- Veļi? Taielijs vaicāja, cenzdamies, lai viņa balss nepaustu skepsi, taču tas neizdevās. Kā jūs varētu cīnīties?
- Mēs nevarētu ievainot dzīvas būtnes, gluži pareizi. Bet ir paredzams, ka Ezriela armija cīnīsies arī pret citādām.
- Šie Rēgi, Lī sacīja.
- Tieši tos es arī domāju. Rēgi uzbruk dēmoniem, vai ne? Un mūsu dēmoni sen ir prom. Ir vērts mēģināt, Lī.
- Labi, es turos kopā ar tevi, draugs.
- Un jūs, ser, Džona Perija velis uzrunāja kavalieri. Esmu runājis ar jūsu ļaužu veļiem. Vai jūs nodzīvosiet pietiekami ilgi, lai atkal skatītu pasauli, pirms nomirsiet un atnāksiet atpakaļ kā velis?
- Tiesa, mūsu dzīve ir īsa salīdzinājumā ar jūsējām. Man vēl ir atlikušas dažas dienas, ko dzīvot, Taielijs sacīja, un lēdijai Salmekijai varbūt mazliet vairāk. Bet, pateicoties tam, ko dara šie bērni, mūsu trimda veļu pasaulē nebūs pastāvīga. Es esmu lepns, ka palīdzu viņiem.
Viņi gāja tālāk. Un visu laiku acu priekšā rēgojās šis pretīgais kritiens. Viena maza kļūme, viens solis, kas sperts uz vaļīga akmens, viena neapdomāta atbalstīšanās var tevi aizsūtīt leja uz visiem laikiem domāja Lira tik dziļi lejā, ka tu nomirtu badā, iekams atsistos pret dibenu, un tad tavs nabaga velis turpinātu krist un krist neizmērojamajā bezdibenī, bez neviena, kas varētu palīdzēt, pastiept rokas un tevi no turienes izcelt, mūžīgi pie pilnas apziņas un mūžīgi krītošu…
Ak, tas gan laikam būtu daudz ļaunāk nekā pelēkā, klusā pasaule, kuru viņi atstāj?
Tad ar Liras prātu notika kaut kas dīvains. Doma par kritienu izraisīja tādu kā reiboni, un viņa salīgojās. Vils gāja meitenei pa priekšu, tikai mazliet par tālu, lai viņu aizsniegtu vai varbūt saņemtu viņas plaukstu, bet tajā brīdī Lira sajuta Rodžeru un viņas sirdī uz brīdi iekvēlojās maza iedomības dzirksts. Reiz uz Džordanas koledžas jumta bija gadījies tā: Rodžeru biedēdama, Lira nepadevās reibonim un nogāja pa akmens notekas malu.
Viņa atskatījās, lai tagad zēna velim to atgādinātu. Viņa bija Rodžera Lira, gracioza un pārgalvīga; viņai nevajadzēja rāpot kā kukainim.
Bet mazā zēna čukstošā balss aizrādīja: Lira, esi piesardzīga atceries, tu neesi mirusi kā mēs…
Un šķita, ka tas it kā notiek lēnām, taču Lira tur neko nevarēja darīt: viņas svars novirzījās sānis, akmeņi zem kājām sakustējās, un viņa bezpalīdzīgi sāka slīdēt. Pirmajā brīdi tas šķita kaitinoši, pēc tam komiski, un meitene nodomāja: "Cik muļķīgi!" Bet, kad Lirai neizdevās pie kaut kā pieturēties, kad akmeņi zem viņas ripoja un strauji krita, kad viņa aizvien ātrāk slīdēja uz bezdibeņa malu, meitene iezagās šausmas. Viņa grasījās krist. Nebija nekā, kas varētu viņu apturēt. Bija jau par vēlu.
Augums šausmās raustījās krampjos. Lira nemanīja, ka veļi metas lejup un mēģina viņu satvert, tikai lai sajustu meiteni izbrāžamies tiem cauri ka akmeni caur miglu; viņa nedzirdēja, ka Vils izkliedz viņas vārdu tik skaļi, ka tas atbalsojas bezdibenī. Visu Liras būtni bija pārņēmis rēcošs baiļu viesulis. Viņa gāzās straujāk un straujāk, arvien lejup, un daži veļi nespēja meitenes kritienā skatīties: acis aizseguši, tie skaļi kliedza.
Vīlu elektrizēja bailes. Ciešanu pārņemts, viņš skatījās, kā Lira slīd arvien lejup, apzinādamies, ka nekādi nevar līdzēt un ka viņam vajadzēja meiteni pieskatīt. Viņš nedzirdēja pats savu izmisuma kliedzienu, skaļāku nekā Liras. Vēl divas sekundes vēl viena -, Lira bija pie malas, viņa nevarēja apstāties, viņa bija tur, viņa krita…
Un no tumsas pēkšņi piķēja būtne, kuras nagi necik sen atpakaļ bija sagrābuši Liras skalpu, harpija Bezvārde ar sievietes seju un putna spārniem; viņas nagi cieši sakļavās ap meitenes delnas locītavu. Kopā viņas turpināja triekties lejup; harpijas spēcīgajiem spārniem svara pieaugums bija gandrīz par lielu, bet tie nemitējas sisties, nagi Liru turēja stingri, un lēnām un smagi, lēnām un smagi harpija nesa bērnu arvien augstāk, laukā no bezdibeņa, un ielika viņu šļauganu un trīcošu — Vila izstieptajās rokās.
Zēns viņu cieši turēja, spiezdams sev pie krūtīm un juzdams pret ribām mežonīgi pukstam Liras sirdi. Tobrīd viņa nebija Lira un viņš nebija Vils; viņa nebija meitene, un viņš nebija zēns. Viņi bija tikai divas cilvēciskas būtnes šajās plašajās nāves dzīlēs. Bērni saķērās kopā, un veļi pulcējās viņiem apkārt, čukstus tos mierinādami un slavēdami harpiju. Vistuvāk atradās Vila tēvs un Lī Skorsbijs, un arī viņi ļoti vēlējās Liru apkampt; Taielijs un Salmekija runāja ar Bezvārdi, slavēdami harpiju un dēvēdami to par viņu visu cēlsirdīgo glābēju, un svētīdami viņas laipnību.
Tiklīdz Lira spēja pakustēties, viņa trīcēdama stiepās pēc harpijas un apvija rokas ap viņas kaklu, apbērdama ar skūpstiem būtnes izvārgušo seju. Meitene nespēja parunāt. Visi vārdi, visa pašapziņa, visa iedomība bija no viņas izpurinātā.
Dažas minūtes ceļinieki palika nekustīgi. Tiklīdz šausmas sāka saplakt, viņi atkal devās tālāk. Vils cieši turēja Liras plaukstu savā veselajā rokā un līda uz priekšu, pārbaudīdams ik vietiņu, pirms atbalstījās pret to. Gājiens bija tik gauss un apnicīgs, ka viņiem šķita viņi nomirs no noguruma, taču atpūsties nevarēja, apstāties nevarēja. Kā gan kāds varētu atpūsties, ja tur lejā bija tas briesmīgais bezdibenis?
Vēl pēc stundas smaga gājiena Vils Lirai teica:
- Paskaties uz priekšu! Man šķiet, tur ir izeja…
Taisnība nogāze k]uva lēzenāka, un bija pat iespe-
jams mazliet pakapties augšup un tālāk no bezdibeņa malas. Un tā priekšā vai tā nebija iedobe klints sienā? Vai tiešām tā varētu but izeja?
Lira ielūkojās Vila lielajās, mirdzošajās acīs un pasmaidīja.
Viņi rāpās tālāk arvien augstak, ar katru soli attālinādamies no bezdibeņa. Kāpdami viņi juta, ka zeme kļūst stingrāka, rokas drošāk varēja kaut kur pieķerties, kāju atbalsti bija mazāk pakļauti ripošanai un tā nemežģījās potītes.
- Nu esam uzkāpuši krietnu gabalu, Vils teica. Es varētu palūkot ar nazi, ko atradīšu.
- Vēl ne, harpija atbildēja. Iesim vēl tālāk. Šī vieta loga atvēršanai ir slikta. Augstāk būs labāk.
Viņi klusām turpināja: plauksta, pēda, svars, kustība, pārbaude, plauksta, pēda… Pirksti kļuva jēli, ceļgali un gūžas piepūlē drebēja, no pārmērīgā noguruma sāpēja un dūca galva. Viņi pievārēja beidzamās pēdas augšā uz klints piekaji, kur mazu gabaliņu ēnā iestiepās šaura aiza.
Lira sāpošām acīm vēroja, kā Vils izņem nazi un sāk meklēt gaisā, taustīdams, atvilkdams roku, meklēdams un atkal taustīdams.
- Ā, viņš teica.
- Vai atradi atvērtu telpu?
-Tā šķiet…
- Vil, viņa tēva velis ierunājās, uz brīdi pārtrauc. Paklausies manī.
Vils nolika nazi un pagriezās. Visās šajās pūlēs viņš nebija spējis domāt par tēvu, bet bija labi apzināties, ka viņš ir te. Pēkšņi zēns apjauta, ka viņi grasās šķirties beidzamo reizi.
- Kas notiks, kad jūs iziesiet ārā? Vils jautaja. Vai jūs vienkārši izgaisisiet?
- Vēl ne. Misteram Skorsbijam un man ir ideja. Daži no mums vēl īsu bridi paliks tepat, un mums vajadzēs, lai tu mūs ielaid lorda Ezriela pasaulē, jo viņam var ievajadzēties mūsu palīdzību. Vēl vairāk, Džons Perijs drūmi turpināja, skatīdamies uz Liru, jums pašiem arī nāksies ceļot turp, ja vēlaties atkal atrast savus dēmonus. Jo viņi ir devušies turp.
Kad biju dzīvs, es biju šamanis. Es iemācījos daudz ko saskatīt. Pajautā savam aletiometram tas apstiprinās to, ko es teicu. Taču atcerieties par dēmoniem, viņš sacīja saspringtā un iejūtīgā balsī. Cilvēkam, kuru jūs pazināt kā seru Čārlzu Letromu, periodiski nācās atgriezties savā pasaulē viņš nespēja pastāvīgi dzīvot manējā. Torre degli Angeli ģildes filozofi atklāja to pašu, un viņu pasaule pakāpeniski kļuva vājāka un iznākumā izira.