Harpija to visu vēroja. Veļi, kas bija aizmugurē, drūzmējās tuvāk. Lira tumsā neskaidri varēja saskatīt viņu sejas. Nobijusies un apmulsusi viņa stāvēja, kodīdama lūpu, kamēr Vils darīja, kā tēvs bija licis, bālajā spāres gaismā seju cieši pietuvinājis naža asmens galam. Citas pasaules klinti viņš izgrieza niecīgu atvērumu, ielika tajā smalkos, zeltainos matus un, atlicis klints gabalu vietā, logu aizvēra.
Un tad sāka drebēt zeme. No kaut kurienes, ļoti dziļi, nāca rūcošs drupšanas troksnis, it kā zemes centrs grieztos pats ap sevi kā milzu dzirnakmens, un no tuneļa griestiem sāka birt mazi akmens fragmentiņi. Pamats zem kājām piepeši sasvērās uz vienu pusi. Vils saķēra Liras roku, un viņi turējās kopā, līdz klints zem kājām sāka svērties un slīdēt, un brūkoši akmens gabali krizdami nobrāza viņu kājas un sasita pēdas…
Abi bērni, sargādami Gallivespiānus, sarāvās čokurā, ar rokām aizseguši galvu, un tad briesmīgais šļūdonis nesa viņus pa kreisi un uz leju. Viņi viens otru stingri turēja, pavisam bez elpas un pārāk satriekti, lai kaut iekliegtos. Ausis pildīja grūstošo, tūkstošiem tonnu smago klinšu dārdoņa, tam brūkot un gāžoties lejā kopā ar viņiem.
Beidzot slīdēšana aprima, lai gan visapkārt mazāki akmentiņi, vēl palēkdamies, krita pa slīpumu, kura vēl pirms minūtes nebija. Lira gulēja uz Vila kreisās rokas. Ar labo viņš taustījās pēc naža: tas vēl atradās turpat, pie jostas.
- Taielij? Salmekij? Vils nedroši sauca.
-Abi šeit, abi dzīvi, teica kavalieris tuvu pie auss.
Gaiss bija pilns putekļu un oda pēc bezdūmu pulvera. Bija grūti elpot un neiespējami redzēt; spāre bija pagalam.
- Mister Skorsbij? sacīja Lira. Mēs neko neredzam… Kas noticis?
- Es esmu te, — pavisam tuvu atsaucās Lī. Laikam sprāgusi bumba un laikam nav trāpījusi.
- Bumba? Lira izbijusies pārjautāja un tad vaicāja: Rodžer, vai tu te esi?
- Jā-a, nāca viegls čuksts. Misters Perijs, viņš mani paglāba. Es gandrīz nokritu, bet viņš mani noturēja.
- Skatieties, sacīja Džona Perija velis. Tikai turieties stingri pie klints un nekustieties!
Putekļi nosēdās, un no kaut kurienes uzradās gaisma: dīvains, vāji zeltains mirdzums, it kā visapkārt viņiem lītu luminiscējošs, miglains lietus. Ar to pietika, lai viņu sirdis iekvēlotos bailēs, jo tas izgaismoja to, kas atradās pa kreisi, vietu, kurā viss krita jeb plūda kā upe pār ūdenskrituma malu.
Tas bija milzīgs, melns tukšums, kā šahta visdziļākajā tumsā. Zeltainā gaisma, caurumā ieplūdusi, apdzisa. Viņi varēja saskatīt tā otru malu, taču tā atradās daudz tālāk, nekā Vils spētu aizmest akmeni. Labajā pusē krēslainajā tumsā augstu pacēlās nokalne, ko veidoja lieli akmeņi vaļīgi un apšaubāmā līdzsvarā.
Bērni un viņu biedri turējās pie kaut kā, kas nebija pat klintsradze — tikai daži veiksmīgi atbalsta punkti uz bezdibeņa malas; nebija cita ceļa laukā kā tikai uz priekšu, pa slīpumu, starp izmētātajiem klints gabaliem un akmeņiem, kuri līgojās un kurus, šķiet, vieglākais pieskāriens nogrūstu, un tie brāztos lejā.
Putekļiem nosēžoties, aiz viņiem arvien vairāk un vairāk veļu šausmās blenza bezdibenī. Tie sarāvās uz nogāzes čokurā, pārāk izbiedēti, lai kustētos. Nebaidījās vienīgi harpijas; pacēlušās spārnos, tās augstu gaisā planēja un šaudījās turp un atpakaļ. Harpijas lidoja atpakaļ, lai iedrošinātu tos veļus, kuri vēl atradās tunelī, un lidoja uz priekšu, meklēdamas izeju.
Lira pārbaudīja: aletiometrs bija vesels. Pārvarēdama bailes, viņa paskatījās apkārt, ieraudzīja Rodžera sīko sejiņu un teica:
Nu tad iesim tālāk, mēs visi vēl esam dzīvi un neesam ievainoti. Un tagad mēs vismaz varam redzēt. Tāpēc vienkārši iesim, turpināsim kustēties. Nav cita ceļa kā vienīgi pa malu, apejot šo te… Viņa ar žestu norādīja uz bezdibeni. Tāpēc vienkārši jādodas uz priekšu. Es zvēru, ka mēs ar Viļu turpināsim iet, līdz būsim galā. Tāpēc nebaidies, nepadodies un neatpaliec. Pasaki to arī citiem. Es nevaru visu laiku raudzīties atpakaļ, jo man jāskatās, kur eju, tāpēc ticēšu, ka jūs nākat aiz mums, labi?
Mazais velis palocīja galvu. Un tā veļu kolonna satriecošā klusumā turpināja ceļu ap bezdibeņa malu. Cik ilgi tas vilkās, nevarēja noģist ne Lira, ne Vils; viņi nekad nespeja aizmirst to, cik tas bija briesmīgi un biedējoši. Tumsa lejā bija tik dziļa, ka šķita ieraujam sevī acu skatienu, un, raugoties tajā, prātu parņēma šaušalīgs reibums. Cik vien spēja, viņi vērās stingri uz priekšu uz to klinti, to atbalsta punktu, to projekciju, to grants nogāzi un vērsa skatienus prom no bezdibeņa; taču tas pievilka, tas vilināja, un viņi gribot negribot atkal palūkojās lejup, lai justu, ka sašķobās līdzsvars, apreibst galva un rīkli sažņaudz draudīgs nelabums.
Dzīvie lāgu lāgiem atskatījās un redzēja, ka no spraugas, kurai viņi bija izgājuši cauri, vijas nebeidzama mirušo virkne: mātes spieda pie krūtīm savu mazuļu sejiņas, vecīgie tēvi lēnām kāpelēja, mazie bērneļi cieši turējās priekšējo stērbelēs, zēni un meitenes Rodžera vecumā turējās stingri un uzmanīgi viņu bija tik daudz… Un visi sekoja Vilam un Lirai kā tie vēl aizvien cerēja, uz atklātu telpu.
Bet daži veļi viņiem neuzticējās. Tie drūzmējās cieši aizmugurē, un abi bērni juta uz savām sirdīm un citiem iekšējiem orgāniem aukstas plaukstas un dzirdēja ļaunus čukstus:
- Kur ir augšpasaule? Cik tālu vēl?
- Mums te ir bail!
- Mums nevajadzēja nākt šurp Nāves zemē vismaz bija mazlietiņ gaismas un mazliet sabiedrības. Te ir daudz sliktāk!
- Jūs darījāt nepareizi, nākdami uz mūsu zemi! Jums vajadzēja palikt jūsu pašu pasaulē un pagaidīt, līdz nomirstat, iekams nākt lejā mūs traucēt!
- Ar kādām tiesībām jūs mūs vadāt? Jūs esat tikai bērni! Kas jums piešķīris tādu varu?
Vils gribēja pagriezties un teikt kaut ko nosodošu, bet Lira turēja viņu aiz rokas; veļi esot nelaimīgi un iebiedēti, viņa sacīja.
Tad ierunājās lēdija Salmekija, un viņas balss lielajā tukšumā aizskanēja tālu.
- Draugi, esiet drosmīgi! Turieties kopā un turpiniet iet! Ceļš ir grūts, bet Lira to atradīs. Esiet pacietīgi un optimistiski, un mēs izvedīsim jus laukā, nebaidieties!
To dzirdot, Lira sajutās stiprāka tads arī bija lēdijas patiesais nolūks. Un tā viņi ar mokošām pūlēm kūlās uz priekšu.
- Vil, Lira pēc dažām minūtēm jautāja, — vai tu dzirdi to vēju?
- Jā, Vils atbildēja. Bet es to itin nemaz nejūtu. Un es tev ko pateikšu par to caurumu tur lejā. Tas ir tādas pašas izcelsmes kā manis izgrieztais logs. Tam ir tāda pati mala. Šai malai piemīt kaut kas īpašs reiz pataustījis, tu to nemūžam neaizmirsīsi. Un es to varu saskatīt tieši tur, kur klintis gāžas tumsā. Bet tā lielā telpa tur lejā tā nav tāda citpasaule kā pārējās. Tā ir citādāka. Man tā nepatīk. Es vēlos, kaut spētu to aizvērt ciet.
- Tu neaizvēri katru logu, ko izgriezi?
- Nē, jo dažus no tiem es nespēju aizvērt. Bet es zinu, ka man to vajadzēja. Viss iet aplami, ja tos atstāj vaļā. Un vēl tik liels… Viņš ar žestu norādīja lejup, negribēdams tur skatīties. Tas ir nepareizi. Notiks kaut kas slikts.
Kamēr viņi tā sprieda, mazu gabaliņu tālāk norisinājās cita saruna: kavalieris Taielijs klusi runājās ar Lī Skorsbija un Džona Perija veļiem.
- Tātad, ko jūs sakāt, Džon? Lī teica. Jūs sakāt, ka mums nevajadzētu iziet atklātā telpā? Cilvēk, ikviena mana daļiņa alkst no jauna pievienoties dzīvajam Visumam!
- Jā, tāpat ir arī ar mani, sacīja Vila tēvs. Bet es ticu: ja tie no mums, kas raduši cīnīties, paliktu, mēs varētu mesties cīņā Ezriela pusē. Ja tas notiks īstajā brīdī, mūsu iejaukšanās varētu visu izšķirt.