Un tad tas notikums ar mani. Es biju kareivis flotes virsnieks; pēc tam pelnīju iztiku kā pētnieks; biju tik mundrs un vesels, cik vien cilvēks var būt. Tad netīši atstāju savu pasauli un nevarēju atrast ceļu atpakaļ. Es daudz ko paveicu un iemācījos labu tiesu tajā pasaulē, kurā atrados, bet desmit gadus pēc ierašanās saslimu ar nāvējošu kaiti.
Tā visa iemesls ir šāds: tavs dēmons pilnvērtīgi var dzīvot tikai tajā pasaulē, kurā ir piedzimis. Citādi tas galu galā saslims un nomirs. Mēs varam ceļot, ja citas pasaules ir atvērtas, bet dzīvot varam tikai paši savējā. Lorda Ezriela lielais pasākums beigās izjuka šī paša iemesla dēļ: debesu republika mums jāceļ tur, kur mēs esam, jo cituriene nav domāta mums.
Vil, manu zēn, jūs ar Liru tagad varat iziet laukā mazliet atpūsties: jums tas ir vajadzīgs, un jūs to esat pelnījuši, bet pēc tam jums jāatgriežas tumsā pie manis un mistera Skorsbija, lai veiktu vēl vienu, pēdējo, ceļojumu.
Vils un Lira apmainījās skatieniem. Tad zēns izgrieza logu, un skats, kas pavērās, bija jaukākais, ko viņi jelkad bija redzējuši.
Bērnu plaušas piepildīja nakts gaiss, tas bija svaigs, tīrs un vēss; acis žilbinaja debesis zaigojošās zvaigznes un ūdens mirdzums kaut kur lejāk, un dažviet plašo savannu rotāja lielu koku baznīcu augstumā birztalas.
Vils paplašināja logu, cik vien spēja, pārvietodamies pa zāli uz labo un kreiso pusi, un izveidoja to gana lielu sešiem, septiņiem, astoņiem blakus ejošiem cilvēkiem ārā no Nāves zemes.
Pirmie veļi cerībā trīcēja, un viņu uzbudinājums kā vilnis pārslīdēja garajai rindai aizmugurē ejošo; visi bērni un viņu padzīvojušie vecāki vienādi vērās augšup un uz priekšu, sajūsmināti un ar apbrīnu uzlūkodami pirmās pēc gadsimtiem uzlūkotās zvaigznes, kas iespīdēja viņu nabaga izsalkušajās acīs.
Pirmais velis, kas atstāja Nāves zemi, bija Rodžers. Viņš spēra soli uz priekšu, pagriezās, atskatīdamies uz Liru, un pārsteigumā iesmējās, juzdams, ka pārvēršas naktī, zvaigžņu gaismā, gaisā… Un tad Rodžers bija prom, atstadams aiz sevis tik spilgtu laimes eksploziju, ka Vils atcerējās burbulīšus šampanieša glāzē.
Citi veļi viņam sekoja, un Vils un Lira izvārguši pakrita rasotajā zālē, ik ķermeņa nervam svētījot labās zemes, nakts gaisa un zvaigžņu jaukumu.
27 Platforma
MANA dvēsele pa zariem slīd: tur kā putns sēž un dzied, tad strīķē un sukā savus sudraba spārnus…
ENDRŪ MARVELS
Sākuši celt Mērijai platformu, mulefa stradāja ātri un labi. Viņai patika tos vērot, jo šis būtnes spēja diskutēt nestrīdēdamās un sastrādāties, cita citai netraucēdamas, un viņu kustības, šķeļot, griežot un savienojot koksni, bija ļoti elegantas un efektīvas.
Novērošanas platforma divās dienās tika uzkonstruēta, uzbūvēta un pacelta vajadzīgajā vietā. Tā bija stingra, plaša un ērta, un, kad Mērijai vajadzēja tajā kāpt, viņa vienā ziņā bija laimīgāka nekā jebkad. Šī laime bija fiziska. No kuplās, zaļās lapotnes raugoties koši zilajās debesīs, kas vīdēja starp lapām, vējam nemitīgi atvēsinot ādu, liegajā puķu smaržā, kas Mēriju priecēja, kad vien viņa to sajuta, lapu čaboņa, klausoties simtiem putnu dziesmās un tālīnajā viļņu čalā jūrmalā, norima un guva sātīgu baudu visi viņas jutekļi, un, ja viņa būtu varējusi pārstāt domāt, tad justu pilnīgu svētlaimi.
Bet, protams, Mērija tur bija, lai domātu.
Un, kad viņa skatījās caur savu tālskati un redzēja gaismnes Ēnu daļiņu nemitīgo promplūsmu, tad šķita, ka reizē ar tām aizplūst laime, dzīve un cerības. Viņa nespēja tam rast itin nekādu izskaidrojumu.
Trīssimt gadu mulefa bija teikuši -, tik ilgi koki jau nīka. Pieņemot, ka Ēnu daļiņas līdzīgi gājušas caur visām pasaulēm, jādomā, ka tas pats noticis arī viņas
Visumā, tāpat ari visos citos. Pirms trīssimt gadiem bija dibināta Karaliskā biedrība pirmā zinātniskā biedrība Mērijas pasaulē. Ņūtons veica savus atklājumus optikā un gravitācijā.
Liras pasaulē pirms trīssimt gadiem kāds izgudroja aletiometru.
Un tajā pašā laikā tajā dīvainajā pasaulē, caur kuru Merija bija ieradusies šajā, tika izgudrots brīnumnazis.
Viņa uz muguras atgūlās uz dēļiem, juzdama, ka platforma ļoti viegli, lēni un ritmiski kustas, jūras vējam šūpojot koku. Turēdama tālskati pie acīm, viņa vēroja, kā miriādes sīku dzirkstelīšu plūst caur lapām, aizpeld garām ziedu atvērtajām mutēm, caur masīvajiem zariem kustoties pret vēju lēnā, pārdomātā straumē, ko varēja dēvēt visādi, tikai ne par apzinatu kustību.
Kas pirms trīssimt gadiem bija noticis? Vai tas bijis par iemeslu Putekļu strāvojumam, vai arī tas ir cits posms? Vai varbūt tiem abiem bijis pavisam cits cēlonis? Vai varbūt šie procesi vienkārši nemaz nebija saistīti?
Plūsma bija hipnotizējoša. Cik viegli būtu ieslīgt transā, ļaujot domām doties līdzi peldošajām daļiņām…
Pirms Mērija apzinājās, ko dara, un, tā kā viņas ķermenis tika ieaijāts, tieši tā ari notika. Viņa pēkšņi satrūkās un, atklājusi, ka atrodas ārpus sava ķermeņa, krita panikā.
Mērija atradās mazu gabaliņu augstāk par platformu un dažas pēdas sāņus no tā, starp zariem. Kaut kas bija atgadījies ar Putekļu vēju: tas vairs nepūta rāmi, bet joņoja kā upe palos. Vai tas bija uzņēmis ātrumu, vai arī tagad, kad Mērija atradās ārpus sava ķermeņa, viņai laiks ritēja citādi? Lai vai kā, Mērija apjauta vislielākās briesmas, jo plūsma draudēja viņu aiznest pavisam prom, un tā bija bezgalīga. Viņa gribēja pastiept rokas un pieķerties kaut kam cietam bet viņai nebija roku. Nekādas saistības. Tagad viņa jau bija diezgan tālu un ķermenis kļuva arvien nesasniedzamāks, tik nodevīgi gulēdams zem viņas. Merija mēģināja kliegt un to pamodināt: nenāca ne skaņas. Ķermenis snauda tālāk, un viņa pati vērotāja tika nesta pavisam laukā no lapotnes atklātās debesīs.
Vienalga, lai kā pūlētos, Mērija neko nevarēja darīt. Spēks, kas nesa viņu prom, bija tik vienmērīgs un varens kā ūdens, kas plūst pāri aizsprostam Putekļu daļiņas traucās tā, it kā arī plūstu pari kādai neredzamai robežai.
Un tās nesa Mēriju prom no viņas ķermeņa.
Viņa iztēlojās garīgu dzīvības saikni ar savu fizisko "es" un mēģināja atsaukt sajūtas, atrodoties tajā, visas sajūtas, kas radās dzīvojot. Savas draudzenes Atālas snuķa mīkstā galiņa precīzu pieskārienu, glāstot viņas kaklu. Bekona un olu garšu. Triumfālo spriedzi muskuļos, uzvelkoties augšā pa klints plakni. Pirkstu vieglo deju uz datora tastatūras. Grauzdētas kafijas smaržu. Gultas siltumu ziemas nakti.
Un pamazām Mērija pārstāja kustēties; dzīvības saikne viņu turēja cieši, un viņa juta tās spēku un stiprumu, kad, pietvērusies pie tās, karājās debesīs.
Un tad notika kaut kas dīvains. Pamazām (pastiprinot šīs sajūtu atmiņas un pievienojot citas: ledainās "Margaritas" baudīšana Kalifornijā, sēdēšana zem citronkokiem pie restorāna Lisabonā, mašīnas apsarmojušā vējstikla kasīšana) Mērija juta, ka Putekļu vējš atlaižas. Spiediens samazinājās.
Bet tikai uz vinu, — visapkārt, virs un zem viņas — spēcīgā plūsma traucās tāpat kā iepriekš. Tikai ap Mēriju bija mazs, mierīgs laukumiņš, kur daļiņas atradās mierā.