- Un jums bija daudz sievu.
- Es mīlēju viņu miesu. Es sapratu to, ka debesu dēli iemīlējās zemes meitās, un es viņus aizstāvēju Visvarenā priekšā. Bet Viņš bija nostājies pret tiem ar visu sirdi un man pareģoja viņu likteni.
- Jums nav bijis sievas tūkstošiem gadu…
- Es esmu bijis karalistes Reģents.
- Un vai nav pienācis laiks sagādāt dzīvesbiedri?
Tas bija mirklis, kad Koulteres kundze jutās visneaizsargātākā un vislielākajās briesmās. Taču viņa ticēja savai miesai un dīvainajai patiesībai, ko bija uzzinājusi par eņģeļiem; varbūt tas attiecās sevišķi uz tiem eņģeļiem, kas reiz bija bijuši cilvēki: būdami bez miesas, tie to iekāroja un ilgojās pēc saskares ar to. Un Metatrons patlaban stāvēja tuvu, pietiekami tuvu, lai sajustu sievietes matu smaržu un varētu pētīt viņas ādas struktūru, pietiekami tuvu, lai ar alkstošām rokām viņai pieskartos.
Bija dzirdama dīvaina skaņa, līdzīga tai čalošanai un sprakstiem, ko jūs dzirdat, kamēr vēl neesat apjautuši, ka deg jūsu māja.
- Pastāstiet, ko lords Ezriels dara un kur viņš ir, Metatrons teica.
- Es tūlīt varu jūs pie viņa aizvest, Koulteres kundze atbildēja.
Eņģeļi, kas nesa nestuves, atstāja Mākoņos tīto kalnu un lidoja uz dienvidiem. Metatrons bija pavēlējis nogādāt Visvareno drošā vietā, prom no kaujas lauka, jo viņš pagaidām Viņu tomēr gribēja saglabāt pie dzīvības. Taču Metatrons nevis norīkoja Viņam daudzus miesassargus, kas tikai piesaistītu ienaidnieka uzmanību, bet labāk uzticējās nedrošajiem apstākļiem vētras laikā, izprātodams, ka šajā gadījumā maza grupiņa būs drošāka nekā liela.
Un tā arī varētu būt, ja tieši tobrīd, kad prožektora gaisma nejauši krita uz kristāla nestuvju malu, nepaceltu galvu kāds klinšu gars, kas nevaļīgi mielojās ar pusdzīvu karavīru.
Klinšu gara atmiņā kaut kas sakustējās. Viņš pārtrauca mielastu, uzlicis ķetnu uz siltām aknām un, kad brālis to pastūma malā, atcerējās Arktikas lapsēna vāvuļošanu.
Klinšu gars tūlīt izpleta savus ādainos spārnus un metās augšup, un pēc brīža pārējais bars viņam sekoja.
Haphanija un viņas eņģeļi cītīgi bija meklējuši visu nakti un meklējumus turpinājuši vēl no rīta, līdz beidzot uz dienvidiem no cietokšņa bija atraduši kalnā niecīgu plaisu, kuras iepriekšējā dienā nebija. Viņi to bija izpētījuši un palielinājuši, un lords Ezriels patlaban kāpa lejup pa veselu virkni dobumu un tuneļu, kas stiepās tālu zem cietokšņa.
Nebija pilnīgi tumšs, kā viņš bija domājis. Tik tikko saskatāmi blāzmoja kads gaismas avots, miljardiem vāji kvēlojošu daļiņu straume. Tā vienmērīgi plūda pa tuneli kā gaismas upe.
Putekļi, lords Ezriels teica savam dēmonam.
Viņš tos nekad nebija skatījis ar neapbruņotu aci un nekad nebija redzējis tik daudz Putekļu vienuviet. Viņš devās tālāk, bet tad gluži negaidīti tunelis pavērās, un lords Ezriels atradās virs plašas alas: ši velvētā telpa bija tik liela, ka tajā varētu ietilpt ducis katedrāļu. Telpai nebija grīdas; malas reibinoši liecās lejup simtiem pēdu dziļi pret milzīgu šahtu, tumšāku par pašu tumsu, un uz šo šahtu plūda Putekļi, bezgalīgā kritienā bez mitas slīdēdami lejup. Šie daļiņu miljardi atgādināja visu debesu galaktiku zvaigznes, un katra no tām bija mazs apzinīgas domas fragmentiņš. Tajā skatīties šķita skumji.
Lords Ezriels un viņa dēmons rāpās lejā uz bezdibeņa pusi un iedami pamazām sāka saskatīt, kas notiek tā otrā malā, simtiem jardu tālajā, drūmajā tumsā. Viņam šķita, ka tur kaut kas kustas, un, jo dziļāk viņš kāpa, jo skaidrāk to saskatīja. Tur pa bīstami slīpu nogāzi kustējās neskaidras, blāvas figūras: vīrieši, sievietes un bērni, visu veidu būtnes, kādas viņš agrak bija redzējis, un daudzas agrāk nekad neredzētas. Aizņemtas ar līdzsvara saglabāšanu, tās viņu pilnīgi ignorēja, un lords Ezriels juta gaisā saslienamies matus, jo viņš saprata, ka šīs būtnes ir veļi.
- Uz šejieni nāca Lira, viņš klusi sacīja sniega leopardam.
- Ej uzmanīgi, tas bija viss, ko dēmons atbildēja.
Tikmēr Vils un Lira, caurcaurēm izmirkuši, drebēja, mocījās sāpēs un kā akli maldījās pa dubļiem, klintīm un mazām graviņām, kur plūda lietusudens straumes, krāsodamās sarkanas no asinīm. Lira baidījās, ka lēdija Salmekija mirst: viņa vairākas minūtes nebija bildusi ne vārda un vārga un slābana gulēja Liras plaukstā.
Kad viņi patvērās kadas upes gultnē, kur vismaz ūdens bija skaidrs, un pacēla pilnas riekšavas valgmes pie izslāpušajām mutēm, Vils juta, ka Taielijs pieceļas un saka:
- Vil, es dzirdu, ka šurp nāk zirgi lordam Ezrielam kavalērijas nav. Tas būs ienaidnieks. Tieciet pāri straumei un paslēpieties tajā pusē es redzu dažus krūmus…
- Nāc, Vils teica Lirai, un viņi, pārbriduši ledaini aukstajam, stindzinošajam ūdenim, tieši laikā paspēja izrāpties otrā gravas malā. Jātnieki, kas jāja pa nogāzi un nodipināja lejā, neizskatījās pēc kavalērijas: šķita, ka tiem ir tāda pati krēpēm apaugusi miesa kā viņu zirgiem, un viņiem nebija ne apģērba, ne iejūga. Taču jātnieki veda ieročus: trejzarus, tīklus un līkus zobenus.
Vils uz Lira nekavējās, lai uz to skatītos. Pieliekušies un klupdami uz nelīdzenās zemes, viņi manījās prom, vēlēdamies tikai vienu: kaut netiktu pamanīti.
Taču bērniem vajadzēja pieliekt galvas, lai redzētu, kurp viņi virzās, un lai neizmežģītu potīti vai vēl ļaunāk. Viņiem skrienot, virs galvas dārdināja pērkons, tāpēc bērni nedzirdēja klinšu garu klaigas un ņurdus, līdz neuzskrēja tiem tieši virsū.
Šie radījumi ielenca kaut ko, kas mirdzēdams gulēja dubļos. Tas bija mazliet garāks nekā viņi un gulēja viņu pusē, tāds kā liels būris ar kristāla sienām. Kliegdami un brēkdami klinšu gari pa to bungoja ar dūrēm un akmeņiem.
Pirms Vils un Lira paguva apstāties un skriet uz citu pusi, viņi bija iekūlušies tieši šī bara vidū.
31 Visvarenā gals
JO IMPĒRIJAS VAIRS NAV, UN TAGAD LAUVA & VILKS PIERIMSIES.
VILJAMS BLEIKS
Koulteres kundze čukstēja blakus esošajai ēnai: Re, kā viņš slēpjas, Metatron! Viņš ložņā pa tumsu kā žurka…
Viņi stāvēja augstu uz klintsradzes lielā alā, vērodami, kā lords Ezriels mēro ceļu lejup, garu ceļu lejup.
- Tagad es varētu viņam zvelt, ēna čukstēja.
- Jā, protams, jūs varētu, Koulteres kundze atčukstēja, pieliekdamās tuvāk, bet es gribu redzēt viņa seju, mīļo Metatron; gribu, lai viņš zina, ka esmu viņu nodevusi. Iesim sekosim Ezrielam un notversim viņu…
Vienmērīgi un bezgalīgi traukdamies bezdibenī, Putekļu kritums spīdēja, atgādinādams lielu blāzmas pīlāru. Koulteres kundze tam nevarēja veltīt uzmanību, jo ēna viņai blakus alkās trīcēja, un viņai vajadzēja uzmanīt, lai tā turas blakus, tā viņa varēja to kontrolēt.
Sekodami lordam Ezrielam, viņi klusām pārvietojās lejup. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairāk Koulteres kundze juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums.
- Kas ir? Kas ir? čukstēja ēna, juzdama viņas emocijas un uzreiz topot aizdomīga.
- Es domāju, Koulteres kundze pievilcīgā ļaunprātībā teica, cik priecīga esmu, ka šis bērns nekad nepieaugs, lai mīlētu un tiktu mīlēts. Kad viņa bija zīdainītis, man šķita, ka es viņu mīlu, bet nu…
- Tā bija nožēla, ēna sacīja, jūsu sirdī mājoja nožēla, ka neredzesiet, kā viņa pieaug.
-Ak, Metatron, cik sen tas bija, kad jūs bijāt vīrietis! Vai jūs tiešām nesaprotat, ko es nožēloju? Tā nav viņas pieaugšana, bet manējā. Cik rūgti es nožēloju, ka nepazinu jūs savā bērnībā. Cik kaislīgi es būtu jums ziedojusies…