Ar plaukstu sataustījusi eņģeļa seju, Koulteres kundze dziļi iegrūda pirkstus viņam acīs.
Metatrons iebrēcās. Tālu pāri milzīgajam bezdibenim atsaucās atbalss, un viņa balss lēkāja no klints uz klinti, dubultodamās, apdzisdama un likdama veļiem tālumā pārtraukt bezgalīgo gājienu un pacelt galvu.
Dēmons-sniega leopards Stelmarija, kura apziņa aptumšojās līdz ar lorda Ezriela apziņu, beidzamo reizi saņēmās un lēca eņģelim pie rīkles.
Metatrons nokrita uz ceļiem. Krizdama kopā ar viņu, Koulteres kundze redzēja lorda Ezriela asinīm pieplūdušo acu ciešo skatienu viņš raudzījās uz viņu. Atbalstīdamās ar rokām, viņa uzrausās kājās, atspieda kustīgo spārnu malā un sagrāba eņģeļa matus, atgāzdama viņa galvu un atkailinādama rīkli sniega leoparda zobiem.
Un nu lords Ezriels eņģeli vilka, vilka atpakaļ, kājām klūpot un akmeņiem krītot, un zeltainais pērtiķis lēca lejā reizē ar viņu kozdams, skrāpēdams un plosīdams. Viņi jau bija gandrīz klāt, gandrīz pie bezdibeņa malas, bet Metatronam izdevās izslieties, un viņš ar pēdējiem spēkiem plati izpleta spārnus kā lielu, baltu kupolu, kas atkal un atkal sitās lejup, lejup un lejup. Koulteres kundze atsprāga nost, Metatrons izslējās un, arvien stiprāk kuldams spārnus, cēlās augšā viņš atstāja zemi. Lords Ezriels vēl aizvien karājas, cieši pieķēries pie viņa, bet ātri zaudēja spēkus. Zeltainais pērtiķis, ar pirkstiem sagrābis eņģeļa matus, turējās pie tiem viņš nemūžam nelaistu Metatronu prom…
Taču viņi karājās pāri bezdibeņa malai. Viņi cēlās augšup. Ja viņi uzlidotu augstāk, lords Ezriels nokristu, bet Metatrons izgaistu.
Marisa! Marisa!
Lords Ezriels izgrūda kliedzienu, un ar sniega leopardu blakus, ausīm džinkstot, Liras māte atrada atbalstu un lēca, cik spēka, mezdamās uz eņģeli, savu dēmonu un mirstošo mīļāko, un saspieda Metatrona plivinošos spārnus, aiznesdama viņus visus kopā bezdibenī.
Klinšu gari dzirdēja Liras izbaiļu kliedzienu, un to plakanās galvas uzreiz apcirtās apkārt.
Vils lēca uz priekšu un cirta tuvākajam garam ar nazi. Zēns sajuta vieglu spērienu pa plecu, Taielijam nolecot uz lielākā gara vaiga. Kavalieris sagrāba tā matus un spēcīgi spārdīja žokli, iekams garam izdevās viņu nopurināt. Radījums kaukdams un metādamies iekrita dubļos, bet otrs stulbi blenza uz savas rokas stumbeni un tad šausmās uz potīti, ko nogrieztā roka krītot bija saspiedusi. Pēc sekundes nazis iecirtās gara krūtīs: Vils juta, ka tā spals trīs vai četras reizes noraustās reizē ar apdziestošās sirds pukstiem, un izvilka nazi, iekams vēl radījums krizdams to nebija aizrāvis sev līdzi.
Vils dzirdēja, ka citi gari mukdami naidā spiedz un brēc, un zināja, ka Lira neskarta atrodas blakus, bet zēns metās dubļos ar vienu domu prātā.
- Taielij! Taielij! viņš kliedza un, izvairīdamies no kampjošajiem zobiem, pavilka lielākā klinšu gara galvu malā. Taielijs bija miris, dzeloņi dziļi iedūrušies klinšu gara kaklā. Radījums vēl svaidījās un spārdījās, tāpēc Vils vispirms tam nogrieza galvu un aizripināja to prom un tikai tad izcēla mirušo Gallivespiānu no ādainā kakla.
- Vil, aiz muguras ierunājās Lira, Vil, paskaties uz to…
Meitene raudzījās uz kristāla nestuvēm. Tās nebija sasistas, lai gan kristāls bija notraipīts un nosmērēts ar dubļiem un asinīm no tā, ko klinšu gari bija ēduši, iekams to atrada. Stipri sašķiebušās, nestuves gulēja starp akmeņiem, un tajās…
-Ai, Vil, viņš vēl ir dzīvs! Bet nabadziņš…
Vils redzēja, ka meitenes rokas piespiežas kristālam, mēģinot aizsniegt eņģeli un viņu mierināt viņš bija tik ļoti vecs un pārbijies, raudāja kā zīdainis un sarāvies tupēja tālākajā stūrī.
- Viņš noteikti ir ļoti vecs es nekad nevienu neesmu redzējusi tā ciešam -, ak, Vil, vai mēs viņu varētu izlaist laukā?
Ar vienu vēzienu Vils izgrieza kristālā caurumu un pasniedzās iekšā, lai palīdzētu eņģelim izkļūt. Vecais, plānprātīgais, bezspēcīgais radījums spēja tikai raudāt un bailēs, sāpēs un ciešanās murmināt, un rāvās prom no tā, ko uzskatīja par vēl vienu draudu.
- Viss kārtībā, Vils teica, mēs vismaz varam jums palīdzēt paslēpties. Nāciet, mēs nedarīsim jums pāri!
Drebošā roka satvēra viņējo un nevarīgi turēja. Vecais radījums bez mitas izdvesa bezvārdu vaidoši raudošas skaņas, grieza zobus un ar brīvo roku neapzināti pats sevi plucināja. Ari Lira pasniedzās nestuvēs un palīdzēja viņam no tām izkļūt. Būtne mēģināja pasmaidīt un palocīties, un viņa vecās, grumbās dziļi iegrimušās acis vērās Lirā ar vientiesīgu izbrīnu.
Pa abiem viņi izdabūja seno būtni no kristāla kameras; tas nebija grūti, jo viņš bija viegls kā papīrs un būtu sekojis bērniem jebkur, jo tam nebija savas gribas un uz vienkāršu laipnību viņš reaģēja kā zieds uz sauli. Bet brīvā dabā nekas netraucēja vējam to bojāt, un, viņiem par izbailēm, radījuma apveids sāka zust un gaist. Jau pec dažiem mirkļiem viņš bija izgaisis pavisam, kā beidzamo iespaidu atstādams izbrīnā mirkšķinošas acis un visdziļākā atvieglojuma nopūtu.
Tad viņš bija prom: mistērija mistērijā. Tas bija ildzis mazāk nekā minūti, un Vils uzreiz atgriezās pie pakritušā kavaliera. Zēns pacēla mazo augumiņu, šūpodams to plaukstās, un no viņa acīm strauji ritēja asaras.
Bet Lirai bija sakāms kas steidzīgs.
- Vil, mums jādodas prom, jāiet lēdija dzird, ka tuvojas tie zirgi…
No zili violetajām debesīm zemu piķēja vanags, un Lira vairīdamās iekliedzās, bet Salmekija sauca no visa spēka: Nē, Lira! Ne! Stāvi taisni un pastiep augšup dūri!
Tāpēc Lira palika mierā, balstīdama vienu roku ar otru. Zilais vanags pariņķojis apgriezās, piķēja vēlreiz un saspieda asajos nagos viņas pirkstu kauliņus.
Uz vanaga muguras sēdēja sirma lēdija, skaidru skatienu lūkodamās vispirms uz Liru, tad uz Salmekiju, kas turējās meitenei pie apkaklītes.
- Madām… vārgā balstiņā ierunājās Salmekija, mēs esam izdarījuši…
- Jūs esat izdarījuši visu, ko vajadzēja. Tagad šeit esam mēs, atbildēja Oksentiela madāma un paraustīja grožus.
Vanags tūlīt trīsreiz tik skaļi ieķērcās, ka Lirai iedžinkstējās ausis. Par atbildi no debesīm vispirms piķēja viena, tad otra, trešā un vairāk, tad simtiem spožu spāru ar kareivjiem mugura; tās visas slīdēja tik ātri, ka šķita kukaiņi cits ar citu sadursies, taču to refleksi un jātnieku prasme bija tik asa, ka spāres šķita ar straujām, klusām un košām adatām aužam gobelēnu virs un ap bērniem.
- Lira, viņus uzrunāja lēdija uz vanaga, un Vil! Tagad sekojiet mums, mēs jūs vedīsim pie jusu dēmoniem.
Kad vanags izpleta spārnus un pacēlās no vienas viņas rokas, Lira juta uz otras sabrūkam Salmekijas niecīgo svaru un saprata, ka lēdiju pie dzīvības tik ilgi turējis vienīgi gara spēks. Cieši piespiedusi sev klāt viņas ķermeniti, Lira ar Viļu skrēja zem spāru mākoņa, klūpot un krītot ne vienu reizi vien, bet visu laiku maigi turēdama lēdiju sev pie sirds.
- Pa kreisi! Pa kreisi! sauca balss no zilā vanaga, un, zibenim tumsā plaiksnot, viņi pagriezās uz to pusi: pa labi Vils redzēja vīriešu stāvus gaišpelēkās bruņās, aizsargķiverēs un maskās, viņu pelēkie demoni-vilki vieglu gaitu tecēja līdzās. Sparu straume uzreiz devās uz viņu pusi, un viri saminstinajās: viņu ieroči nebija lietojami, un Gallivespiāni tūlīt bija klāt katrs cīnītājs nolēca no sava kukaiņa muguras, meklēdams plaukstu, roku vai kailu kaklu, un, iedūris dzeloni, atkal uzlēca mugurā spārei, kura pagriezās un atkal aizslīdēja. Viss notika tik veikli, ka šķita gluži neiespējami tam izsekot. Zaldāti pagriezās un panikā bēga; disciplīna bija sagrauta.