Kad Lira jutās kaut cik tīrāka un bija apmierinājusi slāpes, viņa atkal paskatījās augšup uz krauju un redzēja, ka Vils ir pamodies. Zēns sēdēja, pievilcis klāt ceļus un aptvēris tos rokām, un skatījās pāri līdzenumam, tāpat kā bija darījusi viņa, apbrīnodams tā plašumu. Gaismā, siltumā un mierā.
Lira lēni kāpa atpakaļ pie Vila un atrada viņu ieskrāpējam Gallivespiānu vārdus uz mazā kapakmens, kuru viņš pēc tam stingrāk iestiprināja zemē.
- Vai viņi… Vils ierunājās, un meitene saprata, ka viņš ar to domā dēmonus.
- Nezinu. Neesmu Panu redzējusi. Man ir tāda izjūta, ka viņš nav nekur tālu, bet es nezinu. Vai atceries, kas notika?
Berzēdams acis, Vils tik pamatīgi nožāvājās, ka Lira dzirdēja klusi nokrakšķam viņa žokli. Tad viņš samirkšķināja acis un papurināja galvu.
- Ne pārāk, Vils teica. Es paņēmu Panteleimonu, un tu to otru; mēs iznācām cauri, visu apspīdēja mēness, un es viņu noliku, lai aizvērtu logu.
- Un tavs tas otrs dēmons vienkārši izlēca man no rokam, Lira teica. Es mēģināju caur logu saskatīt misteru Skorsbiju un Joreku un, kad gribēju redzēt, kur ir Pans, pagriezos, bet viņu tur nebija.
- Tomēr nav tāda sajūta kā toreiz Nāves zemē. Kā toreiz, kad mēs bijām patiešām šķirti.
- Nē, meitene piekrita. — Viņi noteikti ir kaut kur tuvumā. Atceros, ka senāk, kad bijām mazāki, mēs mēdzām spēlēt slēpšanos, tikai rotaļa nekad īsti neizdevās, jo es biju par daudz liela, lai no Pana noslēptos, un vienmēr precīzi zināju, kur viņš ies, pat ja viņš bija nomaskējies par kodi vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču tas ir savādi, Lira turpināja, neviļus izstiepdama rokas pār galvu, it kā mēģinātu izklīdināt kādu burvestību, Pana te nav, bet es nejūtos atrauta no viņa, es jutos droši un zinu, ka viņš ir.
- Laikam viņi ir kopā, Vils teica.
- Jā. Tā vajadzētu būt.
Vils piepeši piecēlās.
- Skaties, viņš teica, tur, pāri…
Viņš aizsedza acis pret sauli un rādīja. Sekodama zēna skatienam, Lira ieraudzīja tālumā kaut kādu trīcošu kustību, gluži atšķirīgu no tveices dūmakas virmošanas.
- Dzīvnieki? viņa šaubīdamās iejautājās.
- Un ieklausies, Vils teica, aizlikdams aiz auss plaukstu.
Mazais kustīgo ēnu laukumiņš bija izgaisis, bet jau dažus
mirkļus bija dzirdama rībēšana. Tad tā pēkšņi kļuva klusāka, vai arī jau pirms tam bija bijusi ļoti klusa. Abi bērni vēl aizvien cieši vērās tajā pašā virzienā un drīz vien atkal redzēja kustību atsākamies. Pēc dažiem mirkļiem nāca skaņa.
- Tie atrodas aiz kādas kores vai kaut kā cita, Vils teica. Vai tagad ir tuvāk?
- īsti nevar redzēt. Jā, viņi pagriežas skaties, viņi nāk uz šo pusi.
- Nu, ja mums vajadzēs ar viņiem cīnīties, es gribu vispirms padzerties, Vils sacīja un, paņēmis mugursomu, aizgāja līdz straumei, kur kārtīgi padzērās un nomazgāja lielākos netīrumus. Ievainojums bija stipri asiņojis. Viņš bija netīrs un ilgojās pēc karstas dušas, krietni daudz ziepēm un tīra apģērba.
Lira vēroja tos… kas nu viņi bija; tie izskatījās ļoti savādi.
- Vil, viņa sauca, tie brauc uz riteņiem…
Bet meitene to teica nepārliecinoši. Vils pakāpās mazu gabaliņu augšup pa krauju un aizsedza acis pret sauli, lai paskatītos. Tagad varēja redzēt atsevišķus radījumus. Ganāmpulkā vai pūlī viņu bija kāds ducis, un viņi pārvietojās, kā Lira bija teikusi, uz riteņiem. Radījumi šķita kaut kas vidējs starp antilopēm un motociklistiem, tikai pat dīvaināki: viņiem bija snuķi kā maziem zilonīšiem.
Un kaut kāda nolūka vadīti viņi tuvojās Vilam un Lirai. Vils izņēma nazi, bet Lira, sēdēdama viņam blakus zālē, jau grozīja aletiometra rādītājus.
Instruments reaģēja aši, kamēr būtnes vēl atradās dažu simtu jardu attālumā. Adatiņa strauji mētājās pa kreisi un pa labi, pa kreisi un atkal pa kreisi, un Lira to uztraukti vēroja, jo daži beidzamie lasījumi nāca ļoti grūti, un, kāpelējot pa sapratnes pazarēm, viņai pašas prāts šķita nemākulīgs un nenoteikts. Tā vietā, lai līdzīgi putnam mestos no viena atbalsta punkta uz nākamo, meitene drošības labad pārvietojās soli pa solim, bet vēstītā nozīme bija tikpat noteikta kā vienmēr, un drīz viņa saprata, ko instruments pauž.
- Viņi ir draudzīgi, Lira paziņoja, viss kārtībā, Vil, viņi mūs meklē un zina, ka mēs te esam… Un savādi, es īsti nevaru salasīt… doktore Malone?
Viņa izrunāja šo vārdu pie sevis, jo nespēja ticēt, ka doktore Malone varētu atrasties šajā pasaulē. Tomēr aletiometrs skaidri norādīja uz viņu, lai gan tas, protams, nevarēja nosaukt zinātnieci vārdā. Lira nolika aletiometru un lēni piecēlās, nostādamās blakus Vilam.
- Es domāju, mums vajadzētu kāpt lejā pie viņiem, meitene teica. Viņi negrasās darīt mums pari.
Daži no atnācējiem bija apstājušies un gaidīja. Vadonis gāja gabaliņu pa priekšu, pacēlis snuķi, un bērni redzēja, ka viņš pārvietojas, spēcīgi atsperoties ar pakaļkājām. Daži radījumi bija aizgājuši pie dīķa padzerties, citi gaidīja, bet ne ar tādu mērenu ziņkāri kā to mēdz govis, pulcējoties pie vārtiem. Tie bija saprātīgi un mērķtiecīgi indivīdi. Tie bija ļaudis.
Vils un Lira kāpa lejā pa nogāzi, līdz nonāca pietiekami tuvu, lai varētu ar būtnēm sarunāties. Par spīti tam, ko bija teikusi Lira, Vils turēja roku pie naža.
- Nezinu, vai jūs mani saprotat, Lira piesardzīgi ierunājās, bet zinu, ka jūs esat draudzīgi. Es domāju, mums vajadzētu…
Vadonis pakustināja snuķi un teica: Dosimies pie Mērijas. Jūs jājat. Mēs nesam. Iesim pie Mērijas.
- Ak! Lira iesaucās un, sajūsmā smaidīdama, pagriezās pret Viļu.
Divi radījumi bija apgādāti ar iemauktiem un pītas auklas kāpšļiem. Seglu nebija; viņu dimanta struktūras muguras izrādījās pietiekami ērtas bez tiem. Lira bija jājusi ar lāci, un Vils braucis ar divriteni, bet neviens no viņiem nebija jājis ar zirgu, kas būtu tuvākais salīdzinājums. Tomēr, jājot ar zirgu, tas parasti jāvada, bet bērni drīz saprata, ka viņiem tas nav jādara: groži un auklas bija domātas tikai tam, lai viņiem būtu pie kā turēties un varētu saglabāt līdzsvaru. Visus lēmumus pieņēma paši radījumi.
- Kur tad… iesāka Vils, bet viņam vajadzēja apklust un atgūt līdzsvaru, jo būtne zem viņa sakustējās.
Grupa apgriezās riņķī un pārvietojās lejup pa nelielo slīpumu, lēnāk kustoties pa zāli. Kustība bija nelīdzena, bet neērtības neradīja, jo radījumiem nebija mugurkaula, Vils un Lira jutās ta, it kā sēdētu krēslos, kuriem cilājas sēdekļi.
Drīz viņi nonāca vietā, ko nebija skaidri saskatījuši no kraujas, pie viena no šiem melnajiem vai tumšbrūnajiem zemes plankumiem. Un, ieraudzīdami caur prēriju vijamies gludos akmens ceļus, viņi bija tikpat pārsteigti, cik pārsteigta pirms kada laika bija jutusies Merija Malone.
Radījumi uzripinājās uz šīs virsmas un devās prom, drīz uzņemdami ātrumu. Ceļš līdzinājās drīzāk upei nekā šosejai, jo vietām tas paplašinājās, veidojot plašus laukumus, tādus kā mazus ezeriņus, un citur sadalījās šauros kanālos vienīgi tādēļ, lai neparedzami atkal apvienotos. Tie bija pavisam citādi nekā nejaukie, racionālie ceļi Vila pasaulē, kas bija izcirsti kalnos un uz betona tiltiem šķērsoja ielejas. Šie piederēja ainavai, nevis tika tai uztiepti.
Viņi traucās ātrāk un ātrāk. Vilam un Lirai pagāja kāds laika sprīdis, līdz viņi pierada pie muskuļu dzīvā spēka un cieto riteņu trīcēšanas un rībēšanas uz akmens. Sākumā Lirai tas bija grūtāk nekā Vilam, jo viņa nekad nebija braukusi ar divriteni un nezināja triku ar pieliekšanos pagriezienos, bet, kad redzēja, kā to dara zēns, drīz ātrums viņai šķita uzmundrinošs.