Meitene samīļoja harpiju, cieši apkampdama viņu un nobučodama uz abiem vaigiem.
Tad kavalieris Taielijs vaicāja: Vai šī ir lorda Ezriela republikas pasaule?
- Jā, Lira teica, tā aletiometrs vēstī. Te nav talu līdz viņa cietoksnim.
- Tad ļauj man runāt ar veļiem.
Lira pacēla viņu gaisā, un Taielijs sauca: Klausieties, jo lēdija Salmekija un es vienīgie esam jau redzējuši šo pasauli! Te kalna galā atrodas cietoksnis lords Ezriels to aizsargā. Kas ir ienaidnieks, es nezinu. Lirai un Vilam tagad ir viens vienīgs uzdevums: uzmeklēt savus dēmonus. Mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt. Būsim drosmīgi un cīnīsimies labi.
Lira pagriezās pret Viļu.
- Labi, viņš teica. Es esmu gatavs.
Viņš izņēma nazi un ielūkojās acīs sava tēva velim, kurš stāvēja cieši blakus. Vairs necik ilgi viņi viens otru nepazīs, un Vils domāja, cik priecīgs viņš būtu, ja tepat būtu arī māte, viņi visi trīs kopā…
- Vil, Lira satraukti brīdināja.
Zens apstājās. Nazis bija iestredzis gaisā. Viņš atvilka roku, un tur tas karājās, iestiprināts neredzamas pasaules vielā. Vils gari nopūtās.
- Es gandrīz…
- Es redzēju, Lira atteica. Skaties uz mani, Vil!
Vēju gaismā viņš redzēja meitenes mirdzošos matus,
viņas cieši sakniebto muti un sirsnīgās acis. Vils juta Liras elpas siltumu, uztvēra pazīstamo miesas smaržu.
Nazis kļuva vaļīgāks.
- Es mēģināšu vēlreiz, viņš teica.
Vils aizgriezās. Cītīgi koncentrējies, viņš ļāva domām aizlidot līdz naža galam, taustīdams, atvilkdams nazi atpakaļ un atkal meklēdams, un tad viņš to atrada: iekšā, uz priekšu, lejup un atpakaļ. Veļi drūzmējās tik tuvu, ka viņš un Lira ar katru nervu šķiedru sajuta sīkus, dzestrus triecienus.
Un Vils grieza beidzamo reizi.
Vispirms viņi sadzirdēja troksni. Pretī sitās reibinoša gaisma, un visiem gan veļiem, gan dzīvajiem vajadzēja aizsegt acis, tāpēc viņi vairākas sekundes neko neredzēja, taču bombardēšana, sprādzieni, šaujamieroču tarkšķi, saucieni un kliedzieni uzreiz atskanēja skaidri un ārkārtīgi biedējoši.
Džona Perija un Lī Skorsbija veļi atguvās pirmie. Tā kā viņi abi bija kaujās rūdīti kareivji, viņus šis troksnis tik ļoti nesamulsināja. Vils un Lira izbijušies un pārsteigti vienkārši skatījās.
Augstu gaisā eksplodēja sprāgstošās raķetes, bārstīdamas pār kalna nogāzēm mazu gabaliņu nostāk klints un metāla fragmentus. Debesīs eņģeļi cīnījās ar eņģeļiem, un arī raganas piķēja, atkal uzvijās gaisā un, savai ciltij raksturīgi kliegdamas, apšaudīja ienaidniekus ar bultām. Viņi redzēja Gallivespiānu uz spāres metamies uzbrukumā lidaparātam, kura pilots, cilvēks, tuvcīņā pūlējās viņu atvairīt. Kamēr spāre šaudījās un slīdēja gaisā, tās jātnieks lēca un dziļi ietrieca savus dzeloņus pilotam kaklā; tad kukainis atgriezās un nolaidās lejā, ļaudams Gallivespiānam uzlekt spoži zaļajā mugurā, lidaparāts tikmēr dunēdams nogāzās tieši klintīs pie paša cietokšņa.
- Paver platāk, — Li Skorsbijs teica. Laid mūs laukā!
- Pagaidi, Lī, iebilda Džons Perijs. Kaut kas notiek paskaties tur, pāri!
Vils izgrieza vēl vienu mazu lodziņu tēva norādītajā virzienā, un, skatīdamies pa to, viņi redzeja, ka cīņa mainās. Uzbrūkošie spēki sāka atkāpties: kāda bruņutransporta grupa pārstāja kustēties uz priekšu un, uguns aizsegā ar mokām apgriezušies, virzījās atpakaļ. Lidmašīnu eskadrons, kurš sastāvēja no lorda Ezriela labākajiem žiropteriem, debesis pagriezās un bēga uz rietumiem. Karalistes zemes karaspēks strēlnieku kolonnas ar liesmu metējiem, ar indes šļācējām pistolēm un tādiem ieročiem bruņotas grupas, kādus neviens no vērotājiem nemūžam nebija redzējis sāka pamest kaujas lauku un virzīties atpakaļ.
- Kas tur notiek? Lī jautāja. Viņi pamet klajumu bet kāpēc?
Šķita, ka tam nav iemesla: lorda Ezriela vienības bija skaitliskā pārsvarā, uzbrucēju ieroči nebija tik spēcīgi, un daudzi ienaidnieka vīri gulēja zemē ievainoti.
Tad Vils piepeši juta veļus sakustamies. Tie rādīja uz kaut ko gaisā.
- Rēgi! Džons Perijs iesaucās. Tas ir iemesls.
Pirmo reizi, Vils un Lira nodomāja, viņi varēja Rēgus
redzēt tie līdzinājās vizošas dūmakas šķidrautiem un krita no debesim kā dzelkšņa pūkas. Bet tie šķita ļoti neskaidri un, kad sasniedza zemi, bija daudz grūtāk saskatāmi.
- Ko Rēgi dara? gribēja zināt Lira.
- Viņi mērķē uz to strēlnieku vadu…
Vils un Lira saprata, kas notiks, un abi šausmās iekliedzās: Skrieniet! Mūciet!
Daži kareivji, izdzirdējuši tik tuvu kliedzam bērnu balsis, satrūkušies skatijās apkārt. Citi, redzēdami Rēgus virzāmies uz viņu pusi tik dīvainus, neizteiksmīgus un nesātigus -, pacēla ieročus un šāva, taču, protams, bez kāda efekta. Un tad tas sasniedza pirmo vīru.
Tas bija kareivis no Liras pasaules, afrikānis. Viņa dēmons bija garkājains, dzeltenbrūns kaķis ar melniem plankumiem atņirdzis zobus, tas grasījās lēkt.
Viņi visi redzēja, kā vīrs bezbailīgi notēmē, nekļūdidamies ne par collu, un tad ieraudzīja viņa dēmonu plosāmies neredzamā tīklā tas bezpalīdzīgi ņurdēja un kauca. Nometis šauteni, vīrs centās piekļūt dēmonam, saukdams to vārdā, bet pats noslīga zemē un zaudēja spēkus sāpēs un no nelabuma.
- Nu, Vil, teica Džons Perijs. Tagad laid mūs laukā mēs varam cīnīties ar Rēgiem.
Vils plati atvēra logu, veļu armijas vadonis izskrēja pa to laukā, un sākās dīvainākā kauja, kādu vien iespējams iztēloties.
Veļi izrāpās uz zemes bāli veidoli, kas pusdienas gaismā izskatījās vēl blāvāki. Viņiem vairs nebija no kā bīties, un veļi metās pretī neredzamajiem Rēgiem, saķerdamies ar tiem, lauzdamies un plēsdami šos radījumus, ko Vils un Lira nemaz nevarēja saskatīt.
Strēlnieki un citi dzīvie sabiedrotie apstulba: viņi neko nesaprata no šīs veļu un Rēgu kaujas. Vils gāja tai tieši pa vidu un draudīgi vicināja nazi, atceredamies, kā Rēgi no tā agrāk bija bēguši.
Kur gāja Vils, tur devās ari Lira, vēlēdamās, kaut ari varētu cīnīties tāpat kā viņš, bet, vērdamās apkārt, viņa visu redzēja plašāk. Meitenei šķita, ka bridi pa brīdim gaisa eļļainajā vizma viņa spēj saskatīt Rēgus. Lira bija tā, kas sajuta pirmās baiļu trīsas.
Ar Salmekiju uz pleca viņa atradās uz neliela paaugstinājuma, tāda kā zemes uzbēruma, kur auga vilkābeļu krūmi, un no turienes varēja redzēt plašo zemes klajumu, ko postīja iebrucēji.
Virs galvas spīdēja saule. Priekšā, pie rietumu horizonta, gubās gulēja tumšu aizu sašķelti mirdzoši mākoņi; to virsotnes plūkaja debesu vēji. Arī tajā pusē uz līdzenuma stāvēja ienaidnieka sauszemes karaspēks: spoži spīdēja mašīnas, plīvoja krāsaini karogi, gaidot kārtojās pulki.
Aiz muguras un pa kreisi līdz pat cietoksnim stiepās robotu kalnu grēda. Spilgtajā gaismā pirms vētras kalni spīdēja spoži pelēki, un uz tālajiem melnā bazalta aizsargvaļņiem pat varēja saskatīt mazas figūriņas, kas laboja sabojāto cietokšņa mūri, pienesa klāt ieročus vai vienkārši vēroja.
Apmēram tajā mirklī Lira sajuta pirmās neskaidrās nelabuma, sāpju un baiļu izjūtas tur neapšaubāmi bija vainīgi Rēgi.
Viņa uzreiz saprata, kas tas ir, lai gan nekad agrāk nebija to jutusi. Un tas Lirai vēstīja divas lietas: pirmkārt, viņa droši vien tagad bija pietiekami pieaugusi, lai Rēgi viņu ievainotu, un, otrkārt, — kaut kur tuvuma vajadzēja atrasties Panam.
— Vil… Vil… meitene kliedza.