- Patiešām. Bet vai mēs drīkstam…
- Un tev jāzina, kuras pasaules grunts atrodas tajā pašā vietā, citādi nebūs jēgas to atvērt, Vils turpināja, runādams tikpat labi ar sevi, kā ar eņģeli. Tatad tas nav tik viegli, ka biju domājis. Oksfordā un Čitagacē mums varbūt vienkārši laimējās. Bet es vienkārši…
Viņš atkal paņēma nazi. Tikpat skaidru un acīmredzamu kā sajūtu, kas radās, pieskaroties punktam, kas pavērtu viņa paša pasauli. Vils ne vienreiz vien uztaustīja vēl kādu sajūtu rezonansi, it kā sistu smagas koka bungas; šī sajūta, tāpat kā jebkura cita, gan radās no sīkākās naža kustības tukšā gaisā.
Šī nojausma te bija. Atvirzījies atpakaļ, viņš sajuta kaut ko citu un tad atkal to pašu, tā atkal bija te.
Vils izgriezās cauri un redzēja, ka minējums ir bijis pareizs. Rezonanse nozīmēja, ka pasaulē, kuru viņš atver, grunts ir tajā pašā vietā, kur šeit. Viņš attapās raugāmies uz zālainu kalnu pļavu zem drūmām debesīm, kurā ganās sintētisko lopu ganāmpulks tādus dzīvniekus viņš nekad agrāk nebija redzējis. Šie radījumi bija bizonu lielumā, ar platiem ragiem, pinkainu, zilu vilnu un biezām krēpēm pār muguru.
Vils spēra soli cauri. Vistuvāk esošais dzīvnieks vienaldzīgi pacēla galvu, tad atkal pievērsās zālei. Atstādams logu atvērtu, Vils citas pasaules p|avā ar naža galu uztaustīja pazīstamus izciļņus un mēģinaja tos atvērt.
Jā, viņš varēja no šīs pasaules atvērt savējo un vēl aizvien atradās augstu virs fermām un dzīvžogiem; un jā, viņš viegli varēja uztaustīt stabilu rezonansi, kas nozīmēja Čitagaces pasauli, kuru viņš tikko kā bija pametis.
Ar dziļu atvieglojumu, visu aiz sevis aizvēris, Vils atgriezās nometnē pie ezera. Tagad viņš varēs atrast mājupceļu; nu viņš neapmaldīsies, tagad viņš varēs paslēpties, kad tas būs vajadzīgs, un droši pārvietoties.
Ar katrām jauniegūtajām zināšanām pieauga spēks. Vils aizbāza nazi aiz jostas un pārmeta pār plecu mugursomu.
- Nu, vai tagad tu esi gatavs? ievaicājās sarkastiska balss.
- Jā. Ja velies, es paskaidrošu, bet nešķiet, ka tevi tas pārāk interesē.
- Ak, visu, ko tu dari, es uztveru kā nepārtraukta valdzinājuma avotu. Bet neuztraucies par mani. Ko tu grasies sacīt tiem ļaudīm, kas tur nāk?
Vils izbiedēts raudzījās apkārt. Tālāk pa taku vēl diezgan tālu nāca ceļotāju rinda ar saiņiem apkrautiem zirgiem, mierīgi mērojot ceļu uz ezeru. Tie vēl nebija pamanījuši zēnu, bet, ja viņš paliks uz vietas, tas drīz notiks.
Vils pacēla tēva apmetni, ko bija izklājis saulē uz klints. Tagad izžuvis tas bija daudz vieglāks. Viņš paskatījās apkārt šeit nepalika vairs nekā tāda, ko viņš varētu paņemt.
- Dosimies tālāk, zēns teica.
Vils mīļuprāt pārmainītu apsēju, taču tas varēja pagaidīt. Viņš uzsāka ceļu gar ezera malu, prom no ceļotājiem, un viņam sekoja eņģelis, neredzams dzidrajā gaisā.
Daudz vēlāk tajā pašā dienā viņi no kailajiem kalniem nonāca uz atradzes, ko klāja zāle un pundurveida rododendri. Vils alka atpūtas un nolēma drīz apstāties.
Eņģeli viņš nebija dzirdējis daudz runājām. Laiku pa laikam Baltamoss bija norādījis: "Uz to pusi ne!" vai: "Pa kreisi ir vieglāks ceļš!" un Vils šos padomus bija ņēmis vērā, taču patiesībā viņš gāja tikai iešanas pec un lai turētos tālāk no tiem ceļiniekiem, jo tikmēr, kamēr ar jaunām ziņām atgriezīsies otrs eņģelis, gluži labi varēja palikt turpat.
Patlaban rietēja saule, un viņš nodomāja, ka nu varēs saskatīt savu dīvaino sabiedroto. Šķita, ka gaismā notrīsot iezīmējas vīrieša apveids un veidola iekšiene gaiss ir blīvāks.
- Baltamos? Vils ierunājās. Es gribu atrast strautu. Vai te tuvumā kāds ir?
- Pusceļā lejup pa nokalni ir avots, eņģelis atbildēja, tieši augšpus tiem kokiem.
- Paldies, Vils pateicās.
Zēns uzmekleja avotu un, kārtīgi padzēries, piepildīja blašķi. Bet, iekams viņš paguva nokāpt lejāk uz mazo audziti, Baltamoss izsaucās, un pagriezies Vils ieraudzīja viņa apveidu pa nokalni skrienam pretī kam? Eņģeli varēja saskatīt tikai kā kustības zibsni, un labāk Vils viņu redzēja, neskatīdamies tieši virsū; šķita, ka eņģelis apstājas un ieklausās, un tad tas uzlaidas gaisā, ātri slīdēdams atpakaļ pie Vila.
- Šurp! viņš sauca, un šoreiz eņģeļa balsī nemanīja nosodījumu un sarkasmu. Pa šo ceļu nāk Baručs! Un tur ir viens no tiem logiem, gandrīz neredzams. Nac, nāc! Nāc tūlīt!
Vils dedzīgi sekoja, aizmirsis nogurumu. Logs, kā viņš, to sasniedzis, redzēja, pavērās uz miglainu, tundrai līdzīgu ainavu, līdzenāku par kalniem Čitagaces pasaulē, un arī aukstāku debesis tur bija apmākušās. Vils izgāja cauri logam, un Baltamoss nekavējoties viņam sekoja.
- Kā pasaule šī ir? Vils jautāja.
- Meitenes pasaule. Pa šejieni viņas izgājušas cauri. Baručs ir devies uz priekšu, lai viņām sekotu.
- Kā tu zini, kur viņš ir? Vai tu lasi viņa domas?
- Protams, es lasu Baruča domas. Lai kurp viņš ietu, mana sirds dodas viņam līdzi.
Vils palūkojās apkārt. Nemanīja nekādas cilvēku dzīvības pazīmes, un, gaismai pavājinoties, gaiss ik mirkli kļuva dzestrāks.
- Es negribu te gulēt, viņš sacīja. Paliksim pa nakti Čitagaces pasaulē un šeit ieradīsimies no rīta. Tur vismaz bija koki, un es varu iekurt uguni. Nu es zinu, kāda ir Liras pasaules sajūta, un varēšu ar nazi to atrast… Klau, Baltamos! Vai tu vari pieņemt kādu citu formu?
- Kāpēc lai es to vēlētos?
- Šīs pasaules cilvēciskajām būtnēm ir dēmoni, un, ja es staigāšu apkārt bez tā, tas izskatīsies aizdomīgi. Sākumā tieši tādēļ Lira no manis baidījās. Tāpēc, ja mēs grasāmies ceļot viņas pasaulē, tev vajadzēs izlikties par manu dēmonu un pieņemt kāda dzīvnieka veidolu. Tu varētu būt putns. Tad tu vismaz varētu lidot.
-Ak, cik apnicīgi!
- Bet vai tu vari?
- Es varētu…
- Tāda gadījumā izdari to tūlīt. Ļauj paskatīties.
Šķita, ka eņģeļa veidols sabiezē, gaisā uzvirpuļoja
neliels viesulis, un pēc tam zālē pie Vila kājām nometās strazds.
- Uzlido man uz pleca, Vils palūdza.
Putns paklausīja un ierunājās eņģeļa pazīstamajā dzēlīgajā tonī:
- Es to darīšu tikai tad, kad tas būs absolūti nepieciešams. Tas ir neizsakāmi pazemojoši.
- Cik nepatīkami, Vils teica. Kad vien mēs šajā pasaulē ieraudzīsim cilvēkus, tu pārvērtīsies par putnu. Nav jēgas šķendēties vai strīdēties. Vienkārši izdari tā.
Strazds nolaidās no viņa pleca un izzuda tīrā gaisā, un, pustumsā izskatīdamies sabozies, atkal parādījās eņģelis. Iekams viņi kāpa pa logu atpakaļ, Vils paskatījās apkārt un paostīja gaisu, novērtēdams pasauli, kurā Lira bija gūstekne.
- Kur tavs biedrs ir patlaban? viņš vaicāja.
- Seko tai sievietei uz dienvidiem.
- Tad arī mēs no rīta dosimies uz to pašu pusi.
Nākamajā dienā Vils soļoja stundām ilgi un nevienu neredzēja. Zeme sastāvēja lielākoties no zemiem kalniem, klātiem ar īsu, sausu zāli, un, tiklīdz viņš nokļuva kādā augstākā vietā, uzreiz vērās apkārt, meklēdams cilvēku mitināšanās pazīmes, taču neka tāda neatklāja. Vienīgā pārmaiņa putekļaini brūnzaļajā tukšumā bija attāls tumšāk zaļš plankums, un uz turieni viņš devās, jo Baltamoss teica, ka tas esot mežs un tur esot upe, kas plūstot uz dienvidiem. Kad saule uzkāpa visaugstāk, Vils kļūmīgi mēģināja iemigt zemā krūmājā un, vakaram tuvojoties, jutās noguris, viņam sāpēja kājas.