Nu bija saradušies cīnītāji no visām pasaulēm, kurās lorda Ezriela dumpim bija atbalstītāji. Mehāniķi un tehniķi gaisa kuģī uzpildīja degvielu, iekrāva ieročus un kalibrēja tēmēkļus un mērus. Kad iestājās tumsa, ieradās daži gaidīti palīgspēki: pa auksto zemi no ziemeļiem klusi, atsevišķi pa vienam sanāca lielā skaitā bruņotie lāči, tostarp arī lāču karalis. Necik ilgi pēc tam ieradās pirmais no raganu klaniem, caur viņu mākoņpriežu zariem vēl ilgi gaiss sačukstējās ar tumšajām debesīm.
Līdzenumā dienvidos no cietokšņa mirgoja tūkstošiem gaismu, iezīmējot to cīnītāju nometnes, kas bija sanākuši no tālienes. Visās četrās debespusēs sargādami nenogurstoši lidoja eņģeļi-izlūki.
Pusnaktī lords Ezriels adamantīna torni noturēja apspriedi ar karali Ogunvi, eņģeli Haphāniju, Gallivespiāni Oksentiela madāmu un Teikrosu Beislaidu. Aletiometrists tikko bija beidzis runāt, un lords Ezriels piecēlās, piegāja pie loga un skatījās uz tālīno blāzmu, ko izstaroja Mākoņos titais kalns, karādamies rietumu debesis. Pārējie cieta klusu: viņi tikko bija noklausījušies kaut ko tādu, ko dzirdot lords Ezriels bija nobālējis un sācis drebēt, un neviens no viņiem īsti nezināja, kā uz to reaģēt.
Beidzot lords Ezriels ierunājās.
- Beislaida kungs, viņš teica, jus droši vien esat ļoti noguris. Esmu jums ļoti pateicīgs par jusu pūlēm. Lūdzu, iedzeriet kopā ar mums mazliet vīna.
- Paldies, mans lord, pateicās aletiometrists.
Beislaidam drebēja rokas. Karalis Ogunve ielēja zeltaino tokajieti un pasniedza viņam glāzi.
- Ko tas nozimē, lord Ezriel? dzidrā balsī ievaicājās Oksentiela madāma.
Lords Ezriels atgriezās pie galda.
- Nu, — viņš atbildēja, tas nozīmē, ka, apvienojoties cīņai, mums būs jauns mērķis. Mana meita un šis zēns tā vai citādi ir šķirti no saviem dēmoniem, un viņiem ir izdevies palikt dzīviem; viņu dēmoni atrodas kaut kur šajā pasaulē labojiet mani, Beislaida kungs, ja es rezumēju nepareizi, viņu dēmoni ir šajā pasaulē, un Metatrons ir nodomājis tos notvert. Ja Reģents sagūstīs bērnu dēmonus, viņiem vajadzēs tam sekot, un, ja viņš varēs vadīt abus bērnus, nākamība uz mūžu piederēs viņam. Mūsu uzdevums ir skaidrs: mums jāatrod dēmoni pirms viņa un jātur tie drošībā, līdz meitene un zēns no jauna tiem pievienosies.
Gallivespiānu vadone jautāja: Kads veidols tiem ir, šiem abiem pazaudētajiem dēmoniem?
- Tie vēl nav pieņēmuši noteiktu veidolu, madam, Teikross Beislaids atbildēja. Tie var pieņemt jebkuru veidolu.
- Tātad, lords Ezriels teica, visu apkopojot — mēs visi, mūsu republika, ikvienas saprātīgas būtnes nākotne mēs visi esam atkarīgi no tā, vai mana meita paliks dzīva, un no tā, vai mēs pratīsim viņas un zēna dēmonus pasargāt no nokļūšanas Metatrona rokās?
- Tā tas ir.
Lords Ezriels nopūtās, gandrīz vai ar apmierinājumu, it kā būtu beidzis garus un sarežģītus aprēķinus un ieguvis atbildi, kurai ir gluži negaidīta jēga.
- Ļoti labi, — viņš teica, uz galda plaši ieplezdams plaukstas. Tātad, uzsākot cīņu, mēs rīkosimies šādi. Karali Ogunve, jūs uzņemsieties visas armijas komandēšanu, aizstāvot cietoksni. Jūs, Oksentiela madam, tūlīt izsūtīsiet savus ļaudis visos virzienos, lai meklē meiteni, zēnu un abus dēmonus. Kad viņus atradīsiet, aizsargājiet, iekams viņi atkal satiksies. Pēc tam, kā sapratu, zēns spēs aizbēgt uz citu pasauli un nokļūs drošībā.
Lēdija palocīja galvu. Viņas biezos, sirmos matus apspīdēja lampas gaisma, tie mirdzēja kā nerūsējošs tērauds, un zilais vanags, ko viņa bija mantojusi no lorda Rokes un kas sēdēja uz kronšteina pie durvīm, īsi saplivināja spārnus.
- Tagad, Haphānij, lords Ezriels uzrunāja eņģeli. Ko jūs zināt par šo Metatronu? Reiz viņš bija cilvēks: vai viņam vēl piemīt cilvēciskai būtnei raksturīgs fizisks spēks?
- Viņš kļuva prominents ilgu laiku pēc tam, kad es tiku izraidīta, eņģelis teica. Nekad neesmu redzējusi viņu tuvumā. Taču Metatrons nespētu pakļaut karalisti, nebūdams patiešām stiprs stiprs visādā ziņa. Lielākā daļa eņģeļu no tuvcīņas vairās. Metatronam šādas cīņas sagādā baudu, un viņš tajās uzvar.
Ogunve redzēja, ka lordam Ezrielam iešāvusies prāta kāda ideja. Viņa uzmanība pēkšņi noplaka, acis uz mirkli zaudēja koncentrēšanās izteiksmi, un acumirklī skatiens iedegās vēl vairāk.
- Skaidrs, viņš teica. Visbeidzot, Haphānij, Beislaida kungs mums stāsta, ka tā bumba ir ne vien izrāvusi bezdibeni zem pasaulēm, bet arī tik pamatīgi sadragājusi visa struktūru, ka visur parādījušās spraugas un plaisas. Tepat kaut kur tuvumā jābūt ceļam uz ši bezdibeņa malu. Es gribu, lai jūs to sameklējat.
- Ko jūs grasāties darīt? skarbi jautāja karalis Ogunve.
- Gribu iznīcināt Metatronu. Bet mana loma ir gandrīz galā. Tā, kam jādzīvo, ir mana meita, un mūsu uzdevums ir pasargat Liru no visiem karalistes spēkiem, lai viņa iespētu atrast ceļu uz drošāku pasauli viņa un zēns, un viņu dēmoni.
- Un kas būs ar Koulteres kundzi? vaicāja karalis.
Lords Ezriels pārlaida plaukstu pierei.
- Man viņa nav jātraucē, viņš teica. Lieciet viņu mierā un aizsargājiet, ja varat. Kaut gan… Varbūt esmu pret viņu netaisns. Lai ko šī sieviete darītu, viņa nebeidz mani pārsteigt. Taču mēs visi zinām, kas un kāpēc jādara mums: mums jāaizsargā Lira, līdz viņa atradīs savu dēmonu un aizbēgs. Mūsu republikai ir viens vienīgs nolūks palīdzēt viņai to paveikt. Nu tad darīsim to, cik labi vien spējam.
Koulteres kundze gulēja blakustelpā lorda Ezriela gultā. Izdzirdusi otrā istabā balsis, viņa sakustējās, jo nebija dziļi iemigusi. Viņa uztrukās no iztraucētās snaudas satraukta un spēcīgu ilgu pilna.
Koulteres kundzes dēmons apsēdās viņai blakus, bet sieviete negribēja iet tuvāk durvīm; viņa drīzāk vēlējās dzirdēt tikai lorda Ezriela balsi, nevis kādus atsevišķus vārdus. Koulteres kundze domāja, ka viņi abi ir lemti bojāejai. Viņa domāja, ka viņi visi ir lemti bojāejai.
Beidzot viņa dzirdēja otras istabas durvis aizveramies un saņēmās, lai pieceltos.
- Ezriel, Koulteres kundze teica, ieiedama siltajā petrolejas gaismā.
Viņa dēmons klusi ierūcās: zeltainais pērtiķis zemu nolieca galvu, viņam pielabinādamies. Lords Ezriels saritināja lielu karti un pat nepagriezās.
- Ezriel, kas ar mums visiem notiks? viņa vaicāja, paņemdama krēslu.
Lords Ezriels piespieda acīm delnas. Viņa seja izskatījās noguruma izvārdzināta. Apsēdies viņš ar elkoni atspiedas pret galdu. Abi dēmoni izturējās ļoti mierīgi: pērtiķis bija sarāvies čokurā uz krēsla atzveltnes, bet sniega leopards lorda Ezriela pusē izslējās taisns un uzmanīgi vēroja Koulteres kundzi, acis nemirkšķinot.
- Vai tu nedzirdēji? lords Ezriels jautāja.
- Mazliet dzirdēju. Nevarēju aizmigt, taču neklausījos. Kur ir Lira, vai kāds to zina?
-Nē.
Lords Ezriels vēl nebija atbildējis uz pirmo jautājumu un arī negrasijās to darīt, un viņa to saprata.
- Mums vajadzēja apprecēties, Koulteres kundze teica, un audzināt viņu pašiem.
Šī piezīme nāca tik negaidīti, ka viņš blisināja acis. Lorda Ezriela dēmona rīkle izdvesa visklusāko rūcienu, kāds bija iespējams, un sniega leopards ieņēma pozu, izstiepis ķepas kā sfinksa. Lords Ezriels neko neatbildēja.
- Nevaru ciest domu par nebūtību, Ezriel, — viņa turpināja. — Tad jau labak lai notiek jebkas. Biju radusi domāt, ka sāpes būtu ļaunākas mūžīgas mokas -, biju domājusi, ka tam jābūt sliktāk… Bet, kamēr tu esi pie pilnas apziņas, tas ir labāk, vai ne? Labāk nekā nejust neko, vienkārši nogrimt tumsā, kad viss beidzas uz mūžīgiem laikiem?