Savvaļas kaķis divi savvaļas kaķi tur spļāva, šņāca un šņāpa ar nagiem. Abi bija dēmoni, un Vils juta: ja pietiktu laika, viņš viegli varētu pateikt, kurš ir Panteleimons, taču laika nebija, jo kāds negants Regs izslīdēja no ēnas laukumiņa un šļūca uz viņu pusi.
Vils pārlēca beidzamajam šķērslim krituša koka stumbram un bez pretestības iegremdēja nazi gaisa vizma. Zēns juta, ka roka top stinga, bet sakoda zobus, cieši sakļaudams pirkstus ap naža spalu, un bālais veidols šķita aizvirmojam un atkal izplēnam tumsā.
Viņi gandrīz bija klāt. Dēmoni bija traki no bailēm, jo arvien vairāk un vairāk Rēgu nāca, spraukdamies caur kokiem, un tos aizkavēja vienīgi varonīgie veļi.
- Vai vari izgriezties cauri? jautāja Džona Perija velis.
Vils pacēla nazi, taču nācās apstāties, jo viņu no galvas
līdz kājām satricināja mokoša nelabuma lēkme. Kuņģī nekā vairs nebija, un spazma bija ārkārtīgi sāpīga. Lira viņam blakus atradās tādā pašā stāvoklī. Lī velis, saprazdams tā iemeslu, pielēkšoja klāt dēmoniem, lai cīnītos ar bālo radījumu, kas nāca caur klinti viņiem aiz muguras.
-Vil… lūdzu… Lira elsoja.
Nazis iedūrās gaisā, slīdēdams uz priekšu, lejup un tad atpakaļ. Lī Skorsbija velis caur logu ieraudzīja plašu, klusu prēriju zem spoža mēness, tik ļoti līdzīgu viņa tēvzemei, ka viņš jutās kā svētīts.
Vils pārlēca pāri klajumam un sagrāba tuvāko dēmonu, bet Lira paķēra otru.
Un pat šajā šausmīgajā steigā, pat šajā galēji bīstamajā mirklī viņi abi sajuta vienādu saviļņojuma šoku: Lira turēja Vila dēmonu, bezvārda savvaļas kaķi, bet Vils nesa Panteleimonu.
Viņi atrāva skatienus viens no otra acīm.
- Ardievu, mister Skorsbij! Lira sauca, skatīdamās apkārt pēc viņa. Es vēlos… ak, paldies jums, paldies… ardievu!
-Ardievu, miļais bērns, ardievu, Vil, lai jums labi klājas!
Lira izrāpās cauri, bet Vils nekustēdamies ielūkojās acīs sava tēva velim, kas ēnā mirdzēja. Pirms zēns tēvu pameta, viņam bija kas sakāms.
Vils teica tēva velim: Tu sacīji, ka es esot karotājs. Tu teici, ka tāda esot mana iedaba, un es nevarēju iebilst. Tēvs, tev nebija taisnība. Es cīnījos, jo tā vajadzēja. Es nevaru izvēlēties sev raksturu, bet varu izvēlēties, ko darīt. Un es izvēlēšos, jo tagad esmu brīvs.
Tēva smaids bija lepnuma un maiguma pilns. Labi darīts, manu zēn. Patiešām labi darīts, viņš teica.
Vils vairs nespeja viņu saskatīt. Viņš pagriezās un kāpa pakaļ Lirai.
Nu viņu mērķis bija sasniegts, nu bērni bija atraduši savus dēmonus un izbēguši, un mirušie cīnītāji ļāva saviem atomiem atpūsties un aizpeldet citam no cita tālu, tālu.
Prom no mazās birztaliņas, prom no traucēkļiem Rēgiem, prom no ielejas, garām savam vecajam sabiedrotajam bruņotajam lācim augšup lidoja beidzamais apziņas gabaliņš no tā, kas bija bijis aeronauts Lī Skorsbijs, gluži tāpat kā ļoti daudz reižu bija lidojis viņa lieliskais gaisa balons. Liesmu un sprāgstošo šāviņu netraucēts, kurls pret eksplozijām, saucieniem un dusmu, brīdinājuma un sāpju kliedzieniem, apzinādamies tikai savu kustību augšup, Lī Skorsbijs izlidoja caur smagiem mākoņiem un nonāca zem spožām zvaigznēm, kur viņu gaidīja viņa mīļotā dēmona Hesteres atomi.
32 Rīts
RĪTS NĀK, NAKTS SAIRST, SARGKAREIVJI ATSTĀJ SAVAS POZĪCIJAS…
VILJAMS BLEIKS
Plašā, zeltainā prērija, ko Lī Skorsbija velis īsu brīdi bija redzējis pa logu, mierīga gulēja zem pirmās rīta saules stariem.
Zeltaina, bet arī dzeltena, brūna, zaļa un ikvienā no miljoniem toņu starp šīm krāsām; vietām arī melna ar piķa košuma svītrām un joslām; arī sudrabaina, kur saule pieskārās tikko kā uzziedējušai, ipašai zālei; zila, kur plašais ezers kādu gabaliņu tālāk un mazais dīķītis tuvāk atspoguļoja plašās, zilās debesis.
Un mierīga, bet ne klusa, jo viegls vējiņš čabināja miljardus mazu stiebriņu, zālē čirkstēja, dūca un čivināja miljardiem kukaiņu un citu mazu radību, un arī putni, riņķodami zilajās debesīs tik augstu, ka nebija saskatāmi, dziedāja un trallināja kā zvārgulīši te tālāk, te tuvāk, nekad neatkārtodami vienu un to pašu dziesmu.
Vienīgās klusās un mierīgās dzīvās būtnes šajā plašajā ainavā bija zēns un meitene, kas, mugurām kopā, aizmiguši gulēja klints ēnā uz nelielas kraujas.
Bērni bija tik nekustīgi un bāli, ka viņus varētu noturēt par mirušiem. Bads bija nostiepis pār viņu sejām ādu, sāpes atstājušas ap acīm grumbas, un viņi biji klāti ar putekļiem un dubļiem, un ne mazumu arī ar asinīm. Viņu locekļu pilnīgās pasivitātes dēļ šķita, ka bērni ir noguruma pēdējā stadijā.
Lira modās pirmā. Kad saule debesis pakapās augstāk, tā aizslīdēja aiz klints un ar stariem pieskārās meitenes matiem. Lira sakustējās un, spīdekļa gaismai sasniedzot plakstiņus, uznira no miega dzelmes kā zivs gausi, smagi un pretodamās.
Taču ar sauli nevarēja strīdēties, un drīz viņa sakustināja galvu, piesedza acis ar roku un murminaja: Pan… Pan…
Rokas ēnā Lira pavēra acis un pamodās pa īstam. Kādu laiku viņa nekustējās, jo rokas un kājas ļoti sāpēja un no noguruma viss augums bija ļengans, bet tomēr meitene bija nomodā, juta vieglo vējiņu un saules siltumu un dzirdēja kluso kukaiņu čirkstēšanu un skaisto dziesmu, ko gaisā trallināja putns. Tas viss bija labi. Lira bija aizmirsusi, cik laba ir pasaule.
Drīz viņa pagriezās un ieraudzīja vēl cieši aizmigušo Viļu. Zēna roka bija stipri asiņojusi, krekls saplēsts un netīrs, mati stīvi no putekļiem un sviedriem. Lira ilgi skatījās uz viņu, uz sīko pulsāciju pie kakla, uz krūtīm, kas lēni cēlās un krita, uz smalkajām ēnām, ko meta skropstas, kad beidzot viņu sasniedza saule.
Vils kaut ko nomurmināja un sakustējās. Negribēdama tikt pieķerta skatāmies uz viņu, Lira lūkojas uz otrā pusē esošo mazo kapiņu, ko viņi bija izrakuši iepriekšējā naktī, tur nu mierā atdusējās kavaliera Taielija un lēdijas Salmekijas augumiņi. Tuvumā atradās plakans akmens: viņa piecēlās, notīrīja no tā zemi un vertikāli nolika kapa galvgalī, tad apsēdās un, aizēnojusi acis, skatījās pāri līdzenumam.
Radās iespaids, ka tam nav gala un malas. Nekur tas nebija pilnīgi lēzens; kur vien viņa raudzījās, klajuma virsmu dažādoja viegli viļņojumi, mazi kalniņi un gravas, un vietvietām viņa redzēja tik augstu koku stāvus, ka šķita: tie drīzāk ir būvēti, nevis auguši. Koku taisnie stumbri un tumšzaļā lapotne it kā meta izaicinājumu tālumam, jo tos ļoti skaidri varēja saskatīt, lai gan tie droši vien atradās daudzas jūdzes tālu.
Taču tuvāk faktiski kraujas pamatnē, ne vairāk kā simt jardu tālu bija mazs dīķītis, kurā no klints ietecēja avots, un Lira apjauta, cik ļoti ir izslāpusi.
Trīcošām kājām meitene piecēlās un lēni gāja turp. Avotiņš burbuļodams sūcās caur sūnainiem akmeņiem, un viņa atkal un atkal mērca tajā plaukstas, nomazgādama dubļus un netīrumus, pirms cēla ūdeni pie mutes. Ūdens bija tik auksts, ka iesāpējās zobi, un Lira to tīksmi norija.
Dīķis bija aizaudzis ar niedrēm, kur kurkstēja varde. Novilkusi kurpes un iebridusi dīķi, Lira atklāja, ka tas ir sekls un siltāks nekā avots. Viņa ilgi stāvēja, saulei apspīdot galvu un ķermeni, izbaudīdama vēso dubļu pieskārienu pēdām un aukstā avota ūdens plūsmu ap kāju ikriem.
Noliekusies meitene iegremdēja seju ūdenī, viscaur samērcēdama matus, izlaida tos un atkal saņēma kopā, kustinādama pirkstus, lai no matiem izskalotos visi putekļi un netīrumi.