Koulteres kundze paliecās uz ēnas pusi, it kā nespētu kontrolēt sava ķermeņa impulsus, un ēna badīgi ostīja gaismu, kā dzerdama viņas miesas smaržu.
Pār sagruvušām un sadragātām klintīm viņi ar grūtībām pārvietojās uz nogāzes pakāji. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairak Putekļu gaisma visu apveltīja ar zeltainas miglas nimbu. Koulteres kundze nemitīgi sniedzās turp, kur atrastos viņas plauksta, ja viņas ceļabiedrs būtu cilvēks, nevis ēna, tomēr tad, it kā atgūdamās, čukstēja:
- Palieciet aiz manis, Metatron, gaidiet te Ezriels ir aizdomīgs -, vispirms ļaujiet man viņu nomierināt. Kad viņš zaudēs modrību, es jūs pasaukšu. Bet nāciet kā ēna, šajā mazajā veidolā, lai Ezriels jūs neredz, citādi viņš vienkārši palaidīs bērna dēmonu, lai tas aizbēg.
Reģents bija tāda būtne, kuras dziļais intelekts tūkstošos gadu bija padziļinājies un nostiprinājies un kuras zināšanas sniedzās pār miljonu visumiem. Tomēr tobrīd viņu aklu padarīja divkārša apsēstība: iznīcināt Liru un iegūt varu pār viņas māti. Viņš pamāja ar galvu un palika uz vietas, bet sieviete un pērtiķis devās tālāk, cik klusi vien varēja.
Lords Ezriels gaidīja aiz liela granīta bluķa ārpus Reģenta redzesloka. Sniega leopards dzirdēja viņus nākam, un, kad Koulteres kundze parādījās pie stūra, lords Ezriels piecēlās. It visu, katru virsmu, katru gaisa kubikcentimetru caurstrāvoja krītošie Putekļi, kuri ik šikākajai detaļai piešķīra maigu skaidrību. Putekļu gaismā lords Ezriels redzēja, ka viņas seja ir mitra no asarām un ka viņa ir sakodusi zobus, lai nešņukstētu.
Viņš pacēla sievieti uz rokām, un zeltainais pērtiķis, apskāvis sniega leoparda kaklu, iegremdēja melno seju tā vilnā.
- Vai Lira drošībā? Vai viņa ir atradusi savu dēmonu? Koulteres kundze čukstēja.
- Zēna tēva velis viņus abus aizsargā.
- Putekļi ir skaisti… Es to nemaz nezināju.
- Ko tu viņam pastastīji?
- Es meloju un atkal meloju, Ezriel… Negaidīsim pārāk ilgi, es nespeju to izturēt… Mēs paliksim dzīvi, vai ne? Mēs nekļūsim par veļiem?
- Nē, ja neiekritīsim bezdibenī. Mēs esam atnākuši uz šejieni, lai dotu Lirai laiku sameklēt viņas dēmonu un pēc tam laiku dzīvot un augt lielai. Ja mēs iznīcināsim Metatronu, Marisa, viņai šis laiks būs, bet, ja iesim bojā kopā ar viņu, tam nebūs nozīmes.
- Un Lira būs drošībā?
- Jā, jā, lords Ezriels viņu maigi mierināja.
Viņš viņu noskūpstīja. Ezriela rokās viņa jutās tik maiga un viegla kā toreiz, pirms trīspadsmit gadiem, kad bija ieņēmusi Liru.
Koulteres kundze klusi šņukstēja un, kad atkal spēja parunāt, teica:
- Es viņam sastāstīju, ka gribu nodot tevi un Liru, un viņš man noticēja, jo es biju amorāla un ļaunuma pilna. Viņš ieskatījās mani tik dziļi, ka noteikti saskatīja patiesību. Bet es meloju pārāk labi. Es meloju ar katru nervu šķiedru un visu pārējo… Es negribēju, ka viņš manī saskata kaut ko labu, un viņš to arī neredzēja. Nekā arī nav. Bet es mīlu Liru. No kurienes šī mīlestība nāk? Es nezinu. Tā man piezagās kā zaglis naktī, un nu es viņu mīlu tik ļoti, ka mana sirds mīlestībā vai plīst. Varēju cerēt vienīgi uz to, ka mani noziegumi ir bijuši tik šaušalīgi, ka to ēnā šī mīlestība neizskatās lielāka par sinepju sēkliņu, un vēlējos, kaut būtu noziegusies vēl ļaunāk, lai to apslēptu vēl dziļāk… Bet sinepju sēkliņa ir laidusi sakni un augusi, un mazais, zaļais asniņš pāršķēlis un plati atvēris manu sirdi es ļoti baidījos, ka viņš to pamanīs…
Koulteres kundzei vajadzēja apklust un saņemties. Lords Ezriels glāstīja sievietes mirdzošos matus, viscaur zeltaino Putekļu pilnus, un gaidīja.
- Nu Metatrons kuru katru bridi zaudēs pacietību, — viņa čukstēja. Es viņam teicu, lai padara sevi mazu. Viņš galu galā ir tikai eņģelis, pat ja kādreiz ir bijis cilvēks. Mēs varam ar viņu spēkoties, aizdzīt viņu līdz bezdibeņa malai, un mēs abi varam krist lejā kopā ar viņu…
Viņu skūpstīdams, lords Ezriels teica: Jā. Lira būs drošībā, un karaliste pret viņu būs bezspēcīga. Tagad sauc Metatronu šurp, Marisa, mana mīļā.
Dziļi ievilkusi elpu, Koulteres kundze izdvesa garu, trīsošu nopūtu. Pēc tam viņa nogludināja svārkus pār gurniem un aizsprauda aiz ausīm matus.
—Metatron, viņa paklusām sauca. Ir laiks!
Zeltainajā gaisā parādījās maskētais Metatrona ēnas
apveids un tūlīt uztvēra notiekošo: abi dēmoni bija pieplakuši pie zemes un modri, sieviete ar Putekļu nimbu ap galvu un lords Ezriels…
…kurš uzreiz lēca viņam virsū, sagrāba ap vidu un centās nogrūst zemē. Tomēr eņģelim bija brīvas rokas, un viņš ar dūrēm, plaukstām, elkoņiem, pirkstu kauliņiem un dilbiem dauzīja lorda Ezriela galvu un ķermeni spēcīgi belzieni izsita no viņa plaušām elpu un atlēca no ribām, nobrikšķēja pret galvaskausu un satricināja jutekļus.
Taču lorda Ezriela rokas apņēma eņģeļa spārnus un vilka uz savu pusi. Brīdi vēlāk Koulteres kundze uzlēca šiem sasaistītajiem spārniem un sagrāba Metatronu aiz matiem. Viņam piemita milzu spēks tas bija tikpat kā turēt aiz krēpēm auļojošu zirgu. Metatronam nikni purinot galvu, sieviete tika mētāta uz vienu un otru pusi, un viņa sajuta lielo, atliekto spārnu spēku, kad tie saspringa un cilājās, lorda Ezriela rokām tik stingri ap tiem apkļaujoties.
Metatronu cieši turēja ari dēmoni. Stelmarija cieši ielaida zobus viņa kājā, bet zeltainais pērtiķis plosīja tuvākā spārna malu, raustīja spalvas, plēsa viņu pie lāpstiņām, un tas tikai pastiprināja eņģeļa dusmas. Pēkšņi sasprindzinājis spēkus, viņš atbrīvoja vienu spārnu un trieca Koulteres kundzi pret klinti.
Sieviete uz sekundi apdulla, un viņas rokas atlaidās vaļīgāk. Eņģelis uzreiz atkal saslējās, kulstīdams vienu brīvo spārnu, lai nokratītu zeltaino pērtiķi, taču lorda Ezriela rokas viņu vēl arvien cieši apkļāva faktiski tagad, kad bija mazāk, ko turēt, viņa satvēriens kļuva ciešāks. Lords Ezriels ņēmās spiest Metatrona ribas, apgrūtinādams viņa elpošanu, un mēģinaja ignorēt nežēlīgos sitienus, ko saņēma pa galvu un skaustu.
Bet tas nebija bez sekām. Kamēr lords Ezriels uz sadragātajām klintīm centās noturēties kājās, viņa pakausis saņēma triecienu. Viņam pasviežoties sānis, Metatrons bija satvēris dūres lieluma akmeni un ar rupju spēku to trieca pret lorda Ezriela galvu. Vīrietis juta galvaskausu nokrakšķam un saprata, ka vēl viens tāds sitiens viņu uz vietas nogalinātu. Apreibis no sāpēm un sāpes vēl pastiprinājās, jo viņš bija piespiedis galvu eņģeļa sānam, viņš tomēr cieši turējās, ar labās rokas pirkstiem spiezdams kreisās kaulus, un klupdams meklēja atbalstu starp sašķaidītajām klintīm.
Kad Metatrons augstu pacēla asiņaino akmeni, zeltainais pērtiķis kā liesma, kas šaujas uz koka galotni, augstu palēcās un iecirta zobus eņģeļa plaukstā. Akmens izkrita un vēlās lejā uz bezdibeņa malu, bet Metatrons vēzēja roku pa labi un kreisi, cenzdamies atbrīvoties no dēmona, tomēr zeltainais pērtiķis karajās, ieķēries ar zobiem, nagiem un asti. Tad Koulteres kundze satvēra lielo, balto spārnu, kas kulstījās un apslāpēja tā kustības.
Metatrons bija satverts, tomēr nebija ievainots. Un neatradās arī pie bezdibeņa malas.
Kopš šī brīža lorda Ezriela spēki izsīka. Asinīs izmircis, viņš stingri turējās pie apziņas, bet ar katru kustību kaut ko no tās zaudēja. Lords Ezriels juta, ka galvaskausa kauli šņirkst viņš to varēja dzirdēt. Sākās apziņas traucējumi: lords Ezriels zināja tikai to, ka jāturas stingri un jāvelk lejup.