Viņi kāpa lejā pa trapu, Koulteres kundzei smagi balstoties pret sargkareivi. Sieviete runāja klusi, un lords Roke varēja saklausīt tikai kareivja atbildi.
- Tam seržantam tur pāri pie lielajām redelēm viņam ir atslēgas. Bet es neuzdrīkstos viņam tās prasīt, kundze, piedodiet!
- Nu labi, viņa teica, veikli izdvesdama nožēlas nopūtu. -Šā vai ta paldies.
Lords Roke dzirdēja zābaku soļus aizdipam prom pār akmeņiem, un Koulteres kundze čukstēja: Vai dzirdējāt par atslēgām?
- Pasakiet man, kur tas seržants ir? Man jāzina, kur un cik tālu.
-Apmēram desmit manu soļu attālumā. Pa labi. Liela auguma vīrs. Es redzu pie viņa jostas atslēgu saišķi.
- Tas neko nedod, ja es nezinu īsto atslēgu. Vai redzējāt to, kad viņš slēdza dzelžus?
- Jā. īsa, resna atslēga, ap to aptīta melna lente.
Lords Roke norāpoja lejā, ķerdamies viņas kažoka biezajā aitas vilnā, līdz sasniedza tā apakšmalu ceļu līmenī. Tur cieši turēdamies, Gallivespiāns palūkojās apkārt.
Viņus apgaismoja prožektors, mezdams spilgtu gaismu pār mitrajām klintīm. Bet, skatīdamies apkārt un meklēdams ēnu, lords Roke ieraudzīja, ka gaisma vējā sāk sāniski šūpoties. Tad atskanēja kliedziens un gaisma piepeši nodzisa.
Viņš nekavējoties nokrita zemē un pa šļakstošo slapjdraņķi metās uz seržanta pusi, kurš grīļīgi liecās uz priekšu, pūlēdamies satvert nokritušo prožektoru.
Šajā juceklī lords Roke uzlēca lielajam vīram uz kājas, kad tā pašūpojās viņam garām, un sakampa kokvilnas bikšu galu izmirkušu un jau piesūkušos smagu lietū un iegrūda dzeloni miesā tieši virs zābaka.
Izgrūdis kunkstošu brēcienu un sagrābis kāju, seržants neveikli nokrita, pūlēdamies ievilkt elpu un iekliegties. Lords Roke atlaidās un atlēca sānis no krītošā ķermeņa.
Neviens neko neievēroja: vēja, motoru un kapājošās krusas troksnis apslāpēja cilvēka kliedzienu, un tumsā viņa augums nebija saskatāms. Taču tuvumā atradās vēl citi, un lordam Rokem vajadzēja strādāt veikli. Viņš uzlēca nokritušajam vīrietim uz sāna tam blakus ledaina ūdens peļķē gulēja atslēgu saišķis un vilka to aiz lielās šautras, tik resnas kā viņa roka un garumā viņam līdz pusei, līdz atrada atslēgu ar melno lenti. Un tad sākās cīniņš ap atslēgu riņķa sprādzi, nepārtraukti riskējot dabūt triecienu ar krusas graudu tas Gallivespiānam būtu nāvējošs: ledus gabals bija divu viņa dūru lielumā.
Un tad balss virs viņa prasīja: Vai ar jums viss kārtībā, seržant?
Kareivja dēmons rūca uz seržanta dēmonu, kurš bija pa pusei apdullis un pakritis, un apošņāja viņu. Lords Roke nevarēja gaidīt: atkal lēciens un dūriens, un otrs vīrs nokrita blakus seržantam.
Vilkdams, puledamies un ciladams lords Roke beidzot atslēgu riņķi atlauza vaļā: vispirms nācās nocelt sešas atslēgas, kas atradās virs atslēgas ar melno lenti, tikai tad tā atbrīvojās. Nu jau ik sekundi varēja no jauna iedegties prožektora gaisma, bet pat pustumsā diezin vai viņi nepamanītu divus nemaņā gulošus vīrus…
Lords Roke patlaban noņēma atslēgu, kad atskanēja kliedziens. Viņš no visa spēka vilka masīvo atslēgas šautru raudams, cilādams, celdams, rāpodams, staipīdams un paslēpās aiz kāda maza laukakmens tieši tobrīd, kad atskanēja dimdoši soļi un balsis sauca pēc gaismas.
- Nošauti?
- Neko tādu nedzirdēju…
- Vai viņi elpo?
Tad no jauna iedegās salabotais prožektors. Lords Roke tika izgaismots tik skaidri kā lapsa mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Viņš stāvēja sastindzis, bolīdams acis pa labi un pa kreisi, un, pārliecinājies, ka visu uzmanība pievērsta tik noslēpumainā kārtā nokritušajiem vīriem, uzmauca atslēgu sev plecā un skrēja, apiedams peļķes un akmeņus, līdz sasniedza Koulteres kundzi.
Jau pēc sekundes viņa atslēdza roku dzelžus un klusi nolika tos zemē. Lords Roke palēcās, satvēra sievietes kažoka apakšmalu un uzskrēja augša viņai uz pleca.
- Kur bumba? kavalieris prasīja tuvu pie Koulteres kundzes auss.
- Viņi tikko sāk to izcelt. Bumba ir tajā lielajā redeļu kastē tur, uz zemes. Es nevaru rīkoties, iekams viņi to nebūs izcēluši, un pat tad…
- Labi, lords Roke teica, skrieniet! Paslēpieties! Es palikšu tepat un pavērošu. Skrieniet!
Viņš nolēca uz viņas piedurknes, pēc tam zemē. Bez mazākā trokšņa sieviete virzījās prom no gaismas, sākumā lēnām, lai nepiesaistītu sarga uzmanību, bet pēc tam, pieliekusies un lietus šaustīta, skrēja augšā pa slīpumu, zeltainajam pērtiķim šaujoties pa priekšu un izlūkojot ceļu.
Aiz muguras Koulteres kundze dzirdēja nepārtraukto motoru rūkoņu, juceklīgus izsaucienus un spēcīgo prezidenta balsi cenšamies notikuma vietā ieviest kaut kādu kartību. Viņa atcerējās ilgstošās mokošās sāpes un halucinācijas, ko bija pārcietusi pēc kavaliera Taielija dzeliena, un nevēlējās būt šo abu vīriešu vietā, kad tie modīsies.
Bet drīz Koulteres kundze jau bija uzkāpusi augstāk un, rāpdamās pār mitrajiem akmeņiem, redzēja sev aiz muguras šaudāmies prožektora gaismu, kas atstarojās no cepelīna lielā, izliektā vēdera; patlaban tā atkal nodzisa, un nu viņa dzirdēja tikai motora rūkoņu, tam veltīgi cīnoties pret vēju, un ūdenskrituma dārdus lejā.
Dzimtera hidrostacijas inženieri pūlējās pār aizas malu pievienot bumbai strāvas kabeli.
Koulteres kundzes galvenā problēma nebija izkļūt no šīs situācijas dzīvai: tam bija otršķirīga nozīme. Galvenais bija izdabūt Liras matus no bumbas, pirms tā tiek uzspridzināta. Matus, kas bija atradušies aploksnē, lords Roke pēc viņas aresta bija sadedzinājis, ļaudams vējam pelnus aizpūst naksnīgajās debesīs; pēc tam viņš bija iekļuvis laboratorijā un novērojis, ka viņi rezonanses kamerā ievieto tumši zeltainās cirtas atlikušo daļu. Viņš skaidri zināja, kur tā ir un kā kamera atverama, bet spilgtā gaisma un mirdzošās laboratorijas virsmas, nemaz nerunājot par tehniķu nemitīgo nākšanu un iešanu, neļāva neko pasākt.
Tāpēc matu cirtu vajadzēja izņemt pēc tam, kad bumba būs uzstādīta.
Prezidenta nolūki pret Koulteres kundzi visu vēl sarežģīja. Bumba enerģiju saņēma no pārrautās saiknes starp cilvēku un dēmonu, un tas nozīmēja derdzīgu procesu: lamatu būri un sudraba giljotīnu. Prezidents grasījās pārraut mūža garuma saikni starp Koulteres kundzi un zeltaino pērtiķi un tādā ceļā atbrīvojušos enerģiju izmantot, lai iznīcinātu viņas meitu. Viņa un Lira ietu bojā no pašas Koulteres kundzes izgudrojuma. "Tas vismaz ir precīzs," viņa domāja.
Sievietes vienīgā cerība palika lords Roke. Bet cepehnā viņš čukstus viņai bija skaidrojis par savu indīgo dzeloņu spēku: viņš tos nevarot izmantot nepārtraukti, jo ar katru dzelienu inde pavājinoties. Lai tās potence atkal pilnībā atjaunotos, vajagot paiet veselai dienai. Necik ilgi, un šis galvenais ierocis zaudēs spēku tad viņiem paliks tikai pašu attapība.
Atradusi pārkaru klinti blakus egles saknēm pie aizas, Koulteres kundze iekārtojās zem tās, lai paskatītos apkārt.
Zem un virs viņas, aiz aizas malas un pilnīgi pakļauta vēja spēkam, stāvēja ģeneratoru stacija. Inženieri salika veselu virkni apgaismošanas ierīču, lai vieglāk varētu dabūt kabeli līdz bumbai: netālu varēja dzirdēt balsis, kas izkliedza komandas, un caur kokiem bija saskatāmas kustīgas gaismas. Pašu kabeli, tik resnu kā cilvēka roka, ar vagoneti vilka no gigantiskas spoles uz nogāzes virsotni tādā tempā, kādā tas tika darīts, bumba tiktu sasniegta piecās minūtēs vai vēl ātrāk.
Tēvs Makfeils cepelīnā bija sapulcinājis kareivjus. Vairāki vīri stavēja sardzē, vērdamies slapjdi'aņķi un tumsā un turēdami šautenes gatavībā, tikmēr citi atvēra koka redeļu kasti, kurā glabājās bumba, un gatavoja to pievienošanai pie kabeļa. Koulteres kundze lietus kapāto prožektoru gaismā to varēja skaidri saskatīt, tāpat arī uz akmeņainās grunts nedaudz sasvērušās elektroinstalācijas un smago tehniku. Viņa dzirdēja augstsprieguma sprakšķus un dūkoņu no apgaismojuma, kabeļiem zvārojoties vējā un lietū un metot pār akmeņiem ēnas, kas šūpojās kā groteskas lecamauklas.