- Tavam dēmonam, viņš skaidroja, jātur šis rokturis vai nu zobos, vai rokās tam nav nozīmes. Un tev jāuzliek šī ķivere. Starp ķiveri un kabeli plūst strāva, kuru pastiprina kondensators ak, tas ir sarežģītāk, taču aparāts vienkārši lido. Sviras, kas līdzinās žiroptera vadības svirām, ievietotas pieraduma pēc, taču šim kuģim sviras vispār nemaz nav vajadzīgas. Protams, ar to var lidot tikai cilvēks ar dēmonu.
- Skaidrs, viņa noteica.
Un tik spēcīgi pagrūda lordu Ezrielu, ka viņš izkrita no lidaparāta.
Tajā pašā mirklī Koulteres kundze uzmauca galvā ķiveri, un zeltainais pērtiķis sagrāba ādas turekli. Viņa pasniedzās pēc sviras, kas žiropteri sašķiebtu spārnu profilu, pastūma uz priekšu droseli un ieceru kuģis tūlīt uzlēca gaisā.
Bet viņa vēl gluži neprata to izmantot. Dažus mirkļus kuģis, mazliet sašķiebies, nekustīgi karājās gaisā, iekams viņa atrada sviras, kas iedarbinātu tā kustību uz priekšu. Šajās dažās sekundēs lords Ezriels izdarīja trīs lietas. Viņš pielēca kājās, pacēla plaukstu, atturēdams karali Ogunvi no pavēles došanas kareivjiem šaut uz ieceru kuģi, un sacīja: Lord Roke, dodieties viņai līdzi, ja jūs butu tik laipns.
Gallivespiāns tūlīt paskubināja savu zilo vanagu pacelties gaisā, un putns lidoja tieši uz vēl atvērtajām kabīnes durvīm. Vērotāji lejā varēja saskatīt sievietes galvu lūkojamies uz vienu un otru pusi, to pašu darīja arī zeltainais pērtiķis, un viņi saprata, ka neviens no abiem nav ievērojis mazo lorda Rokes figūriņu nolecam no vanaga kabīnē viņiem aiz muguras.
Pēc brīža ieceru kuģis sāka kustēties, un vanags, nokļuvis atpakaļ, viegli pieskārās lorda Ezriela delnas locītavai. Ne vēlāk kā pēc divām sekundēm gaisa kuģis jau izgaisa skatienam drēgnajās, zvaigžņotajās debesīs.
Lords Ezriels to vēroja ar nožēlas pilnu apbrīnu.
- Jā, karali, jums bija pilnīga taisnība, viņš teica, un man uzreiz vajadzēja jums klausīt. Viņa ir Liras māte; man vajadzēja paredzēt, ka notiks kas tāds.
- Vai nedomājat dzīties viņai pakaļ? jautāja karalis Ogunve.
- Ko, un iznīcināt teicamu gaisa kuģi? Nekādā ziņā ne.
- Kur, jūsuprāt, viņa brauc? Meklēt bērnu?
- Nejau uzreiz. Viņa nezina, kur Liru meklēt. Es skaidri zinu, ko viņa darīs: dosies uz Konsistorija tiesu un atdos viņiem ieceru kuģi kā savas uzticības ķīlu, un tad spiegos. Viņa izspiegos viņus mūsu labā. Visus citus divkosības veidus viņa ir jau izmēģinājusi šī viņai būs jauna pieredze. Un, tiklīdz viņa uzzinās, kur ir meitene, tā dosies pie Liras, un mēs viņai sekosim.
- Kad lords Roke darīs viņai zināmu, ka ir devies līdzi?
- A, es domāju, ka to viņš pasniegs kā pārsteigumu, vai ne?
Iesmējušies viņi devās atpakaļ uz cehiem, kur viņu apskati gaidīja jaunāks, modernāks ieceru kuģa modelis.
17 Eļļa un glazūra
BET ČŪSKA BIJA VISVILTĪGĀKĀ NO VISIEM LAUKU ZVĒRIEM, KO DIEVS TAS KUNGS BIJA RADĪJIS.
PIRMĀ MOZUS GRĀMATA
Mērija Malone taisīja spoguli. Ne jau aiz iedomības, jo tās viņai bija maz, bet tāpēc, ka zinātniece gribēja pārbaudīt kadu savu ideju. Viņa gribēja pamēģināt notvert Ēnas, un bez laboratorijas instrumentiem nācās improvizēt ar tiem materiāliem, kas bija pa rokai.
Mulefa metālu izmantoja maz. Viņi gatavoja unikālas lietas no akmens, koksnes, virvēm, gliemežvākiem un raga, bet viņu rīcībā esošie metāla priekšmeti bija kalti no vara un citiem tīrradņiem, kurus viņi atrada upmalas smiltīs, tikai no tiem nekad negatavoja instrumentus. Metālu izmantoja rotājumiem. Piemēram, stājoties laulībā, mulefa pāri apmainījās ar spožām vara sloksnītēm, kurus aptina ap viena raga pamatni; to nozīme bija tāda pati ka laulību gredzeniem.
Tāpēc viņus valdzināja šveiciešu armijas nazis, kas bija Mērijas vērtīgākais īpašums.
Zalifa, vārdā Atāla, viņas īpaša draudzene, kādu dienu pārsteigumā iekliedzās, kad Mērija atvāza nazi, parādīja visas tā daļas un, cik nu labi savā ierobežotajā valodā varēja, paskaidroja, kādiem nolūkiem tās domātas. Viena no detaļām bija miniatūrs palielināmais stikls, ar kuru Mērija sāka iededzināt rakstu uz sausa zara, un šī nodarbe uzvedināja uz domu par Ēnām.
Tobrīd viņas zvejoja, bet ūdenslīmenis upē bija zems un zivis droši vien bija aizpeldējušas citur, tāpēc, atstājušas
tiklu ūdenī, viņas apsēdās ar zāli noaugušajā krastmalā parunāties, un Mērija tur pamanīja sausu zaru ar gludu, baltu virsmu. Viņa iededzināja koksnē zīmējumu vienkārši margrietiņu un tā sajūsmināja Atālu; bet, sīkai dūmu strūkliņai ceļoties no vietas, kur saule pieskārās koksnei, Merija nodomāja: ja šis zars fosilizēsies un pēc desmit miljoniem gadu to atradīs zinātnieki, viņi vēl varēs atrast Ēnas ap to, jo es esmu ar to darbojusies.
Viņa ļāvās saules izraisītajai sapņainībai, līdz Atāla iejautājās:
Par ko tu sapņo?
Mērija mēģināja viņai skaidrot savu darbu, savus pētījumus, viņa stāstīja par laboratoriju, Ēnu daļiņu atklāšanu un fantastisko atklājumu, ka tām piemīt apziņa, un tas viss viņu tik ļoti aizgrāba, ka Mērija vēlējās atkal atrasties savu iekārtu vidū.
Mērija necerēja, ka Atāla sekos līdzi viņas skaidrojumiem, daļēji tāpēc, ka nepilnīgi pārvaldīja viņas valodu, un daļēji tāpēc, ka mulefa šķita ļoti praktiski, ļoti cieši iesakņojušies savā ikdienas pasaulē, bet viņas stāstītais lielā mērā bija matemātisks. Taču Atāla viņu pārsteidza, teikdama: Jā, es saprotu, ko tu domā mēs to saucam par… un viņa izrunāja vārdu, līdzīgu tam, kā mulefa dēvēja gaismu.
Mērija parjautāja: Gaisma? Un Atāla atbildēja: Neuis gaisma, bet… un atkārtoja šo vārdu lēnāk, lai Mērija saprastu, paskaidrodama: Lldzigi gaismai uz ūdens, kad tā saulrietā veido sīku ņirboņu un gaisma beidzas, spilgti pārslodamās, mēs to tā saucam, taču tas ir līdzveidojums.
"Līdzveidojums tā viņi devē metaforu," Mērija atklāja.
Tāpēc viņa teica: Patiesībā tā nav gaisma, bet jūs to redzat un tā izskatās līdzīga gaismai uz ūdens saulrietā?
Atāla sacīja: Jā. Tas piemīt visiem mulefa. Tev arī. Tieši tāpēc mēs sapratām, ka tu līdzinies mums, nevis ganību dzīvniekiem, kuriem tā nav. Pat izskatīdamās tik dīvaina un sausmiga, tu līdzinies mums tāpēc, ka tev ir… un atkal šis vārds, ko Mērija nevarēja skaidri saklausīt: it kā gaismne vai gaismna, un to pavadīja snuķa mājiens pa kreisi.
Mērija bija uzbudināta. Vajadzēja saglabat mieru, lai atrastu īstos vārdus.
- Ko tu par to zini? No kurienes tas nāk?
- No mums un no eļļas, skanēja Atālas atbilde, un Mērija saprata, ka viņa domā eļļu lielajos sēklu pogāju riteņos.
- No jums?
- Kad esam pieauguši. Bet bez kokiem tas vienkārši atkal izgaistu. Ar riteņiem un eļļu tas paliek mūsos.
Kad esam pieauguši… Mērijai atkal vajadzēja pacensties, lai viņa nekļūtu nesakarīga. Viņai sāka rasties nojausma, ka bērni un pieaugušie uz Ēnam reaģē atšķirīgi vai arī piesaista dažādus Ēnu aktivitātes veidus. Vai Lira nebija stāstījusi, ka zinātnieki viņas pasaulē kaut ko līdzīgu atklājuši par Putekļiem, kā viņi dēvēja Ēnas? Te tas parādījās atkal.
Tas bija saistīts ar to, ko Ēnas viņai bija vēstījušas datora ekrānā tieši pirms tam, kad viņa pameta savu pasauli: lai kāds šis jautājums būtu, tas ir saistīts ar lielo pārmaiņu cilvēces vēsturē, ko simbolizē stāsts par Ādamu un Ievu ar kārdinājumu, krišanu un iedzimto grēku. Pētīdams pārakmeņojušos galvaskausus, viņas kolēģis Olivers Peinijs bija atklājis, ka apmēram pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu ir ievērojami audzis ar cilvēku mirstīgajām atliekām saistīto Ēnu daļiņu skaits. Toreiz kaut kas bija noticis, evolūcija pavērsusies tā, lai cilvēku smadzenes pārtaptu ideālā, šos efektus pastiprinošā kanālā.