Lordam Ezrielam atlika vienkārši klausīties. Viņa acis bija pievērstas sievietei, un viņš dziļdomīgi klausījās atbildēt nebija vajadzības. Koulteres kundze teica:
- Todien, kad tu tik sarūgtināts runāji par viņu un par mani… Es domāju, ka tu Liru ienīsti. Es varēju saprast to, ka tu ienīsti mani. Es tevi nekad neesmu nīduši, bet varēju saprast… Es varēju saprast, kāpēc tu varētu mani ienīst. Bet es nevarēju saprast, kāpēc lai tu ienīstu Liru.
Lords Ezriels lēni novērsās un tad atkal pievērsa skatienu viņai.
- Atceros, ka tu Svalbārā, kalna galā, teici kaut ko savādu, tieši pirms atstāji savu pasauli, viņa turpināja. Tu teici: nāc kopā ar mani, un mēs iznīcināsim Putekļus uz mūžiem. Vai atceries, ka tu tā teici? Bet tā nedomāji. Tu domāji tieši pretējo, vai ne? Tagad es saprotu. Kāpēc tu man nepastāstīji, ko dari patiesībā? Kāpēc tu man neteici, ka patiesībā centies Putekļus pasargāt? Tev vajadzēja teikt man taisnību.
- Es gribēju, lai tu pievienojies man, lords Ezriels teica aizsmakušā, klusā balsī, un domāju, ka dosi priekšroku meliem.
- Jā, viņa čukstēja, tā jau es domāju.
Koulteres kundze nespēja nosēdēt mierīgi, taču viņai
tiešām nepietika spēka piecelties. Uz mirkli viņai uznāca ģībonis, galva apreiba, skaņas atkāpās, istaba satumsa, bet gandrīz uzreiz visas sajūtas atgriezās ar vēl nesaudzīgāku skaidrību nekā iepriekš, un šajā situācijā nekas nebija mainījies.
- Ezriel, viņa nomurmināja.
Zeltainais pērtiķis izmēģinādams pastiepa plaukstu pieskārās sniega leoparda ķepai. Vīrietis to vēroja, neizrunādams ne vārda, un Stelmarija nekustējās: dēmona acis bija pievērstas Koulteres kundzei.
-Ak, Ezriel, kas ar mums notiks? — viņa atkārtoja. Vai visam pienācis gals?
Viņš neko neatbildēja.
Kustēdamās kā sapnī, Koulteres kundze piecēlās, pacēla mugursomu, kas gulēja istabas stūrī, un pasniedzās tajā pēc pistoles; nav zināms, ko viņa būtu darījusi tālāk, jo tobrīd uz kāpnēm atskanēja skrejoši soļi.
Gan sieviete, gan vīrietis un arī abi dēmoni pagriezās un ieraudzīja dienestnieku, kurš ienācis aizelsies sacīja:
- Piedodiet, mans lord, abi dēmoni tie ir redzēti netālu no Austrumu vārtiem kaķu veidolos, sargs ir mēģinājis ar viņiem runāt, ienest tos iekšā, bet tie nav nākuši tuvumā. Tas noticis tikai pirms kādas minūtes…
Pārvērties lords Ezriels saslējās. Viss nogurums mirklī pazuda no viņa sejas kā aizmēzts. Viņš pielēca kājās un sagrāba savu šineli.
Ignorēdams Koulteres kundzi, viņš uzmeta šineli plecos un teica dienestniekam:
- Tūlīt pasakiet to Oksentiela madāmai. Izziņojiet pavēli: dēmoniem nedrīkst draudēt, viņus biedēt vai uz kaut ko piespiest. Katram, kas viņus ierauga, vispirms…
Koulteres kundze vairs nedzirdēja, ko viņš saka, jo lords Ezriels jau atradās pusceļā lejup pa kāpnēm. Kad viņa skrejošie soļi noklusa, vienīgās skaņas bija petrolejas lampas liegā šņākoņa un mežonīgās vēja gaudas ārā.
Sievietes skatiens sastapās ar viņas dēmona acīm. Zeltainā pērtiķa izteiksme bija tik vērīga un komplicēta kā vienmēr visos viņas trīsdesmit piecos mūža gados.
- Ļoti labi, viņa teica. Neredzu nekādu citu iespēju… Es domāju… Es domāju, mēs…
Dēmons uzreiz saprata, ko viņa ir domājusi. Viņš metās pie sievietes krūtīm, un viņi apkampās. Tad Koulteres kundze sameklēja savu ar kažokādu oderēto mēteli un viņi, pavisam klusītēm atstājuši kambari, kāpa lejā pa tumšajām kāpnēm.
29 Kauja klajumā
KATRS CILVĒKS IR SAVA RĒGA VARĀ, LĪDZ PIENĀK BRĪDIS, KAD PAMOSTAS VIŅA CILVĒCĪBA…
VILJAMS BLEIKS
Lirai un Vilam bija gauži žēl atstāt patīkamo pasauli, kurā viņi bija pārlaiduši iepriekšējo nakti, bet, ja viņi vispār gribēja atrast savus dēmonus, tad vajadzēja vēlreiz atgriezties tumsā. Un tagad, pēc stundām ilgas nogurdinošas līšanas caur miglaino tuneli, Lira divdesmito reizi noliecās pār aletiometru, neapzināti izdvesdama klusas skaņas, kas pauda ciešanas, šņukstus un dziļus elpas vilcienus, ko varētu uzskatīt par šņukstiem, ja tie būtu bijuši skaļāki. Arī Vils juta sāpes tur, kur bija atradies viņa dēmons kā applaucēta griezīgi sāpēja jutīgā vieta, kuru ik elpas vilciens plēsa kā ar aukstiem āķiem.
Cik apnicīgi griezās ritentiņi; cik smagi darbojās domas! Simboliskās trepes, kas veda no katra aletiometra simbola (kopskaitā tie bija trīsdesmit seši), pa kurām viņa citkārt pārvietojās tik viegli un pārliecināti, šķita slābanas un nedrošas. Un paturēt prātā saistību starp tiem… Citreiz tā bija kā skriešana, dziedāšana vai stāsta stāstīšana: kaut kas dabisks. Tagad Lira to darīja samocīti, viņas skaidrojumi bija kļūdaini, bet kļūdīties nedrīkstēja, citādi viss būtu lemts neveiksmei…
Tālu tas nav, viņa beidzot sacīja. Un pastāv dažādas briesmas tur ir gan kauja, gan… Bet tagad mēs esam gandrīz īstajā vietā. Tieši šī tuneļa galā pie tekoša ūdens guļ liels, gluds akmens. Griezies cauri tur.
Veļi, kuri gatavojās cīņai, aizgūtnēm spraucās uz priekšu, un Lira sev cieši blakus sajuta Lī Skorsbiju.
Viņš teica: Lira, meit, nu jau vairs neies ilgi. Kad satiksi veco lāci, pastāsti viņam, ka Lī izgāja laukā cīnīdamies. Un, kad kauja būs galā, man piederēs viss pasaules laiks es varēšu skriet līdzi vējam un meklēt atomus, kas agrāk bija Hestere un mana māte, un mani mīļie visi mani mīļie… Lira, bērns, atpūties, kad viss būs cauri, tu dzirdi? Dzīve ir laba, un nāves vairs nav…
Lī balss apdzisa. Lira gribēja viņu apskaut, bet tas, protams, nebija iespējams. Tāpēc viņa tikai paraudzījās uz aeronauta veļa bālo veidolu, un tas, redzēdams meitenes acīs emocijas un mirdzumu, smēlās spēku.
Uz Liras un Vila pleciem sēdēja abi Gallivespiāni. Viņu īsais mūžs bija gandrīz galā: locekļos viņi juta stīvumu un sirdī — vēsumu. Abi Gallivespiāni drīz atgriezīsies Nāves zemē, šoreiz ka veļi, taču ar skatieniem viņi zvērēja palikt kopā ar Viļu un Liru, cik ilgi vien spes, un nebilda ne vārda par savu miršanu.
Bērni rausās arvien augstak. Viņi nerunāja. Viņi dzirdēja viens otra skarbo elpu, dzirdēja savu soļu troksni un dzirdēja krītam mazus akmentiņus, ko izkustināja pēdas. Visu ceļu viņiem pa priekšu smagi rāpās harpija, vilkdama spārnus un skrāpēdamās ar nagiem, klusa un drūma.
Tad uzradās jauna skaņa: regulārs "pakš pakš", kas atbalsojās tunelī. Pilēšana kļuva straujaka, un parādījās tērcīte tekošs ūdens.
Šeit! Lira iesaucās un pastiepusies pieskārās klints plāksnei, kas gluda, mitra un vēsa aizsprostoja ceļu. Te tas ir.
Meitene pagriezās pret harpiju.
- Es domāju par to, — viņa teica, kā tu mani izglābi un kā apsolīji aizvadīt visus veļus, kas te ieradīsies, caur Nāves zemi uz to pasauli, kur mēs gulējām viņnakt. Un es domāju ja tev nav vārda, tas nav pareizi, vismaz nākamībā ne. Tāpēc es gribu dot tev vārdu, tapat kā Joreks Bērnisons mani nosauca par Sudrabmēli. Es tevi saukšu par Žēlsirdīgajiem Spārniem. Tagad tas būs tavs vārds, un tā tevi sauks mūžīgi: Žēlsirdīgie Spārni.
- Kādudien, — sacīja harpija, es tevi atkal satikšu, Lira Sudrabmēle.
- Zinot, ka šeit esi tu, es nebaidīšos, Lira atbildēja. Uz redzēšanos, Žēlsirdīgie Spārni, līdz es nomiršu.