Viņa juta krūtīs lēni strāvojam dīvainu triumfu, vienlaikus apjauzdama, kā lidaparātu droši nosēdināt uz dienvidu spārna mākoņainās terases. Nemierīgajā gaisā mazais lidaparāts grīļojās un tika pakļauts spriedzei, bet sieviete stingri turēja kursu, un dēmons viņu vadīja, lai nolaistos uz terases.
Līdz šim gaisma, kurā varēja kaut ko saskatīt, bija nākusi no zibens, no nejaušām spraugām mākonī, caur kurām spīdēja saule, no degošajiem eņģeļiem un no dzimtera starmešu stariem, taču šeit gaisma bija cita. Tā nāca no paša kalna vielas, kas iekvēlojās un dzisa lēnā, elpai līdzīgā ritma un kam piemita perlamutra spīdums.
Sieviete un dēmons izkāpa no gaisa kuģa un skatījās apkārt, uz kuru pusi jāiet.
Viņai radās iespaids, ka citas būtnes ātri pārvietojas augšup un lejup, traukdamās caur kalna vielu ar ziņām, pavēlēm un informāciju. Redzēt viņa tās neredzēja; viss redzamais bija kolonāžu, kāpņu, terases un fasādes intraversa, mulsinoša perspektīva.
Koulteres kundze vēl nepaguva izdomāt, uz kuru pusi iet, kad izdzirda balsis un atkāpās aiz kolonnas. Balsis, dziedādamas psalmu, tuvojās, un viņa ieraudzīja eņģeļu procesiju nesam nestuves.
Tuvodamies viņas paslēptuvei, eņģeļi ieraudzīja ieceru kuģi un apstājās. Dziedātāji sastomijas, un daži nesēji šaubīdamies bailīgi skatījās apkārt.
Koulteres kundze stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu būtni nestuvēs: eņģelis, viņa domāja, turklāt neizsakāmi vecs. Viņu nebija viegli saskatīt, jo nestuves viscaur bija apdarinātas ar kristālu, kas mirdzēja un atstaroja gaismu, kas apņēma kalnu. Viņai radās iespaids, ka eņģelis ir ārkārtīgi vārgs, ar iekritušu, grumbainu seju, drebošām rokām; viņa mute kaut ko purpināja.
Vecišķais radījums ar drebelīgiem žestiem rādīja uz ieceru kuģi, pie sevis pļāpādams un murminādams, un vienā laidā plucinādams sev bārdu, pēc tam, atgāzis galvu, tik uztraukti iebļāvās, ka Koulteres kundzei nācās aizbāzt sev ausis.
Bet nesējiem acīmredzot bija kāds uzdevums, jo viņi saņēmās un turpināja ceļu pa terasi, ignorēdami kliedzienus un murmināšanu no nestuvēm. Sasnieguši plašāku vietu, viņi plati izpleta spārnus un pēc sava vadoņa pavēles sāka lidot, turēdami nestuves vidu, līdz mutuļojošā dūmaka nozuda Koulteres kundzes skatienam.
Taču nebija laika par to prātot. Viņa un zeltainais pērtiķis aši turpināja ceļu, kāpdami pa lielām kāpnēm un šķērsodami tiltus, visu laiku pārvietodamies augšup. Jo augstāk viņi kāpa, jo vairāk viņus pārņēma šī neredzamās rosības sajuta ap viņiem, kamēr beidzot gājēji pagriezās ap stūri un iekļuva plašā telpā, tādā ka miglainā laukumā, un atradās aci pret aci ar eņģeli, kas turēja šķēpu.
- Kas jus esat? Kādas darīšanās? eņģelis jautāja.
Koulteres kundze uz viņu ziņkāri palūkojās. Šīs būtnes reiz ļoti sen bija iemīlējušās sievietēs, cilvēku meitas.
- Nē, nē, — viņa lēnprātīgi sacīja, netērējiet laiku. Vediet mani tūlīt pie Reģenta. Viņš mani gaida.
"Samulsini viņus," viņa domāja, "izsit no līdzsvara." Eņģelis nezinaja, ko iesākt, tāpēc viņai paklausīja. Koulteres kundze vairākas minūtes sekoja eņģelim šajas mulsinošajās gaismas perspektīvās, līdz viņi nonāca pie priekštelpas. Kā viņi tur iegaja, sieviete nesaprata, bet tur nu viņi bija, un pec īsas pauzes viņas priekšā atvērās kaut kas durvīm līdzīgs.
Koulteres kundzes dēmona asie nagi iespiedās viņas augšdelmos, un mierinājumam viņa cieši ieķērās pērtiķa vilnā.
Viņiem pretī stāvēja kāda no gaismas veidota būtne. Koulteres kundzei šķita, ka tā ir cilvēka lielumā un cilvēka formā, taču viņa bija pārāk apžilbuši, lai to redzētu. Zeltainais pērtiķis slēpa seju pie viņas pleca, un viņa pacēla roku, lai aizsegtu acis.
Metatrons jautāja: Kur viņa ir? Kur ir jūsu meita?
- Esmu ieradusies jums to pastāstīt, mans lord Reģent, Koulteres kundze teica.
- Ja meita ir jūsu varā, jums vajadzēja viņu atvest.
- Viņa ne, bet viņas dēmons gan.
- Kā tas var būt?
- Es zvēru, Metatron, viņas dēmons ir manā varā. Lūdzu, dižo Reģent, mazliet aizslēpieties man apžilbušas acis…
Viņš aizvilka sev priekšā mākoņu plīvuru. Nu tas bija tikpat kā skatīties saulē caur apkvēpinātu stiklu, un Koulteres kundzes acis varēja redzēt viņu skaidrāk, lai gan Metatrona seja vēl aizvien žilbinaja. Viņš izskatījās pēc vīrieša tuvu pusmūžam, garš, spēcīgs un valdonīgs. Vai viņš bija apģērbts? Vai viņam bija spārni? To nevarēja pateikt spēka, kas nāca no viņa acīm, dēļ. Koulteres kundze nespeja skatīties ne uz ko citu.
- Lūdzu, Metatron, uzklausiet mani. Es nāku tieši no lorda Ezriela. Pie viņa ir bērna dēmons, un viņš zina, ka meitene drīz nāks to meklēt.
- Ko viņš doma ar bērnu iesākt?
- Paslēpt no jums, līdz viņa kļūs pilngadīga. Ezriels nezina, kur esmu aizgājusi, un man drīz jāatgriežas pie viņa. Es stāstu jums taisnību. Skatieties uz mani, dižo Reģent, jo man nav viegli raudzīties uz jums. Paskatieties uz mani skaidri un pasakiet, ko jūs redzat.
Eņģeļu princis palūkojās uz viņu. Tas bija vispētošākais skatiens, kādam Marisa Koultere jelkad bijusi pakļauta. Tika norauts katrs aizsega un viltības vairogs, un viņas ķermenis, velis un dēmons kopā neaizsargāti stāvēja zem Metatrona nežēlīgā skatiena.
Saprazdama, ka par viņu liecinās viņas daba, sieviete baidījās, ka ar to, ko Metatrons viņā saskatīs, nebūs pietiekami. Lira bija melojusi Jofuram Raknisonam ar viņas vārdiem: viņas māte bija viņai melojusi visu mūžu.
- Jā, es redzu, teica Metatrons.
- Ko jūs redzat?
- Pagrimumu, nenovīdību un varaskāri. Bezjūtību un saltumu. Netikumīgu, izdibinošu ziņkāri. Absolūtu, postošu, indīgu ļaunprātigumu. Kopš pašiem pirmajiem mūža gadiem jūs nekad neesat izrādījusi ne mazāko žēlumu, līdzcietību vai laipnību, neaprēķinādama, kādu labumu tas dos jums. Jūs esat spīdzinājusi un nogalinājusi nevilcinādamās un bez nožēlas; jūs esat nodevusi, vērpusi intrigas un par savu nodevību gavilējusi. Jūs esat morālās netīrības kloāka.
Balss, kas izteica šo spriedumu, Koulteres kundzi dziļi satrieca. Viņa bija zinājusi, ka tā notiks, un bija no tā baidījusies; tomēr viņa bija uz to ari cerējusi, un nu, kad tas bija pateikts, sieviete sajuta nelielu triumfā uzliesmojumu.
Koulteres kundze pievirzījās viņam tuvāk.
- Nu jūs redzat, viņa teica. Es viegli varu nodot Ezrielu. Varu aizvest jūs uz turieni, kur viņš noslēpis manas meitas dēmonu; jūs varēsiet iznīcināt Ezrielu, un bērns, neko nenojauzdams, nonāks jūsu rokās.
Koulteres kundze juta dūmaku sev apkārt sakustamies, un viņas prāts sāka mulst. Metatrona nākamie vārdi ieurbās miesā kā ledainas bultas.
- Kad es biju vīrietis, viņš teica, man bija papilnam sievu, bet neviena nebija tāda skaistule kā jūs.
- Kad jūs bijāt vīrietis?
- Kad es biju vīrietis, mans vārds bija Ēnohs, Jareda dēls; tas Maleleēla, tas Kainana, tas Ēnoša, tas Seta, tas Ādama dēls. Es nodzīvoju uz zemes sešdesmit piecus gadus, un tad Visvarenais paņēma mani uz savu karalisti.