- Ko jūs tur atklājāt?
- Visvarenais pats mitinās kādā kambari kalna centrā. Mēs nevarējām tikt tam tuvumā, tomēr mēs Viņu redzējām. Viņa vara…
- Ļoti lielu varu Viņš ir piešķīris, Baltamoss pārtrauca, Metatronam, kā jau es stāstīju. Tu redzēji, kāds viņš ir. Mēs jau agrāk esam no Metatrona izsprukuši, un nu viņš mūs redzēja atkal. Vēl vairāk viņš redzēja tevi, un viņš redzēja nazi. Es teiktu…
- Baltamos, — Baručs uzmanīgi biedru pārtrauca, nebar nu Viļu. Mums vajadzīga zēna palīdzība, un viņu nevar vainot tajā, ka viņš nezina to, kā atklāšanai mums bija vajadzīgs tik ilgs laiks.
Baltamoss novērsās.
Ierunājās Vils: Tātad jūs negrasāties man izpaust to savu noslēpumu? Labi. Nu tad pastāstiet, kas notiek pēc mūsu nāves.
Baltamoss pārsteigts atskatījās.
Baručs teica: Nu, eksistē tāda Nāves zeme. Kur tā atrodas un kas taja notiek, nezina neviens. Mans velis, pateicoties Baltamosam, nekad tur nav nokļuvis; es esmu tas, kas reiz bija Baruča velis. Nāves zeme ari mums ir tumsā tīta.
- Tā ir gūsta nometne, Baltamoss stāstīja. Visvarenais to nodibinājis senos laikos. Kāpēc tu gribi to zināt? Savā laikā pats redzēsi.
- Tāpēc, ka tikko kā nomira mans tēvs. Ja viņš nebūtu nonāvēts, tad izstāstītu man visu, ko zina. Jūs teicāt, tā esot pasaule vai jūs domājāt tādu pasauli, kas līdzīga šai, kādu citu Visumu?
Baltamoss paskatījās uz Baruču, un tas paraustīja plecus.
- Kas Nāves zemē notiek? Vils turpināja iztaujāt.
- Nevar zināt, Baručs atbildēja. Viss, kas to skar, ir noslēpums. Pat baznīcēni to nezina; viņi iestāsta ticīgajiem, ka tie mitīs Debesīs, taču tie ir meli. Ja cilvēki patiešām zinātu…
- Un mana tēva velis ir nokļuvis tur.
- Bez šaubām, tāpat kā tie neskaitāmie miljoni, kas nomiruši pirms viņa.
Vils juta, ka viņa iedoma sašķobās.
- Un kāpēc jūs ar savu lielo noslēpumu, lai kāds tas būtu, uzreiz negājāt tieši pie lorda Ezriela, zēns jautāja, bet meklējāt mani?
- Mēs nebijām droši, Baltamoss teica, ka viņš mums ticēs, ja necelsim priekšā savu labo nolūku apstiprinājumu. Divi zemas kārtas eņģeļi starp visām varenibām, ar kurām viņam ir darīšana, kā lords Ezriels varētu ņemt mūs nopietni? Bet, ja mēs viņam parādītu nazi un tā nesēju, viņš varbūt ieklausītos. Šis nazis ir ievērojams ierocis, un lords Ezriels priecātos, ja tu būtu viņa pusē.
- Neņemiet ļaunā, iebilda Vils, bet man tas šķiet gļēvi. Ja jums par savu noslēpumu ir kaut mazākā pārliecība, jums nav vajadzīgs aizbildinājums, lai tiktos ar lordu Ezrielu.
- Ir vēl viens iemesls, atzinās Baručs. Mēs sapratām, ka Metatrons mūs vajās, un gribējām būt droši, ka nazis nenonāk viņa rokās. Ja mēs tevi varētu pārliecināt, lai tu vispirms kopā ar mums nāc pie lorda Ezriela, tad vismaz…
- Ak nē, tas nenotiks, attrauca Vils. Jūs esat apgrūtinājuši manu nokļūšanu pie Liras, nevis atvieglojuši to. Viņa ir vissvarīgākā, un jūs esat viņu pilnīgi aizmirsuši. Taču es ne. Kāpēc jums vienkārši nedoties pie lorda Ezriela un neatstāt mani vienu? Panāciet, lai jūs uzklausa. Jūs varētu pie viņa aizlidot daudz ātrāk, nekā es varu aiziet, un es gribu vispirms uzmeklēt Liru, lai notiek kas notikdams. Vienkārši dariet tā. Vienkārši ejiet. Vienkārši atstājiet mani.
- Bet es tev esmu vajadzīgs, Baltamoss nepiekāpīgi teica, es varu izlikties par tavu dēmonu, citādi tu Liras pasaulē būsi pamanāms.
Vils bija pārāk noskaities, lai runātu. Piecēlies viņš nogāja divdesmit soļu pa mīkstajām, dziļajām smiltīm un tad, siltuma un mitruma pārsteigts, apstājās.
Pagriezies viņš redzēja abus eņģeļus sarunājamies; tad viņi nāca šurp, pazemīgi un neveikli, bet arī lepni.
Baručs teica: Mēs ļoti atvainojamies. Es pats došos pie lorda Ezriela, informēšu viņu un lūgšu viņu sūtīt palīgus, lai atrastu viņa meitu. Cītīgi lidojot, man vajadzēs divas dienas.
- Un es palikšu pie tevis, Vil, Baltamoss piedāvājās.
- Labi, Vils piekrita, paldies.
Abi eņģeļi apkampās. Tad Baručs apskāva Viļu un noskūpstīja zēnu uz abiem vaigiem. Skūpsts bija viegls un vēss tāpat kā Baltamosa plaukstas.
- Ja mēs turpināsim virzīties uz Liras pusi, Vils teica, vai tu mūs atradīsi?
- Es nekad nepazaudēšu Baltamosu, Baručs sacīja un soli atkāpās.
Tad viņš palēcās gaisā, strauji uzlidoja debesīs un izgaisa zvaigžņu klaida. Baltamoss izmisīgās ilgās nolūkojās viņam pakaļ.
- Vai gulēsim tepat vai arī dosimies tālāk? viņš beidzot ierunājās, pagriezies pret Vīlu.
- Gulēsim tepat, Vils atteica.
- Tad guli, un es uzmanīšu, vai mums nedraud briesmas. Vil, esmu pret tevi bijis skarbs, un tas bija nepareizi. Tev jānes smaga nasta, un man tev japalīdz, nevis jāšķendējas. No šī brīža centīšos izturēties laipnāk.
Tā Vils apgūlās siltajās smiltīs, un kaut kur netālu viņš domāja eņģelis stāvēja sardzē; taču tas šķita mazs mierinājums.
- Es dabūšu mūs laukā no šejienes, es apsolu, Rodžer. Un Vils nāk, esmu pārliecināta, ka nāk!
Nesapratis viņš paplēta bālās plaukstas un papurināja galvu.
- Es nezinu, kas viņš ir, un viņš te nenāks, Rodžers teica, bet, ja arī nāks, tad mani nepazīs.
- Viņš nāk pie manis, Lira sacīja, un mēs ar Viļu ak, nezinu kā, Rodžer, bet zvēru mēs palīdzēsim. Un neaizmirsti: mūsu pusē ir vēl arī citi. Serafina un Joreks, un
3 Maitēdājas
BRUNINIEKA KAULI IR PĪŠĻI, UN VINA LABAIS ZOBENS RŪSA;
ES TICU, KA VINA DVĒSELE IR PIE SVĒTAJIEM.
S.T. KOLRIDŽS
Enara ezera raganu klana karaliene Serafina Pekkala raudāja, lidodama caur Arktikas dūmakainajām debesīm. Viņa raudāja dusmās, bailēs un vainas apziņas dēļ: dusmu dēļ pret sievieti Koulteri, kuru bija nozvērējusies nogalināt; baiļu dēļ par to, kas notiek ar viņas iemīļoto zemi; vainas apziņas dēļ… Vainas apziņa viņu piemeklēs vēlāk.
Pagaidām Serafina lūkojās lejup uz kūstošo polāro ledu, applūdušajiem mežiem ieplakās, pārpilno jūru, un viņas sirdi māca grūtsirdība.
Taču ragana neapstājās, lai apciemotu savu dzimteni vai mierinātu un uzmundrinātu māsas. Viņa lidoja tālāk un tālāk uz ziemeļiem, tieši iekšā bruņotā lāča Joreka Bērnisona karalistes Svalbāras miglās un aukās.
Viņa ar pūlēm pazina galveno salu. Kalni gulēja kaili un melni, un tikai dažas no saules paslēpušās ielejas, kas bija novērsušas no tās savu vaigu, ēnainajos nostūros bija saglabājušas mazliet sniega; bet ko šajā gadalaikā te vispār darīja saule? Visā dabā bija noticis apvērsums.
Kamēr Serafina atrada lāču karali, pagāja lielākā dienas daļa. Viņa to ieraudzīja pie salas ziemeļu krasta starp klintīm peldus dzenamies pakaļ valzirgam. Ūdenī lāčiem nogalināt bija grūtāk; kad zemi klāja ledus un lielajiem jūras zīdītājiem vajadzēja uznirt, lai ievilktu
elpu, lāči izmantoja maskēšanās priekšrocību, un viņu upuris arī neatradās savā elementā. Tāda bija parastā lietu gaita.