Viņa gudroja, kas notiktu, ja to iegremdētu ūdenī. Vai, dabūdama mitrumu, glazūra kļūtu mīksta? "Nē," sacīja viņas amata meistars, "tā paliks cieta uz visiem laikiem; bet kāpēc nedarīt šādi?" un viņš parādīja šķidrumu, kas glabājās akmens traukā un kas izēstos caur jebkuru koksni tikai dažās stundās. Mērijai šis šķidrums pēc izskata un smakas likās kā skābe.
Diezin vai tas vispār ko nodarītu glazūrai, viņš teica, un jebkuru bojājumu viņa varētu viegli salabot. Ieintriģēts Mērijas projektā, viņš palīdzēja skābi piesardzīgi uztriept koksnei, stāstīdams, kā viņi to izgatavojuši, smalcinot un šķīdinot kādu minerālu, ko atraduši dažu seklu ezeru malā, kurus viņa vēl nebija apmeklējusi. Koksne pakāpeniski atmiekšķējās un labi nonāca nost, un Mērijai palika vien caurspīdīga, dzelteni brūna glazūras plāksnīte, aptuveni brošētas grāmatas lapas lielumā.
Viņa nopulēja tās aizmuguri tikpat pamatīgi kā priekšpusi, līdz abas puses bija tik līdzenas un gludas kā vislabākais spogulis.
Un kad viņa caur to palūkojās…
Nekā sevišķa. Plāksnīte bija nevainojami caurspīdīga, taču rādija dubultu attēlu, labo diezgan tuvu kreisajam un apmēram par piecpadsmit grādiem pavirzītu uz augšu.
Mērija gudroja, kas notiktu, ja paskatītos caur divām plāksnītēm, saliekot tās vienu virs otras.
Tāpēc viņa atkal paņēma šveiciešu armijas nazi un mēģināja plāksnīti ieskrāpēt ta, lai varētu to sašķelt divās daļās. Cenšoties un atkal cenšoties un asinot nazi uz gluda akmens, viņai izdevās glazūrā ieskrāpēt gana dziļu līniju, lai riskētu plāksnīti parlauzt. Nolikusi zem skrāpējuma līnijas tievu stienīti, viņa strauji uzspieda glazūrai, kā bija redzējusi stiklinieku griežam stiklu, un tas izdevās: tagad viņai bija divas plāksnītes.
Mērija salika tās kopā un skatījās cauri. Dzintara krāsa bija blīvāka, un plāksnīte kā fotofīltrs pastiprināja vienus un pavājināja citus toņus, piešķirot ainavai nedaudz citādu nokrāsu. Interesanti, ka divkāršais attēls bija pazudis un viss atkal izskatījās kā viens; taču Ēnu pazīmes nemanīja.
Mērija atdalīja abas plāksnītes, vērodama, kā, to darot, mainās lietu izskats. Kad plāksnītes vienu no otras šķīra apmēram pusplaukstas platuma attālums, notika kaut kas interesants: dzintara krāsa pazuda, un viss atkal bija savos parastajos toņos, taču košāks un spilgtāks.
Tobrīd pienāca Atāla paskatīties, ko viņa dara.
Vai tagad tu vari saskatīt gaismai? — Atāla vaicāja.
Nē, bet es redzu citas lietas, Mērija teica un mēģināja tās viņai parādīt.
Atāla paskatījās, taču pieklājības labad, nevis ar to atklājuma prieku, kas iejūsmināja Mēriju, un, nogurusi no skatīšanās caur mazajiem glazūras gabaliņiem, iekārtojas zālē sakopt savus riteņus. Reizēm mulefa tīra sabiedriskuma dēļ kopa cits cita nagus, un vienreiz vai divreiz Atāla bija uzaicinājusi Mēriju aprūpēt savējos. Mērija savukārt ļāva Atālai sakārtot matus, tīksminādamās, kā mīkstais snuķis tos paceļ un atkal ļauj matiem krist, glāstot un masējot viņas galvu.
Mērija juta, ka Attāla tagad vēlas to darīt, tāpēc nolika abus glazūras gabalus un pārvilka plaukstas draudzenes pārsteidzoši gludajiem nagiem: to virsma bija gludāka un slidenāka par teflonu uz vidus cauruma apakšējās apmales, kas, ritenim griežoties, kalpoja kā gultnis. To kontūras, protams, precīzi sakrita, un, kad Mērija taustīja riteņa iekšpusi, viņa nejuta faktūras atšķirību: šķita, it kā mulefa un sēklu pogaļa patiesi būtu viena būtne, kas brīnumainā kārtā spēj pati sevi izjaukt un atkal salikt kopā.
Šī saskare Atālu mierināja, un tapat ari Mēriju. Viņas draudzene bija jauna un neprecējusies, un šajā grupā nebija jaunu vīriešu, tāpēc viņai vajadzēs precēt zalifa no citurienes; bet Atāla bija nemierīga, un dažreiz Mērijai šķita, ka viņa raizējas par savu nākotni. Tāpēc Mērija nežēloja ar viņu kopā pavadīto laiku un tagad ar prieku no riteņu caurumiem tīrīja putekļus un netīrumus, kas tur bija sakrājušies, un ar smaržīgo eļļu rūpīgi iezieda draudzenes nagus, kamēr Atālas snuķis cilāja un gludināja viņas matus.
Kad Atālai likās, ka pietiek, viņa atkal iekārtojās uz riteņiem un devās palīdzēt gatavot vakariņas. Mērija atgriezās pie savas glazūras un gandrīz uzreiz izdarīja atklājumu.
Viņa turēja abas plāksnītes plaukstas platuma atstatumā tā, ka tās rādīja to pašu skaidro, košo attēlu, ko viņa jau bija redzējusi, taču kaut kas bija noticis.
Skatoties plāksnītēm cauri, viņa ieraudzīja zeltainu dzirksteļu spietu, kas ieskāva Atālas apveidu. Tās bija redzamas tikai caur mazu glazūras daļiņu, un tad Mērija aptvēra, kāpēc: šajā vietā viņa plāksnītes virsmai bija pieskārusies ar eļļainiem pirkstiem.
- Atāl! viņa iesaucās. Žigli! Nāc atpakaļ!
Atāla pagriezās un atripoja atpakaļ.
- Ļauj man paņemt mazliet eļļas, Mērija teica, tikai tik daudz, lai ieziestu glazūru.
Atāla labprāt ļāva viņai atkal pārvilkt pirkstus riteņu caurumiem un ziņkāri vēroja, kā Mērija vienu no plāksnītēm pārklāj ar caurspīdīgās, smaržīgās vielas kārtiņu.
Tad viņa saspieda abas plāksnītes kopā un pakustināja tās, lai eļļa sadalītos vienmērīgi, un vēlreiz attālināja vienu no otras par plaukstas platumu.
Kad Mērija palūkojās caur tām, viss bija mainījies. Viņa varēja redzēt Ēnas. Ja viņa būtu atradusies Džordanas koledžas tualetes telpā toreiz, kad lords Ezriels demonstrēja fotogrammas, ko bija izgatavojis ar īpašu emulsiju, viņa pazītu šo efektu. Viss, ko viņa aplūkoja, izskatījās zeltains tieši tā, kā Atāla bija stāstījusi: gaismas dzirkstis slīdēja, peldēja un dažbrīd mērķtiecīgi pārvietojās. Tam visam pa vidu varēja redzēt to pašu pasauli, ko varēja saskatīt ar neapbruņotu aci: zāli, upi un kokus, bet, kur vien viņa redzēja saprātīgu būtni, kādu no mulefa, tur gaisma bija blīvāka un kustīgāka. Tā nekādā veidā nepadarīja to apveidus neskaidrus, drīzāk gan precīzākus.
- Es nezināju, ka tas ir tik skaisti, Mērija sacīja Atālai.
- Kā nu ne, protams, draudzene atbildēja. Dīvaini iedomāties, ka tu to neredzi. Paskaties uz to mazo…
Viņa rādija uz vienu no mazuļiem, kas rotaļājās garajā zālē, neveikli lēkdams pēc sienāžiem un piepeši apstādamies, lai papētītu kadu lapu, tad pakrizdams, atkal uzrausdamies kājās, lai steigtos kaut ko pavēstit savai mātei, tad atkal novērsdams uzmanību, skatoties uz kādu nūjiņu, mēģinādams to pacelt, atrazdams uz sava snuķa skudras un satraukumā taurēdams… Ap viņu virmoja zeltaina dūmaka, līdzīga vakarblāzmai ap nojumēm un zvejas tīkliem izteiktāka par to, bet pavisam mazliet. Taču atšķirība bija tāda, ka šī dūmaka bija pilna mazu, mutuļojošu nodomu strāvu, kas virpuļoja, aprima un peldēja, un izgaisa, kad uzradās jaunas.
Turpretim ap mazuļa māti zeltainās dzirksteles bija daudz spēcīgākas un to veidotās strāvas stabilākas un varenākas. Viņa gatavoja plānas maizītes, līdzīgas plāceņiem vai pankūkām, izkaisījusi uz plakana akmens miltus, un vienlaikus vēroja bērnu; Ēnas jeb gaismne, jeb Putekļi, kas peldēja viņai apkārt, izskatījās pēc visīstākā atbildības un vieduma pārraudzības atveida.
- Tātad beidzot tu vari redzēt, sacīja Atāla. Labi, tagad tev jānāk man līdzi.
Mērija apmulsusi skatījās draudzenē. Atālas tonis bija savāds, it kā viņa būtu teikusi: "Beidzot tu esi gatava; mēs esam to gaidījuši; tagad visam jāmainās."