- Bet kas lordam Ezrielam ir padomā? Kas ir šī pasaule, un kāpēc viņš te ieradies?
- Viņš mūs atveda uz šejieni, jo šī pasaule ir tukša. Tas ir, tajā nav apzinīgas dzīves. Mēs neesam kolonizatori. Neesam šurp nākuši iekarot, bet celt.
- Un vai viņš grasās uzbrukt Debesu karalistei?
Ogunve viņā nosvērti palūkojās.
- Mēs nedomājam okupēt karalisti, viņš teica, taču, ja karaliste okupē mūs, tai jābūt gatavai uz karu, jo mēs esam sagatavojušies. Koulteres kundze, es esmu karalis, bet mans lepnākais uzdevums ir pievienoties lordam Ezrielam tādas pasaules veidošanā, kur karalistu nebūs vispār. Debesu karalistes vārds ir pazīstams, kopš Visvarenais pasludināja sevi augstāku par citiem eņģeļiem. Un mēs negribam būt par tās daļu. Šī pasaule ir citāda. Mēs gribam būt brīvi Debesu republikas pilsoņi.
Koulteres kundze gribēja vēl kaut ko sacīt, uzdot dučiem jautājumu, kas prasīties prasījās uz lūpām, bet karalis jau gāja tālāk, negribēdams likt savam komandierim gaidīt, un viņai vajadzēja sekot.
Kāpņu posms veda tik dziļi lejā, ka, tam sasniedzot līdzenu grīdu, debesis aiz viņiem posma augstumā bija gluži neredzamas. Jau krietni pirms pusceļa Koulteres kundzei pietrūka elpas, taču viņa nežēlojās, bet kāpa lejā, līdz nokļuva lielā hallē ar kvēlojošiem kristāliem kolonnās, kas balstīja jumtu. Tumsu virs galvas šķērsoja trepes, portāli, sijas un pārejas, pa kurām mērķtiecīgi pārvietojās mazas figūriņas.
Kad ieradās Koulteres kundze, lords Ezriels runāja ar saviem komandieriem un, negaidīdams, kamēr viņa atpūtīsies, gāja tālāk, šķērsodams lielu halli, kur laiku pa laikam aiztraucās pa gaisu vai nolaidās uz grīdas pa spriganai figūrai, lai īsi pārmītu ar viņu kādu vārdu. Gaiss bija blīvs un silts. Koulteres kundze ievēroja, ka, iespējams, aiz laipnības pret lordu Roki, uz katras kolonnas ir tukša konsole cilvēka galvas augstumā, lai viņa vanags tur varētu uzmesties un tā ļautu Gallivespiānam iesaistīties diskusijā.
Bet lielajā hallē viņi nepalika ilgi. Tās viņā malā pavadonis atvēra smagas divvērtņu durvis, izlaizdams viņus uz dzelzceļa platformas. Tur gaidīja mazs, slēgts vagoniņš, ko vilka maza lokomotīvīte.
Inženieris palocījās, un viņa brūnais dēmons-pērtiķis viņam starp kājām izmuka no zeltainā pērtiķa skatiena. Lords Ezriels ar šo viru runāja īsi, rādīdams uz citiem vagoniņā, kuru, tāpat ka halli, apgaismoja mirdzoši kristāli, piestiprināti spoguļgludiem mahagonija paneļiem ar sudraba konsolēm.
Tiklīdz lords Ezriels viņiem pievienojās, vilciens saka kustēties, no platformas rāmi ieslīdēdams tunelī un ņipri paātrinādams gaitu. Ātrumu ļāva nomanīt vienīgi riteņu radītais troksnis uz gludajām sliedēm.
- Kurp mēs braucam? Koulteres kundze vaicāja.
- Uz ieroču ražotni, lords Ezriels īsi paskaidroja un aizgriezās, lai klusi aprunātos ar eņģeli.
Koulteres kundze uzrunāja lordu Roki: Mans lord, vai jūsu izlūki vienmēr tiek izsūtīti pa pāriem?
- Kāpēc jautājat?
- Vienkārši aiz ziņkārības. Nesen, satikuši viņus tajā alā, mēs ar savu dēmonu nonācām strupceļā, un es jutos ieintriģēta, redzot, cik labi viņi cīnās.
- Kāpēc ieintriģēta? Vai negaidījāt, ka mūsu lieluma ļaudis var labi cīnīties?
Koulteres kundze aukstasinīgi pavērās lordā Rokē, saprazdama viņa lepnuma uzliesmojumu.
- Nē, — viņa atbildēja. Biju domājusi, ka viegli jūs uzveiksim, bet jūs teju sakāvāt mūs. Es ar prieku atzīstu savu kļūdīšanos. Bet vai jūs vienmēr cīnāties pāros?
- Jās arī esat pāris, jūs un jūsu dēmons, vai tad ne? Vai gaidījāt, ka mēs padosimies pārspēkam? lords Roke teica, un viņa vīzdegunīgais skatiens, lieliski saprotams pat kristālu liegajā blāzmā, izaicināja viņu jautāt vēl.
Pazemīgi nolaidusi skatienu, viņa klusēja.
Pagāja vairākas minūtes, un Koulteres kundze juta, ka vilciens ved viņus lejup, vēl dziļāk kalna sirdī. Viņa nevarēja uzminēt, cik tālu viņi jau ir, bet, kad bija pagājušas vismaz piecpadsmit minūtes, vilciens sāka palēnināt gaitu; patlaban viņi piebrauca pie platformas, kur pēc tuneļa tumsas gaisma šķita žilbinoša.
Lords Ezriels atvēra durvis, un viņi izgāja tik karstā un sēra piesātinātā atmosfērā, ka Koulteres kundzei aizrāvās elpa. Gaisā skanēja spēcīgu āmuru dunoņa, un dzelzs šņirkstēja pret akmeni.
Pavadonis atvēra durvis, kas veda prom no platformas, un troksnis acumirklī dubultojās, un kā triecienvilnis viņiem pāri pārvēlās siltums. Svelmainās gaismas spožums lika aizsegt acis; skaņas, gaismas un siltuma uzbrukums, šķiet, neietekmēja vienīgi Haphāniju. Kad jutekļi pielāgojās, Koulteres kundze, ziņkārībā atdzīvojusies, paskatījās visapkārt.
Viņa savā pasaulē bija redzējusi kalves, dzelzs apstrādes procesu un fabrikas, bet salīdzinājumā ar šo vislielākā no tām šķita kā ciema smēde. Āmuri, tik lieli kā mājas, vienā mirklī pacēlās līdz augstajiem griestiem un tūlīt steidzās lejup uz saplacinātajām dzelzs sijām koku stumbru garumā un platumā, sekundes daļā satriecot tās plakanas ar tādiem sitieniem, kas lika drebēt visam kalnam; no atveres klinšainajā sienā plūda sēru saturoša kausēta metāla upe; tālāk to pārtrauca adamantīna barjera, un spoža, verdoša straume pa caurtecēm un slūžām pār dambjiem traucās uz veidnēm, saliktām rindu pēc rindas, lai aprimtu un atdzistu kaitīgu dūmu mākonī; gigantiskas šķeļamās mašīnas un veltņi grieza, locīja un presēja collu biezas tērauda plāksnes, it kā tās būtu no zīdpapīra, un tad milzīgie āmuri tās atkal kala plakanas, uzslāņojot metālu metālam ar tādu spēku, ka daždažādi klājumi kļuva stiprāki un vēl stiprāki, vēl un vēlreiz.
Ja šo ieroču ražotni varētu redzēt Joreks Bērnisons, viņš, iespējams, atzītu, ka šie ļaudis kaut ko saprot no metālapstrādes. Koulteres kundze varēja tikai skatīties un brīnīties. Bija neiespējami runāt pietiekami skaļi, lai tevi saprastu, un neviens to ari nemēģināja. Patlaban lords Ezriels kādai mazai grupiņai ar žestu rādīja, lai seko' viņam pa restēm norobežotu pāreju, kas bija pakārta virs vēl lielākas velves lejā, kur raktuvju strādnieki ar cirtņiem un lāpstām pūlējās izlauzt no cilmieža spožos metālus.
Viņi šķērsoja pāreju un garu, akmeņainu gaiteni, no kura velves, dzirkstot dīvainas krāsās, karājās stalaktīti un kur sišanas, malšanas un kalšanas trokšņi pakāpeniski izdzisa. Koulteres kundze sakarsušajā sejā juta vēsu pūsmu. Kristāli, kas deva viņiem gaismu, nebija ne pievienoti svečturiem, ne arī iekļauti kvēlojošās kolonnās, bet brīvi izkaisīti pa grīdu, un te nebija liesmojošu lāpu, kas dotu siltumu, tāpēc grupa atkal sāka atvēst; drīz viņi gluži negaidot izgāja laukā, naksnīgajā gaisā.
Viņi atradas tadā vietā, kur daļa no kalna bija norakta, padarot telpu tik plašu un atklātu kā parādes laukums. Tālāk uz priekšu, kalna malā, varēja redzēt nespodri apgaismotas, lielas dzelzs durvis, dažas bija atvērtas un dažas ciet; aiz vienas no milzīgajām ieejām vīri vilka kaut ko ar brezentu apklātu.
- Kas tas ir? Koulteres kundze jautāja afrikāņu karalim, un viņš atbildēja:
- Ieceru kuģis.
Koulteres kundzei nebija ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt, un viņa ar pieaugošu ziņkāri vēroja, kā vīri gatavojas noņemt brezentu.
It kā aizsega dēļ nostājusies tuvāk karalim Ogunvem, viņa jautāja: Kā tas darbojas? Ko tas dara?
- Tūlīt redzēsim, — karalis atteica.
Tas izskatījās pēc kaut kā līdzīga sarežģītai urbjmašīnas vai žiroptera kabīnei, vai arī monolīta ceļamkrāna kabīnei. Pāri sēdeklim klājās stikla kupols un sēdekļa priekšā atradās vismaz ducis sviru un rokturu. Kuģis stāvēja uz sešām kājām, no kurām katra bija korpusam pievienota citādā leņķī, tāpēc tas šķita sparīgs un vienlaikus neveikls; pats korpuss sastāvēja no masīvas cauruļvadu sistēmas, cilindriem, virzuļiem, saritinātiem kabeļiem, elektriskās sadales iekārtas, vārstiem un mēriekārtām. Bija grūti pateikt, kas pieder pie iekārtas struktūras un kas ne, jo apgaismojums krita tikai no aizmugures un lielākā kuģa daļa bija paslēpta tumsā.