekija stāvēja sardzē, bet kavalieris atvēra savu magnetīta rezonatoru un sāka raidīt ziņu tumsā.
16 Ieceru kuģis
PIE SPRAIŠĻOTĀ JUMTA, BRĪNUMAINĀ VEIDĀ PIEKARINĀTAS VIENĀ RINDĀ, MIRDZĒJA LAMPAS UN DZIRKSTĪJA AR NAFTU UN NEATTĪRĪTU PETROLEJU PILDĪTI LUKTURI, IZSTARODAMI SPULGOJOŠU GAISMU. DŽONS MILTONS
-Mans bērns! Mana meitai Kur viņa ir? Ko jūs esat izdarījuši? Mana Lira labāk jūs būtu izplēsuši gabalu no manas sirds kopā ar mani viņa bija drošībā, drošībā, un kur viņa ir tagad?
Koulteres kundzes kliedzieni atbalsojas mazajā kambarītī adamantīna torņa augšā. Sieviete bija piesieta pie krēsla, viņas mati — izbužināti, apģērbs saplēsts un skatiens — mežonīgs; viņas dēmonspērtiķis, sasiets ar sudraba ķēdi, uz grīdas svaidījās un kārpījās.
Lords Ezriels sēdēja turpat tuvumā, kaut ko skribelēdams uz papīra lapiņas un nelikdamies par to ne zinis. Viņam blakus stāvēja dienestnieks, kurš nervozi skatījās uz sievieti. Kad lords Ezriels viņam pasniedza papīru, dienestnieks salutēja un izsteidzās no istabas un viņam cieši pa pēdām viņa demons-terjers ar zemu nolaistu asti.
Lords Ezriels pagriezās pret Koulteres kundzi.
- Lira? Godīgi sakot, man vienalga, viņš teica mierīgā, aizsmakušā balsī. Tam nožēlojamajam bērnam vajadzēja palikt tur, kur viņa bija, un darīt to, kas viņai likts. Es vairs nevaru viņas dēļ šķiest laiku un līdzekļus; ja Lira atsakās pieņemt palīdzību, lai ar sekām tiek galā pati.
- Tu tā nedomā, Ezriel, citādi tu nebūtu…
- Katru vārdu es domāju nopietni. Tā jezga, ko viņa sacēla, proporcionāli stipri vien pārsniedz viņas labās īpašības. Parasta angļu meitene, ne pārāk gudra…
- Viņa ir gudra! Koulteres kundze iesaucās.
- Nu labi saprātīga, bet ne domājoša, impulsīva, negodīga, alkatīga…
- Drosmīga, cēlsirdīga, mīloša.
- Pilnīgi parasts bērns, kas ne ar ko neizceļas…
- Pilnīgi parasta? Lira? Viņa ir unikāla. Padomā, ko viņa jau ir paveikusi. Neieredzi viņu, ja tev tā tīk, taču neuzdrīksties par savu meitu izteikties vīzdegunīgi. Un viņa ar mani bija drošībā, kamēr…
- Tev taisnība, lords Ezriels pieceldamies teica. Viņa ir unikāla. Padarīt tevi padevīgu un iežēlināt tas nav ikdienišķs varoņdarbs. Viņa ir izdzēsusi tavu indi, Marisa. Viņa ir padarījusi tevi bezzobainu. Tavu uguni ir apdzēsis sentimentālas svētulības lietutiņš. Kas gan to būtu domājis? Nesaudzīgā Baznīcas aģente, fanātiskā bērnu vajātāja, derdzīgu mašīnu izgudrotāja, ar kurām bērnus sašķēlēt, tu meklēji šajās mazajās, pārbiedētajās būtnēs kādu grēka pierādījumu, bet ierodas nekompetents bērnelis ar nešpetnu muti un netīriem nagiem, un tu kluksti un slēp viņu zem spārniem kā vista. Labi, es atzīstu varbūt šim bērnam ir kāds talants, ko es pats neesmu ievērojis. Bet, ja tas aprobežojas ar tavu pārveidošanu par mīlošu māti, tad tas ir tikai tāds pavājš, pelēcīgs un nīkulīgs talantiņš. Bet tu nu tagad varētu gan izturēties mierīgi. Esmu lūdzis savus komandierus ierasties uz steidzamu apspriedi, un, ja tu nevari savaldīties un iztikt bez trokšņošanas, man vajadzēs tev aizbāzt muti.
Koulteres kundze līdzinājās savai meitai vairak nekā pati domāja. Viņas atbilde bija spļāviens lorda Ezriela sejā. Mierīgi to noslaucījis, viņš teica: Mutes aizbāšana darīs galu arī šādai uzvedībai.
-Ak, aizrādi vien man, Ezriel, viņa teica, tas, kurš parāda saviem apakšvirsniekiem pie krēsla piesietu gūstekni, pats neapšaubāmi ir pieklājības kalngals. Atsien mani, citādi es tevi piespiedīšu aizbāzt man muti.
- Kā gribi, lords Ezriels noteica un izņēma no atvilktnes zīda šalli, bet, iekams viņš paspēja ar to aizsiet Koulteres kundzei muti, sieviete papurināja galvu.
- Nē, nē, viņa pretojās, Ezriel, nevajag, es tevi lūdzu, nepazemo mani.
Viņai no acīm plūda dusmu asaras.
- Ļoti labi, tevi es atsiešu, bet viņš var palikt savās ķēdēs, lords Ezriels teica un, iemetis šalli atpakaļ atvilktnē, ar savāžamo nazi pārgrieza saites.
Berzēdama delnu locītavas, Koulteres kundze piecēlās, izstaipījās un tikai tad ievēroja, kādā stāvoklī ir viņas apģērbs un mati. Viņa izskatījās izvārguši un bala; ķermeni vēl bija palikušas Gallivespiānu indes atliekas, kas locekļos izraisīja mokošas sāpes, taču viņa nedomāja viņam to izrādīt.
Lords Ezriels sacīja: Vari tur nomazgāties, rādīdams uz istabiņu, kas nebija daudz lielāka par pieliekamo.
Paņēmusi savu važās saistīto dēmonu, kura drūmās acis pār viņas plecu nikni vērās lordā Ezrielā, Koulteres kundze aizgāja sakopties.
Ienāca dienestnieks un paziņoja:
- Viņa Majestāte karalis Ogunve un lords Roke.
Afrikāņu ģenerālis un Gallivespiāns ienāca: karalis
Ogunve tīrā uniformā ar tikko pārsietu ievainojumu deniņos un lords Roke jāšus uz sava zilā vanaga, aši pieslīdēdams galdam.
Lords Ezriels viņus silti apsveica un piedāvāja vīnu. Putns, ļāvis savam jātniekam nokāpt, uzlaidās uz kronšteina pie durvīm, un dienestnieks tūlīt pieteica trešo no lorda Ezriela augstākajiem komandieriem, eņģeli Haphāniju. Viņa piederēja daudz augstākam rangam nekā Baručs vai Baltamoss, un redzamu viņu padarīja vizoša, mulsinoša gaisma, kas šķita nakam no citurienes.
Tikmēr parādījās Koulteres kundze, daudz kārtīgāka, un visi trīs komandieri viņai palocījās; ja viņu apciemojums sievieti bija pārsteidzis, viņa to neizrādīja, bet, noliekusi galvu, miermīlīgi apsēdās, turēdama rokās saistīto pērtiķi.
Netērēdams laiku, lords Ezriels sacīja: Pastāstiet, kas noticis, karali Ogunve.
Spēcīgais afrikanis zemā balsī ierunājās: Mēs nogalinājām septiņpadsmit šveiciešu gvardus un iznīcinājām divus cepelinus. Zaudējām piecus vīrus un vienu žiropteri. Meitene un zēns izmuka. Neraugoties uz Koulteres kundzes drošsirdīgo aizstāvēšanos, mēs viņu sagūstījām un nogādājām šurp. Cerams, viņa atzīs, ka esam pret viņu bijuši pieklājīgi.
- Esmu gluži apmierināta ar to, kā jūs pret mani izturējāties, ser, Koulteres kundze teica, likdama iespējami vāju uzsvaru uz vārdu jās.
- Vai bojājumi nodarīti arī citiem žiropteriem? Vai kāds ievainots? lords Ezriels jautāja.
- Ir daži bojājumi un daži ievainotie, bet visai neievērojami.
- Labi. Paldies, karali, jūsu bruņotie spēki ir labi pastrādājuši. Mans lord Roke, ko jūs esat dzirdējis?