Bet Joreks Bērnisons bija izsalcis, un pat spēcīgā valzirga asie ilkņi viņu nespēja noturēt atstatus. Serafina vēroja dzīvniekus cīnāmies; jūras baltās putas krāsojās sarkanas, un viņa redzēja, kā Joreks izvelk valzirga rumpi no viļņiem uz platās klintsradzes un kā goddevīgā attālumā viņu vēro trīs izspūrušas lapsas, gaidīdamas savu kārtu mieloties.
Kad lāču karalis bija beidzis ēst, Serafina laidās lejā ar viņu aprunāties. Nu bija īstais laiks sastapties ar nožēlu.
- Karali Jorek Bērnison, viņa teica, vai es, lūdzu, varētu ar tevi parunāt? Es nolieku savus ieročus.
Ragana nolika stopu un bultas uz slapjā akmens starp viņiem. Joreks tiem uzmeta īsu skatienu, un viņa saprata: ja lāča seja spētu paust kādas emocijas, tajā vīdētu pārsteigums.
- Runā, Serafina Pekkala, viņš ierūcās. Mēs taču nekad neesam karojuši, vai ne?
- Karali Jorek, esmu zaudējusi tavu biedru Li Skorsbiju.
Lāča mazās, melnās ačeles un asiņainais purns nemaz nepakustējās. Viņa redzēja, kā vējš bužina krēmbaltās vilnas akotu galiņus uz viņa muguras. Lācis neko neatbildēja.
- Skorsbija kungs ir pagalam, — Serafina turpināja. Pirms šķiršanās es viņam iedevu puķi, ar ko mani ataicināt, ja viņam manis ievajadzētos. Dzirdēju viņa saucienu un lidoju turp, bet ierados par vēlu. Lī Skorsbijs mira, cīnoties ar maskovītu spēkiem, bet es nezinu nedz to, kas viņiem lika tur ierasties, nedz ari to, kāpēc viņš vilcinājās, jo varēja viegli izbēgt. Karali Jorek, nožēla mani satriec.
- Kur tas notika? Joreks Bērnisons vaicāja.
- Citā pasaulē. Lai to izstāstītu, vajadzēs zināmu laiku.
- Tad sāc!
Serafina pastāstīja, ka Lī Skorsbijs bija uzsācis meklēt cilvēku, kurš bija pazīstams ar vārdu Staņislavs Grummans. Viņa pastāstīja, kā lords Ezriels šķērsojis robežu starp pasaulēm' un par dažām tā sekām, piemēram, par ledus kušanu. Viņa pastāstīja par raganas Rutas Skādi lidojumu pakaļ eņģeļiem un centās raksturot lāču karalim šīs lidojošās būtnes tāpat, kā Ruta bija tās raksturojusi, stāstīja par gaismu ap eņģeļiem, par viņu kristālskaidro izskatu un viedumu.
Tad viņa pastāstīja, ko bija atradusi, atsaukdamās Lī aicinājumam.
- Es uzliku viņa līķim burvestību, kas pasargā no sairšanas, spīgana teica. Burvestība ilgs, kamēr tu līķi apraudzīsi, ja vēlies to darīt. Taču esmu par to noraizējusies, karali Jorek. Mani uztrauc viss, bet visvairāk tas.
- Kur atrodas bērns?
- Atstāju viņu pie savām māsām, jo man vajadzēja atsaukties Lī aicinājumam.
- Vai tajā pašā pasaulē? -Jā.
- Kā man tur no šejienes nokļūt?
Viņa paskaidroja. Joreks Bērnisons neizteiksmīgi klausījās un pēc tam sacīja: Es došos pie Lī Skorsbija. Un pēc tam uz dienvidiem.
- Uz dienvidiem?
- Ledus šīs zemes ir pametis. Esmu par to domājis, Serafina Pekkala. Esmu nofraktējis kuģi.
Trīs lapsiņas bija pacietīgi gaidījušas. Divas no tam gulēja, uzlikušas galvas uz ķepām, bet viena vēl tupēja un sekoja sarunai. Arktikas maitēdājas lapsas bija mazliet apguvušas ļaužu valodu, bet viņu smadzenes bija veidotas tā, ka viņas varēja saprast tikai formulējumus tagadnes formā. Lielākā daļa no Joreka un Serafinas runātā tām šķita kā bezmērķīgs troksnis. Turklāt, kad lapsas runāja, lielākā daļa no sacītā bija meli, tāpēc nebija svarīgi, ja viņas dzirdēto atstāstītu neviens nespētu izšķirt, kura daļa no sacītā ir patiesība, kaut ari lētticīgie klinšu rēgi bieži vien lielākajai daļai no tā noticēja un nekad nemācījās no savām kļūdām. Lāči un raganas bija raduši, ka viņu sarunas piesavinās tāpat kā gaļu, kuru viņi beiguši ēst.
- Un tu, Serafina Pekkala? Joreks turpināja sarunu. Ko tu tagad darīsi?
- Grasos uzmeklēt ģiptiešus, viņa atbildēja. Man šķiet, viņi būs vajadzīgi.
- Lords Fā, sacīja lācis, jā. Labi karotāji. Noderēs.
Viņš aizgriezās un, bez skaņas ieslīdējis ūdenī, nenogurdināms sāka peldēt pretī jaunajai pasaulei.
Pēc kāda laiciņa Joreks Bērnisons caur melnējošo pazemi soļoja pa siltumā saplaisājušām klintīm nodeguša meža malā. Caur dūmaino miglu kveldēja saule, bet viņš ignorēja karstumu un arī nepievērsa uzmanību ogļu putekļiem, ar kuriem nokvēpa baltais kažoks, tāpat arī knišļiem, kas nesekmīgi centās iedzelt.
Viņš bija nogājis garu ceļu un kādā bridi konstatēja, ka iepeld citā pasaulē. Lācis ievēroja ūdens garšas un gaisa temperatūras izmaiņas, tomēr gaiss bija pietiekami labs elpošanai un ūdens vēl aizvien cēla ķermeni uz augšu, tāpēc viņš peldēja tālāk; nupat Joreks aiz sevis pameta jūru un gandrīz bija sasniedzis Serafinas aprakstīto vietu. Viņš grozījās uz riņķi, ar melnajām acīm vērdamies augšup uz saulē mirdzošajām kaļķakmens klinšu sienām virs sevis.
Laukakmeņu un nobiru klātā klinšainā nogāze starp nodegušā meža malu un kalniem bija piemētāta ar apsviluša, groda metāla gabaliem sijām un balstiem kas reiz bija bijuši kāda sarežģīta mehānisma sastāvdaļas. Joreks Bērnisons uz tiem skatījās vienlaikus kā kalējs un karavīrs, bet neredzēja tādu detaļu, kas būtu izmantojama. Ar spēcīgo nagu viņš novilka līniju gar kādu balstu, kas bija mazāk bojāts nekā pārējie, un, pārliecinājies, ka metala kvalitāte nav laba, tūlīt pat novērsās un atkal pētīja kalna sienu.
Te viņš ieraudzīja meklēto: šauru aizu, kas veda atpakaļ starp robainajām sienām, un pie ieejas lielu, zemu laukakmeni.
Viņš neatlaidīgi rāpās turp. Zem milzīgajām pēdām klusumā skaļi krakšķēja sausi kauli, jo šeit daudzi cilvēki bija dabūjuši galu; tos bija apskrubinājuši koijoti, maitasputni un sīkāki radījumi, bet lielais lācis, skeletus ignorēdams, cītīgi rāpās uz klinti. Ceļš bija irdens un viņš — smags, tāpēc nobiras zem pēdām ne vienu reizi vien nogruva līdz ar viņu putekļu un zvirgzdu jūklī. Bet, noslīdējis lejā, Joreks atkal nerimstoši un pacietīgi rāpās, līdz sasniedza pašu klinti, kur varēja balstīties drošāk.
Laukakmens bija ierakts un ložu pēdu izdangāts. Viss raganas stāstītais atbilda patiesībai. Kā apstiprinājums, raganas stādīta, par zīmi tam, ka šeit klintī meklējama sprauga, pasakaini ziedēja maza Arktikas puķīte purpursarkana akmeņlauzīte.
Joreks Bērnisons gāja apkārt uz klints augšpusi. Tas bija labs patvērums no naidnieka, kas nāktu no lejas, taču ne pietiekami labs; ložu krusā, kas bija atšķēlusi klints fragmentus, dažas no tām bija atradušas savu mērķi vīrieša līķis, ēnā sastindzis, gulēja tur, kur lodes to bija noguldījušas.
Mirušais vēl bija līķis, nevis skelets, jo ragana viņam bija uzlikusi burvestību, kas to pasargāja no sairšanas. Joreks varēja saskatīt sava vecā biedra seju, ievainojumu sāpēs stipri saviebtu, un apģērbā robainus caurumus ložu trāpījumu vietās. Raganas burvestība nebija skārusi izlijušās asinis saule, vējš un kukaiņi tās bija pilnībā iznīcinājuši. Lī Skorsbijs neizskatījās iemidzis un arī mierīgs ne; viņš izskatījās kā cilvēks, kas kritis kaujā, taču ar apziņu, ka tā vainagojusies panākumiem.
Un, tā kā gaisa kuģotājs teksasietis bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, ko Joreks jelkad bija cienījis, viņš pieņēma tā beidzamo dāvanu. Ar izveicīgām nagu kustībām lācis noplēsa mirušā cilvēka drēbes, ar vienu cirtienu uzšķērda līķi un sāka mieloties ar sava vecā drauga miesu un asinīm. Kopš vairākām dienām tā bija viņa pirmā maltīte, un viņš bija izsalcis.
Bet lāču karaļa prātā pats no sevis vijās sarežģītu domu tīkls, un tajā bija vairāk pavedienu nekā izsalkums un tā apmierināšana vien. Tur vijās atmiņu pavediens par meitenīti Liru, kuru viņš bija iesaucis par Sudrabmēli un kuru beidzamo reizi bija redzējis šķērsojam trauslo sniega tiltu pār šļūdoņa plaisu viņa paša Svalbāras salā. Toreiz raganu vidū bija valdījis satraukums, baumas par paktiem, aliansēm un karu; un tad vēl šis izcili dīvainais fakts par jauno pasauli un raganas uzstājīgais apgalvojums, ka tādu pasauļu ir vēl daudz vairāk un ka to liktenis kaut kādā veidā ir atkarīgs no šī bērna likteņa.