Mērija pavaicāja Atālai:
- Cik ilgi eksistē mulefa?
Atāla atbildēja:
- Trīsdesmit trīs tūkstošus gadu.
Nu jau viņa bija iemācījusies saprast Mērijas sejas izteiksmes, vismaz nepārprotamākās, un iesmējās, kad Mērijai atkārās žoklis. Viņu smiekli bija bezrūpīgi, priecīgi un tik aizrautīgi, ka Mērijai parasti vajadzēja tiem pievienoties, taču šoreiz viņa saglabāja nopietnību un pārsteigta jautāja:
- Kā jūs tik precīzi zināt? Vai jums ir visu šo gadu vēsture?
- Ak jā, Atāla teica. Kopš mums ir gaismne, mums piemīt atmina un modrība. Pirms tam mēs neko nezinājām.
- Kāpēc jums radās gaismne?
-Mēs atklājām, kā izmantot riteņus. Kādu dienu kāda bezvārda būtne atklāja sēklu pogaļu un sāka rotaļāties, un rotaļādamās vina…
- Vina?
-Jā, vina. Pirms tam tai nebija vārda. Vina pa caurumu ieraudzīja, ka pogaļā saritinās čūska, un čūska sacīja…
- Čūska ar vinu runāja?
- Nē! Nē! Tas ir līdzveidojums. Eksistē tāds nostāsts, ka čūska esot teikusi: "Ko tu zini? Ko tu atceries? Ko tu redzi sev priekšā?" Vina atbildējusi: "Neko, neko, neko." Tad. čūska teikusi: "Iebāz kāju pa caurumu sēklu pogaļā, kur es rotaļājos, un tu pieņemsies gudrībā". Tāpēc vina iebāzusi kāju tur, kur bija gulējusi čūska. Viņas pēdā ieplūdusi ella, un vina sākusi visu saskatīt skaidrāk nekā pirms tam, un pirmais, ko vina ieraudzīja, bija gaismne. Tas bija tik jocīgi un tik patīkami, ka vina tūlīt gribējusi tajā dalīties ar visiem sev līdzīgajiem. Tā nu vina ar savu dzīvesbiedru paņēmusi pirmās pogaļas un atklājuši, ka zina, kas vini ir: vini saprata, ka ir mulefa, nevis ganāmi lopi. Vini deva viens otram vārdus. Vini sevi nosauca par mulefa. Vini deva nosaukumus sēklu kokiem un visām radībām un augiem.
- Jo vini bija citādi, Mērija teica.
- Jā, vini tādi kļuva. Un tāpat ari vinu bērni, jo, kad nokrita vairāk pogaļu, vini parādīja bērniem, kā tās lietot. Un, kad bērni bija pietiekami izauguši, ari vini sāka ģenerēt gaismni, un, kad vini bija diezgan lieli, lai brauktu ar riteņiem, gaismne līdz ar ellu atgriezās un palika kopā ar viņiem. Tā vini saprata, ka ellas labad jāiestāda vairāk sēklu pogaļu koku, taču pogaļas bija tik cietas, ka loti reti uzdīga. Pirmie mulefa saprata, kas darāms, lai kokiem palīdzētu: ir jāripo ar riteņiem un tie jāsalauž. Tāpēc mulefa un sēklu pogaļu kokiem vienmēr jādzīvo kopā.
Mērija uzreiz saprata kādu ceturto daļu no Atālas teiktā, bet ar iztaujāšanu un minēšanu diezgan precīzi atklāja pārējo; viņas valodas prasme visu laiku uzlabojās. Taču, jo vairāk viņa mācījās, jo valoda kļuva sarežģītāka, un ik jaunu lietu viņa atklāja, uzdodama pusduci jautājumu, no kuriem katrs veda citā virzienā.
Bet Mērijas domas visvairāk aizkavējās pie gaismnes temata, jo tas bija plašākais; un šī iemesla dēļ viņa iedomājās par spoguli.
Uz šo domu uzvedināja gaismnes salīdzinājums ar gaismas dzirkstīšanu uz ūdens. Atstarotā gaisma, tāpat kā uz jūras mirdzošā, bija polarizēta: varēja būt, ka Ēnu daļiņas, kurām, tāpat kā gaismai, piemita viļņu īpašibas, arī bija spējīgas polarizēties.
-Es nevaru saskatīt gaismni tā kā jūs, viņa teica, bet man gribētos no sulas glazūras izgatavot spoguli, jo domāju, ka tas man varētu palīdzēt to ieraudzīt.
Atālu šī ideja saviļņoja, un, tūlīt izvilkušas savu tīklu, viņas sāka vākt to, kas Mērijai bija vajadzīgs. Kā veiksmes apliecinājums tiklā bija trīs skaistas zivis.
Sulas glazūra bija cita, daudz mazāka koka produkts, kuru mulefa kultivēja šim nolūkam. Uzvārot sulu un izšķīdinot to alkoholā, ko gatavoja no destilētas augļu sulas, mulefa izgatavoja vielu, pēc konsistences līdzīgu pienam un pēc krāsas smalki veidotam dzintaram -, šo vielu viņi izmantoja kā laku. Viņi klāja uz koksnes vai gliemežvāka līdz pat divdesmit šīs lakas kārtām, ļaudami katrai no tām zem mitras drānas nostāvēties, un tikai tad klāja nākamo; pakāpeniski izveidojās ļoti cieta un spodra virsma. Parasti ar dažādu oksīdu palīdzību glazūru izveidoja gaismnecaurlaidīgu, bet dažreiz atstāja caurspīdīgu, un tieši tas ieinteresēja Mēriju, jo caurspīdīgai dzintarkrāsas glazūrai piemita tā pati neparastā īpašība, kas minerālam, pazīstamam kā Islandes špats. Tas sadalīja vienu gaismas staru divos, un, skatoties caur to, viss divkāršojās.
Mērija nebija droša par to, ko vēlējās darīt, viņa tikai zināja: ja neuztraukdamās un nešķendēdamās pietiekami ilgi niekosies, tad kaut ko arī atklās. Viņa atcerējās dzejnieka Keta vārdus, ko bija citējusi Lirai, un Liras tūlītējo sapratni, ka, nolasot aletiometru, viņas prāts atrodas īpašā stāvoklī to Mērijai tagad vajadzēja atrast.
Tāpēc viņa sāka meklēt vairāk vai mazāk plakanu, priedei līdzīgu koka gabalu un slīpēt tā virsmu ar smilšakmeni (nevis metālu ēveles nebija), līdz tas kļuva tik plakans, cik plakanu viņa to spēja noslīpēt. Šo metodi mēdza pielietot mulefa; pieliekot pūles un nežēlojot laiku, tā derēja gluži labi.
Pēc tam kad Mērija bija, kā nākas, izstāstījusi par saviem nodomiem un palūgusi atļauju paņemt nedaudz sulas, viņas ar Atālu aizgāja uz glazūras birzi. Mulefa labprāt viņai to atvēlēja, bet bija pārāk aizņemti, lai ieinteresētos par to. Ar Atālas palīdzību viņa notecināja drusku lipīgās, sveķainās sulas, un tad sākās garš vārīšanas, šķīdināšanas un atkārtotas vārīšanas process, līdz laka bija gatava lietošanai.
Lakošanai mulefa izmantoja kokvilnai līdzīgu šķiedru spilventiņus, ko ieguva no cita auga, un, sekodama lietpratēju instrukcijām, Mērija ņipri lakoja savu spoguli vēl un vēlreiz, nesaskatīdama gandrīz nekādu atšķirību, jo lakas kārtiņa bija ļoti plāna, taču, ļaujot tai nostāvēties, tā kļuva arvien biezāka. Viņa lakoja vairāk nekā četrdesmit reizes bija jau sajucis skaits bet, kad laka gāja uz beigām, virsma bija vismaz piecus milimetrus bieza.
Pēc beidzamā slāņa uzklāšanas sākās pulēšana: maigi, ar laidenām apļveida kustībām berzējot virsmu, pagāja vesela diena, līdz sāpēja rokas, deniņos pulsēja un Mērija vairs nespēja strādāt.
Tad viņa likās gulēt.
Nākamajā rītā mulefa grupa gāja strādāt uz pamežu, kā viņi dēvēja zarainus kokus, pārliecināties, vai dzinumi aug, kā pienākas, un parūpēties, lai tie stieptos vajadzīgajā formā. Šajā darbā viņi augstu vērtēja Mērijas palīdzību, jo viņa varēja iespraukties šaurākās spraugās nekā mulefa un tur strādāt, izmantojot abas rokas.
Tikai tad, kad šis darbs bija padarīts un viņi bija atgriezušies apmetnē, Mērija varēja sākt eksperimentu — jeb drīzāk gan rotaļaties, jo viņai vēl nebija skaidras idejas par to, ko pati dara.
Vispirms viņa pamēģināja lakoto plāksni vienkārši izmantot par spoguli, bet, tā kā tās mugurpuse nebija apsudrabota, viņa neredzēja neko citu kā vien neskaidru divkāršu atspīdumu koksnē.
Tad Mērijai ienāca prātā, ka patiesībā būtu vajadzīga laka bez koksnes, bet, domājot par to, ka jātaisa otra plāksne, viņa zaudēja dūšu. Kā bez palīdzības to vispār dabūt gatavu?
Uzradās doma koksni vienkārši nogriezt un atstāt lakojumu. Arī tam būtu vajadzīgs laiks, taču viņai vismaz bija šveiciešu armijas nazis. Un Mērija ļoti uzmanīgi sāka no malas griezt, visvairāk pūlēdamās laku no aizmugures nesaskrambāt, taču galu galā nogrieza lielāko daļu priedes koka un pie caurspīdīgās, cietās lakas plāksnītes neaiztiktu atstāja saplosītu un skabargainu koksnes mudžekli.