Viena struktūras daļa Koulteres kundzei bija ļoti labi pazīstama: lamatu krātiņi ar sudraba asmeni augšā. Pārējais viņai šķita svešs; viņa nespēja saskatīt rituļu, krūku, izolācijas uzbērumu un cauruļvadu režģu nozīmi. Tomēr kaut kur visā šajā sarežģītībā atradās mazā matu sproga, no kuras bija atkarīgs viss.
Viņai pa kreisi tumsā lejup slīga nogāze, tālu lejā mirgoja kaut kas balts un dārdēja Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums.
Te atskanēja kliedziens. Kareivis nometa šauteni, pastreipuļoja uz priekšu un nokrita zemē, spārdīdamies, raustīdamies un sāpēs vaidēdams. Par atbildi prezidents paskatījās debesīs un, pielicis pie mutes plaukstas, spalgi iekliedzās.
Ko viņš darīja?
Pēc brīža Koulteres kundze to saprata. Pilnīgi neiespējami, bet lejup nolaidās ragana un nosēdās prezidentam blakus, kamēr viņš kliedza vējā:
- Meklējiet tepat tuvumā! Te kāds radījums palīdz šai sievietei. Tas jau ir uzbrucis vairākiem maniem vīriem. Atrodiet to un nogaliniet!
- Tur kāds nāk, ragana teica tonī, ko Koulteres kundze savā slēptuvē skaidri sadzirdēja. Redzu, ka tas tuvojas no ziemeļiem.
- Par to neuztraucieties. Uzmeklējiet to radījumu un iznīciniet to, pavēlēja prezidents. Viņš nevar būt nekur tālu. Un pielūkojiet arī sievieti. Ejiet!
Ragana atkal uzlidoja gaisā.
Piepeši pērtiķis saspieda Koulteres kundzes roku un rādīja uz kaut ko.
Tur lords Roke gluži atklāti gulēja uz sūnu ielāpiņa. Kā viņi varēja viņu nepamanīt? Taču kaut kas bija atgadījies, jo kavalieris nekustējās.
- Ej, dabū viņu atpakaļ, Koulteres kundze teica, un pērtiķis, zemu pieliecies, skrēja no akmens uz akmeni, virzīdamies uz mazo, zaļo laukumiņu starp klintīm. Viņa zeltainā spalva drīz k|uva tumša no lietus un pielipa cieši pie ķermeņa, darot viņu mazāku un ne tik viegli saskatāmu, taču dēmons tik un tā izturējās briesmīgi aizdomīgi.
Tēvs Makfeils tikmēr atkal pievērsās bumbai. Ģeneratoru stacijas inženieri kabeli bija novietojuši tieši zem tās, un tehniķi noņēmās, stiprinādami skavas un gatavodami termināļus.
Koulteres kundze prātoja: diez ko viņš nu darīs, kad upuris izsprucis. Tad prezidents pagriezās, skatīdamies pār plecu, un viņa ieraudzīja vīrieša sejas izteiksmi. Tā bija tik koncentrēta un saspringta, ka seja drīzāk atgādināja masku, nevis cilvēka vaibstus. Lūpas kustējās lūgsnā, plati ieplestās acis bija pavērstas augšup, un tās kapāja lietus; kopumā viņš līdzinājās kāda drūma spāņu svētā mocekļa attēlojumam gleznā ekstāzes brīdī. Koulteres kundzi piepeši ķēra baiļu bulta, jo viņa skaidri saprata, ko viņš ir nodomājis: tēvs Makfeils grasījās sevi upurēt. Bumba sprāgs, un vienalga, vai viņa uzies gaisā vai neuzies līdz ar to.
Skriedams no akmens uz akmeni, zeltainais pērtiķis sasniedza lordu Roki.
Man salauzta kreisā kāja, — Gallivespiāns lēni teica. Beidzamais vīrs tai uzkāpa. Klausies vērīgi…
Kamēr pērtiķis viņu aizvāca prom no gaismas loka, lords Roke precīzi izstāstīja, kur atrodas rezonanses kamera un kā to atvērt. Praktiski viņi atradās kareivju acu priekšā, bet dēmons ar savu mazo nastiņu soli pa solim lavījās no ēnas līdz ēnai.
Koulteres kundze, vērodama un kodīdama lūpu, izdzirda nošalcam gaisu un sajuta spēcīgu triecienu nevis pret savu ķermeni, bet pret koku. Tur, iestrēgusi mazāk nekā plaukstas platumā no viņas kreisās rokas, drebēja bulta. Koulteres kundze tūlīt pavēlās tālāk, iekams ragana nebija paspējusi izšaut otru, un gāzās pa slīpumu lejā uz pērtiķa pusi.
Tālāk viss noritēja ļoti strauji: gāja vaļā šāviens, un pa slīpumu vēlās sīvs dūmu mākonis, vai arī viņa neredzēja liesmas. Zeltainais pērtiķis, redzēdams, ka Koulteres kundzei uzbrūk, nolika lordu Roki zemē un metās viņu aizstāvēt, un tieši tobrīd lejup laidās ragana, turēdama gatavībā nazi. Lords Roke aizlīda aiz tuvākā akmens, un Koulteres kundze saķērās tuvcīņā ar raganu. Viņas nikni kāvās starp akmeņiem, bet zeltainais pērtiķis tikmēr ņēmās raganas mākoņpriedes zaram izraustīt visas skujas.
Tikmēr prezidents bāza savu dēmonu-ķirzaku mazākajā no sudraba lamatu krātiņiem. Ķirzaka locījās un spiedza, spārdījās un koda, bet viņš nokratīja to no savas plaukstas un veikli aizcirta durvis. Tehniķi veica beidzamos regulēšanas darbus, pārbaudīdami savus mērinstrumentus un standarta etalonus.
No zila gaisa ar mežonīgu brēcienu nolaidās kaija un pakampa Gallivespiānu savos nagos. Tas bija raganas dēmons. Lords Roke no visa spēka pretojās, bet putns viņu turēja ļoti cieši, un tad ragana pati izrāvās no Koulteres kundzes tvēriena, sagrāba saplosīto mākoņpriedes zaru un uzlēca gaisā, pievienodamās savam dēmonam.
Koulteres kundze metās uz bumbas pusi, juzdama, ka dūmi uzbrūk viņas degunam un rīklei gluži kā nagi: asaru gāze. Lielākā daļa zaldātu bija pakrituši vai rīstīdamies meimuroja prom ("Diez no kurienes gāze nāk?" viņa brīnījās), bet tagad, kad vējš dūmus izkliedēja, viņi atkal sāka pulcēties. Cepelīna lielais, rievotais vēders karājās virs bumbas, vējā nostiepdams kabeļus, gar tā sudrabainajiem sāniem tecēja mitrums.
Bet tad augstu gaisā kāda skaņa lika iedžinkstēties Koulteres kundzes ausīm. Tas bija tik spalgs un biedējošs kliedziens, ka pat zeltainais pērtiķis bailēs viņu sagrāba kā spīlēs. Sekundi pēc tam baltu locekļu, melna zīda un zaļu zaru virpulī metās lejā un tieši pie tēva Makfeila kājām nokrita ragana, kauliem nokrakšķot uz klints.
Koulteres kundze metās uz priekšu, lai redzētu, vai lords Roke pēc kritiena izdzīvojis. Bet Gallivespiāns bija pagalam. Viņa labās kājas dzelonis bija dziļi ieurbies raganas kaklā.
Pati spīgana tomēr vēl bija dzīva, un viņas mute drebelīgi kustējās, sakot: Kaut kas nāk… Kaut kas cits… nāk…
Tas nebija saprotams. Prezidents jau kāpa pāri viņas ķermenim uz lielāko krātiņu. Viņa dēmons tekalēja augšup lejup pa otra būra sāniem, tā mazie nadziņi šķindēja pret sudraba režģi, balss lūdzās žēlastību.
Zeltainais pērtiķis lēca uz tēvu Makfeilu, taču ne uzbrukt gribēdams: viņš rāpās augšā pār vīrieša pleciem, lai sasniegtu vadu un cauruļu mudžekļa centru rezonanses kameru. Prezidents mēģināja viņu sagrābt, bet Koulteres kundze saspieda vīrieša roku un centās viņu atraut atpakaļ. Viņa neko neredzēja: acīs sitās lietus, un gaisā vēl vēdīja gāze.
Visapkārt dunēja artilērija: kas notika?
Prožektoru gaismas vējā šūpojās, tāpēc viss šķita nestabils, pat kalnāja melnās klintis. Prezidents un Koulteres kundze bija saķērušies tuvcīņā, kliegdami, kaudamies ar dūrēm, plēsdami, raudami, kozdami, bet sieviete jutās nogurusi un viņš bija stiprs; tomēr Koulteres kundze bija arī izmisusi un viņai vajadzētu varēt tēvu Makfeilu atgrūst, taču daļa viņas vēroja, kā zeltainais pērtiķis manipulē ar kloķiem viņa mežonīgās, melnās ķetnas grāba mehānismu tā un citādi, raujot, griežot, grūžoties tajā iekšā…
Tad nāca sitiens pa deniņiem. Koulteres kundze apdullusi nokrita, prezidents atbrīvojās un, asinīm plūstot, ievilkās burī un aizvēra aiz sevis durvis.
Pērtiķis bija atvēris kameras stikla durvis smagās virās un pasniedzās iekšā: tur bija matu cirta to turēja gumijas spilventiņi metāla skavā! Tomēr skavu vēl vajadzēja attaisīt un Koulteres kundze uzstīvējās augšā, viņas rokas drebēja. Viņa no visa spēka sapurināja sudraboto režģi, skatīdamās augšup uz asmeni, dzirkstošajiem termināliem un cilvēku būri. Pērtiķis atskrūvēja skavu, bet prezidents viņa seja izskatījās kā drūma triumfa maska savija vadus kopā.