Aletiometrists vilcinājās. Zeltainais pērtiķis sagrāba Koulteres kundzes roku.
- Viņa ir dzīva, Beislaids piesardzīgi teica, tomēr arī…
- Jā? Ak, lūdzu, ko jūs gribat teikt?
- Viņa atrodas Nāves zemē. Kādu laiku es nevarēju izskaidrot, ko instruments man pauž: tas šķita neiespējami. Tomēr nav šaubu. Lira un zēns ir devušies uz Nāves zemi un atvēruši veļiem izeju no turienes. Tiklīdz mirušie sasniedza atvērumu, viņi izgaisa gluži tāpat, kā bija izgaisuši viņu dēmoni, un šķiet, ka tāds gals viņiem ir vistīkamākais un vēlamākais. Aletiometrs man vēstī meitene to darījusi tādēļ, ka noklausījusies pareģojumu: Nāves pasaulei pienākšot gals, un viņa nodomājusi, ka tāds ir uzdevums, kas viņai jāpaveic. Iznākumā, tagad no Nāves zemes ir izeja.
Koulteres kundze nevarēja parunāt. Viņai nācās aizgriezties un pieiet pie loga, lai slēptu emocijas. Beidzot viņa jautāja:
- Un vai Lira no turienes iznāks dzīva? Bet nē zinu, ka jūs nevarat to paredzet. Vai viņa… kā viņa… vai viņai ir…
- Lira cieš, viņai sāp, un viņa ir izbijusies. Bet meitene atrodas zēna un divu Gallivespiānu izlūku sabiedrībā, viņi visi vēl ir kopā.
- Un bumba?
- Bumba viņu neievainoja.
Koulteres kundze pēkšņi juta, ka viņas spēki ir izsīkuši. Viņa nevēlējās neko vairāk kā tikai vien apgulties un gulēt mēnešiem, gadiem ilgi. Ārā vējā blīkšķinājās un klabēja karoga aukla un, riņķodami ap aizsargvalni, ķērca krauķi.
- Paldies, ser, Koulteres kundze teica, atkal pagriezusies pret aletiometristu. Esmu jums ļoti pateicīga. Vai jūs, lūdzu, man pastāstīsiet, ja uzzināsiet par viņu kaut ko vairāk kur viņa ir un ko dara?
Vīrietis palocījās un devās prom. Koulteres kundze aizgāja atgulties saliekamajā gultā, bet, lai kā viņa centās, acis aizvērt nespēja.
- Ko jūs par to domājat, karali? lords Ezriels jautāja.
Pa sargtorņa teleskopu viņš vēroja kaut ko rietumu debesīs. Tas izskatījās pēc kalna, kas, mākoņa klāts, karājās debesis un ko no horizonta šķīra josla rokas platumā. Objekts atradās ļoti tālu, tik tālu, ka faktiski neizskatījās lielāks par īkšķa nagu rokas stiepuma attālumā. Taču tas tur nebija ilgi un karājās pavisam mierīgi.
Teleskops objektu optiski pievilka tuvāk, bet sīkākas detaļas saskatīt nevarēja: mākonis tomēr izskatās pēc mākoņa, lai cik reižu to palielinātu.
- Mākoņos tītais kalns, Ogunve sacīja. Jeb kā viņi to sauc? Kaujas rati?
- Ar Reģentu pie grožiem. Viņš ir labi noslepies, šis Metatrons. Par viņu teikts apokrifiskajos rakstos: reiz viņš bijis cilvēks, vārdā Ēnohs, Jareda dēls sešas paaudzes pēc Ādama. Tagad viņš valda karalistē un ir izlēmis iegūt vēl vairāk, ja eņģelim, ko atrada pie sēra ezera, ir taisnība tam, kurš iekļuva Mākoņos tītajā kalnā, lai spiegotu. Ja Metatrons uzvarēs šajā kaujā, viņš ir nolēmis tiešā veidā iejaukties cilvēku dzīvē. Iedomājieties vien, Ogunve, pastāvīga inkvizīcija, ļaunaka nekā Konsistorija Disciplinārās tiesas sapņos, nodrošināta ar spiegiem un nodevējiem visās pasaulēs, un to visu vada saprāts, kas uztur šo kalnu… Vecais Visvarenais vismaz bija tik žēlsirdīgs, ka pats no tā atturējās, netīrais ķeceru dedzināšanas un raganu kāršanas darbs tika atstāts viņa priesteriem. Šis jaunais būs daudz, daudz ļaunaks.
- Nu, viņš ir sācis ar republikas sagrābšanu, Ogunve teica. Paskatieties vai tie ir dūmi?
No Mākoņos tītā kalna nāca kaut kas pelēks, lēni izklīstot uz zilo debesu fona. Tomēr tie nevarēja būt dūmi, jo cēlās pret vēju, kas dzenāja mākoņus.
Karalis pielika pie acīm lauka binokli un ieraudzīja, kas tas ir.
- Eņģeļi, viņš konstatēja.
Lords Ezriels pagāja nost no teleskopa un stāvēja, ar roku aizēnodams acis. Simtiem, tūkstošiem un desmitiem tūkstošu eņģeļu, līdz puse debesu satumsa. Figūru straume plūda, plūda un nemitējās tuvoties. Lords Ezriels bija redzējis miljardus mājas strazdu, kas saulrietā riņķoja ap imperatora Kjang-Po pili, bet nekad visā savā mūžā nebija redzējis tādas milzu masas. Lidojošās būtnes sapulcējās un lēni, lēni strāvoja uz ziemeļiem un dienvidiem.
- Ā! Un kas tas? lords Ezriels rādīdams jautāja. Vējš tas nav.
Kalna dienvidu pusē mākonis mutuļoja, un varenajos vējos no tā izplūda garas, skrandainas tvaika šķieznas. Bet lords Ezriels nekļūdījās: šī kustība nāca no kalna iekšienes, nevis no āra. Mākonis duļķojās un juka, un tad uz sekundi pašķirās.
Tur bija kas vairāk nekā kalns vien, bet viņi to redzēja tikai brīdi, un tad mākonis virpuļodams sakļāvās, kā neredzamas plaukstas saspiests, un atkal visu apslēpa.
Karalis Ogunve nolika savu lauka talskati.
- Tas nav kalns, viņš paziņoja. Es redzēju šaujamieroču pozīcijas…
- Es arī. Visā krāšņumā. Diezin vai viņš var redzēt cauri tam mākonim? Dažos vārdos šim nolūkam viņiem ir mašīnas. Bet runājot par armiju ja viņiem ir tikai šie eņģeļi…
Karalis īsi izsaucās, pa pusei pārsteigts, pa pusei izmisis. Lords Ezriels pagriezās un sagrāba viņa roku, saspiezdams to gandrīz līdz pašam kaulam.
- Viņiem nav tāl viņš sauca, mežonīgi kratīdams Ogunves roku. Viņiem nav miesasl
Lords Ezriels ar plaukstu pieskārās drauga raupjajam vaigam.
- Nedaudzi, cik nu mēs esam, viņš turpināja, īslaicīgi, kādi esam, un vājredzīgi, kādi esam, ja salīdzina ar eņģeļiem, bet mēs tomēr esam stiprāki. Viņi mūs ienīst, Ogunve! Tieši tas viņus uzkurina hdz baltkvēlei, esmu par to pārliecināts. Viņi ilgojas pēc mūsu vērtīgajiem ķermeņiem, tik pamatīgiem un vareniem, tik piemerotiem labajai zemei! Un, ja mēs no visa spēka apņēmīgi metīsimies viņiem virsū, tad varēsim atsist malā šo bezgalīgo masu tik viegli, cik viegli var izgrūst plaukstu caur miglu. Viņiem nav vairāk speķa kā miglai!
- Ezriel, viņiem ir sabiedrotie dzīvas, mums līdzīgas būtnes no tūkstoš pasaulēm.
- Mēs uzvarēsim.
- Un ja nu viņš ir sūtījis šos eņģeļus meklēt jūsu meitu?
- Manu meitu! lords Ezriels triumfējoši iesaucās. Vai tas nav ko vērts laist pasaulē tādu bērnu? Būtu jau diezgan ar to, ka Lira viena aizgāja pie bruņota lāča un izvīla tam karalisti, bet viņa vēl ir devusies uz Nāves zemi un mierīgi izlaidusi laukā visus veļus! Un šis zēns es gribu šo zēnu satikt, es gribu paspiest viņam roku. Vai mēs sapratām, ko uzņemamies, kad uzsākām šo dumpi? Nē. Bet vai vini saprata Visvarenais un viņa Reģents, šis Metatrons -, vai viņi saprata, ko uzņemas, kad tika iesaistīta mana meita?
- Lord Ezriel, karalis jautāja, vai jus saprotat, kāda ir Liras nozīme nākotnē?
- Godīgi sakot, ne. Tieši tāpēc es gribēju satikt Beislaidu. Kur viņš aizgājis?
- Pie lēdijas Koulteres. Bet tas cilvēks ir nokusis; viņš vairs neko nevarēs, iekams nebūs atpūties.
- Vispirms lai atpūšas. Aizsūtiet pēc viņa, vai labi? Ak, vēl kas: palūdziet, lai Oksentiela madāma ierodas tornī, tiklīdz var. Man jāizsaka viņai līdzjūtība.
Oksentiela madāma Gallivespiānu komandā bija bijusi otrā svarīgākā. Nu viņai vajadzēs pārņemt lorda Rokes pienākumus. Karalis Ogunve palocījās un atstāja savu komandieri pētām pelēko horizontu.
Todien visu dienu tika pulcēta armija. Lorda Ezriela karaspēka eņģeļi uzlidoja augstu virs Mākoņos tītā kalna, meklēdami tajā plaisu, taču nesekmīgi. Nekas nemainījās: eņģeļi vairs nelidoja ne iekšā, ne āra; stipri vēji plosija mākoņus, un mākoņi atkal bezgalīgi atjaunojās, nepašķirdamies ne uz sekundi. Saule šķērsoja aukstās, zilās debesis un aizvirzījās uz dienvidrietumiem, zeltīdama mākoņus un iekrāsodama dūmaku ap kalnu visos krēmkrāsas, sārtajos, oranžajos un aprikožu krāsas toņos. Kad saule norietēja, mākoņi tikko manāmi kvēloja no iekšienes.