Šī sieviete bija bez kauna. Viņa runāja mierīgi, bez svinīguma, nepaceldama balsi, un, kad to sadrebināja šņuksti, tie tika gandrīz apslāpēti žagās, it kā viņa pieklājības dēļ valdītu emocijas. "Tas viņas nekaunīgos melus padara vēl jo efektīvākus," lords Ezriels ar riebumu nodomāja; šie meli viņai nāca no pašām kaulu smadzenēm.
Koulteres kundzes vārdi bija domāti galvenokārt karalim Ogunvem, tas nebija pārprotams, un lords Ezriels saprata ari to. Karalis bija ne tikai viņas galvenais apsūdzētājs, bet ari cilvēks, kas nelīdzinājās eņģelim vai lordam Rokem, un viņa zināja, kā spēlēt uz viņa jūtām.
Tomēr faktiski lielāko iespaidu viņa atstāja uz Gallivespiānu. Lords Roke jauta, ka Koulteres kundzes raksturs ir ļoti tuvs skorpiona dabai, cik viņam bija gadījies tos satikt, un viņš labi apzinājās dzēliena spēku, ko varēja uztvert sievietes lēnīgajā tonī. "Labāk turēt skorpionus tur, kur tie ir pamanāmi," viņš domāja.
Tāpēc viņš atbalstīja karali Ogunvi, kad pēdējais mainīja domas un centās pierādīt, ka viņai jāpaliek. Lords Ezriels jutās apiets, jo nu viņš vēlējās pārvietot Koulteres kundzi citur, bet jau bija piekritis ievērot savu komandieru vēlēšanos.
Koulteres kundze viņā skatījās norūpējusies, nevainīgi un maigi. Lords Ezriels bija pārliecināts, ka neviens nesaredz slepeno triumfu, kas iemirdzējās viņas skaisto acu dzīlēs.
Nu tad paliec, viņš atvēlēja. Bet runājusi esi diezgan. Tagad stāvi klusu. Es gribu apsvērt priekšlikumu par dienvidu robežas garnizonu. Ziņojumu jus esat redzējuši: vai tas ir praktiski realizējams? Vai tas ir vēlams? Pēc tam es gribu aplūkot ieroču ražotni. Un tad gribu dzirdēt, ko Haphānija var pastāstīt par eņģeļu spēku izvietojumu. Vispirms par garnizonu. Karali Ogunve?
Afrikāņu līderis iesāka. Kādu laiku vadoņi runāja, un Koulteres kundzi iespaidoja viņu sniegtas precīzās ziņas par Baznīcas nocietinājumiem un skaidrība par tās vadoņu spēkiem.
Bet tagad, kad Taielijs un Salmekija bija kopā ar bērniem un lordam Ezrielam Maģistērijā vairs nebija spiegu, viņu zināšanas drīz būs bīstami novecojušas. Kad
Koulteres kundzei ienāca prātā ši doma, viņa un dēmonspērtiķis pārmija skatienus, bet, neko neteikusi, sieviete glaudīja sava dēmona zeltaino kažoku un klausījās komandieros.
Tad lords Ezriels teica: Pietiek. Ar šo problēmu nodarbosimies vēlāk. Tagad par bruņojumu. Kā saprotu, viņi ir gatavi izmēģināt ieceru kuģi. Iesim to apskatīt!
Izņēmis no kabatas sudraba atslēgu, viņš atslēdza važas ap pērtiķa kājām un ķepām, rūpīgi izvairīdamies pieskarties kaut vienam zeltainā mata galiņam.
Lords Roke uzkāpa savā vanagā un kopā ar pārējiem sekoja lordam Ezrielam leja pa torņa kāpnēm un laukā uz robotajiem cietokšņa mūriem.
Pūta auksts vējš, cirzdamies plakstiņos, un tumšzilais vanags uzlidoja spēcīgajā vējā, nevaldāmajā gaisā griezdamies un spalgi kliegdams. Karalis Ogunve aptina tam savu mēteli un uzlika plaukstu sava dēmona-geparda galvai.
Koulteres kundze pazemīgi uzrunāja eņģeli:
-Atvainojiet, lēdij: vai jusu vārds ir Haphānija?
- Jā, būtne atbildēja.
Viņas ierašanās uz Koulteres kundzi atstāja tādu pašu iespaidu, kādu viņas ļaudis bija atstājuši uz raganu Rutu Skādi, kad viņa tos ieraudzīja debesīs: Haphānija nebija mirdzoša, taču mirdzēja, kaut gan tuvumā nebija gaismas avota. Viņa bija gara, kaila, spārnotā, un viņas grumbainā seja izskatījās vecāka nekā jebkurai dzīvai būtnei, ko Koulteres kundze jelkad bija redzējusi.
- Vai jūs esat viena no tiem eņģeļiem, kuri ļoti sen atpakaļ sadumpojās?
- Jā. Kopš tiem laikiem esmu klejojusi pa daudzām pasaulēm. Tagad esmu apliecinājusi savu lojalitāti lordam
Ezrielam, jo viņa lieliskajā pasākumā saskatu visgaišāko cerību, ka tirānija beidzot tiks gāzta.
- Bet ja tas neizdosies?
- Tad mēs visi tiksim iznīcināti un nežēlība valdīs mūžīgi.
Runājot viņas sekoja lorda Ezriela straujajiem soļiem pa vēja plosīto mūra robojumu uz vareno kāpņu pusi, kas veda tik dziļi lejup, ka pat sienas svečturu mirdzošā gaisma nespeja izgaismot apakšu. Aiz viņiem piķēja zilais vanags, slīdēdams lejup un lejup tumsā, un ik sveces mirdzošā gaisma, kad viņš lidoja garām, lika viņa spalvām ņirbēt, līdz putns kļuva tikai par sīku dzirkstelīti un tad pazuda pavisam.
Eņģelis devās uz lorda Ezriela pusi, un Koulteres kundze tālāk kāpa lejup blakus afrikāņu karalim.
-Atvainojiet manu neziņu, ser, viņa ierunājās, bet es nekad nebiju redzējusi vai dzirdējusi par tādām būtnēm kā vīrs uz zilā vanaga, pirms viņš vakar ielidoja alā… No kurienes viņš ieradies? Vai varat man pastāstīt par viņa ļaudīm? Es nekādā ziņā negribētu viņu apvainot, bet, ja runāšu, kaut ko nezinot, varu netīši kļūt nepieklājīga.
- Labi, ka jautājat, karalis Ogunve atbildēja. Viņa ļaudis ir lepni. Viņu pasaule nav attīstījusies līdzīgi mūsējai; tajā ir divu veidu saprātīgas būtnes: cilvēki un Gallivespiāni. Cilvēki lielākoties kalpo Visvarenajam un kopš neatminamiem laikiem cenšas mazos ļaudis iznīcināt. Viņi tos uzskata par velna izdzimumiem. Tāpēc Gallivespiāni lāgā neuzticas tiem, kas ir mūsu augumā. Taču viņi ir neganti un lepni cīnītāji, nāvīgi ienaidnieki un vērtīgi izlūki.
- Vai visi viņa ļaudis ir jūsu pusē, vai arī dalās tāpat kā cilvēki?
- Daži ir ienaidnieka pusē, bet lielākā daļa mūsējā.
- Un eņģeļi? Ziniet, vēl nesen es domāju, ka eņģeļi ir viduslaiku izdomājums tie likās vienkārši iztēles auglis… Sarunāties ar viņiem ir mulsinoši, vai ne? Cik viņu ir lorda Ezriela pusē?
- Koulteres kundze, karalis teica, jūs vaicājat gluži kā spiegs.
- Būtu gan es labs spiegs, tik atklāti jautadama, sieviete atbildēja. Es esmu gūstekne, ser. Es nevaru tikt prom pat tad, ja būtu kāda droša vieta, kur aizbēgt. Tagad es neesmu bīstama, dodu savu vārdu.
- Ja jūs tā sakāt, es ar prieku ticu, karalis sacīja. Eņģeļus ir grūtāk saprast nekā jebkuru cilvēcisku būtni. Sāksim ar to, ka tie visi nav vienāda veida: dažiem ir lielāka vara nekā citiem, un viņi dalās sarežģītās aliansēs un senos naida grupējumos, par kuriem mēs maz ko zinām. Visvarenais ir viņus apspiedis kopš pašas savas rašanās.
Patiesi satriekta, viņa pārstāja kāpt. Afrikāņu karalis apstājās sievietei blakus, domādams, ka viņa nejūtas labi, un tiešām liesmojošais svečturis virs galvas meta pār viņas seju rēgainas ēnas.
- Jūs to teicāt tik ikdienišķā tonī, Koulteres kundze sacīja, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko arī man vajadzētu zināt, bet… Kā tas var būt? Visvarenais taču radīja pasaules, vai ne? Viņš eksistēja pirms visa. Kā var būt, ka Viņš ir "radies"?
- Eņģeļi to zina, Ogunve paskaidroja. — Arī daži no mums jutās šokēti, dzirdot, ka Visvarenais nav Radītājs. Varbūt kāds Radītājs ir bijis un varbūt ne: mēs to nezinām. Zinām tikai to, ka kādā brīdī Visvarenais ir uzņēmies šo lietu; kopš tā laika eņģeļi ir sadumpojušies, un pret Viņu ir cīnījušās arī cilvēciskas būtnes. Šis ir beidzamais dumpis. Nekad agrāk cilvēkus, eņģeļus un būtnes no visām pasaulēm nav apvienojis vienots iemesls. Tas ir lielākais spēks, kāds jelkad sapulcināts. Tomēr var būt, ka ar to nepietiks. Tad redzēsim.